VAKARA ZIŅAS. Mīlestība un humora šovs vienā devā – Beilijs Lejnieks

© RŪTAS JASINOVIČAS PERSONISKAIS ARHĪVS

Rūta Jasinoviča nāk no Skrundas puses, taču 10 gadus mitinās Rīgā. Šobrīd strādā «ATU Duty Free» par konsultanti, ar ļoti dinamisku un mainīgu darba ikdienu. Beilija saimniece atzīst, ka dienas lielākoties tiek pavadītas strādājot, gatavojot un apmeklējot sporta zāli, taču lielākās rūpes tiek mīlulim Beilijam.

Uzvārds par godu dzimtajām mājām

«Godīgi sakot, nekad neesmu bijusi liela kaķu fane. Jā, viņi ir dikti skaisti un forši, bet iepriekš man bijuši tikai suņi. Manās lauku mājās joprojām ir vismaz pieci kaķi, taču viss mainījās, līdz ieraudzīju Beiliju. Biju aizbraukusi atvaļinājumā ciemos pie vecmammas un mammas, kaķenei bija piedzimuši kaķēni, un Beilijs man bija jau iekritis acīs, redzot tikai mammas sūtītās bildes ģimenes grupas čatā. Smejoties teicu, ka viņu ņemšu uz Rīgu, taču mamma negribēja ticēt, ka tiešām tas notiks. Turklāt beigās vienmēr izlēmu, ka kaķi nevajag, ņemot vērā manu ikdienu. Bet pienāca diena, kad, ieraudzījusi mazo, pelēko kamoliņu pati savām acīm, es apsolīju, ka ņemšu sev līdzi. Un pēc trim mēnešiem kopā mērojām tālo ceļu no Skrundas līdz Rīgai.

RŪTAS JASINOVIČAS PERSONISKAIS ARHĪVS

Kad man prasa par Beilija šķirni, es vienmēr atbildu - lauku pelēkais, jo šķirni nezinu. Kā laukos mēdz notikt, kaķene pati atrada savu pavasara mīlnieku. Taču šī gada 15. augustā mēs svinēsim mīluļa otro dzimšanas dienu. Beilijs ar mani dzīvo kopš 2021. gada 14. novembra, un es atceros to dienu. Biju sastresojusies - kā viņš pārdzīvos 160 kilometru garo ceļu mašīnā, taču turējās kā vīrs līdz galam. Biju veiksmīgi pārvākusies uz jaunu dzīvesvietu un dzīvokļa saimniekus brīdinājusi par kaķi. Nenožēloju nevienu sekundi.

Vārdiņš atnāca dabīgi, neviens cits vārds man nepatika. Likās - kaķim tas piestāv. Tad nu nokristīju pilnā vārdā par Beiliju Lejnieku, jo mājas, no kurām viņš nāk, ir «Lejnieki». Viņš ir diezgan nemierīgs kaķis, visu grib grauzt un plēst, nagus asina uz manām somiņām, plēš tapetes un guļ pa skapjaugšām, bet vēlāk to kompensē ar mīlestības uzplūdiem. Dikti grib mīļoties, īpaši nakts vidū, kad ceļos uz darbu. Un vienmēr guļ man uz krūtīm vai trinas gar kājām, bet pa rokām viņam gan nepatīk. Beilijam nepatīk karstums, nekad neguļ uz radiatoriem, kā tas, manuprāt, kārtīgam kaķim pienāktos. Es vienmēr atradīšu viņu vannasistabas vēsajā izlietnē vai uz flīzēm. Ja pa logu spīdēs saule, viņš gulēs ēnā, par spīti.»

Nešpetnāks par nešpetnu

«Protams, mainījās visa mana rutīna. Agrāk pirmais, ko darīju pamostoties, ieslēdzu tējkannu, bet tagad, vēl ar ciet acīm, lieku Beilijam ēst, pirms vispār kaut kam citam ķeros klāt. Atnākot mājās, viņš mani jau gaida pie durvīm, un man obligāti viņš ir jāuzliek uz pleca un jāsamīļo, citādi mums mājās ir skandāls. Man ir jāslēpj matu gumijas, jo tās viņam patīk izvilkt no kosmētikas maka un sakošļāt. Īsts palaidnis.

RŪTAS JASINOVIČAS PERSONISKAIS ARHĪVS

Sākums bija grūts, visi puķu podi apgāzti, aizkari izcaurumoti, kur vien tika klāt, viss tika nogāzts uz grīdas. Visi nedarbi tika sastrādāti, kamēr es biju darbā. Es vairs nespēju saskaitīt, cik telefona lādētāja vadus esmu pirkusi, tie arī viņam ļoti patīk. Katrs jauns papīra maisiņš vai kartona kaste ir mīļākā rotaļlieta, savā ziņā ekonomiski, jo man nav nepieciešams tērēt līdzekļus dažādu mantiņu iegādei, kuras viņu absolūti neinteresē. Esmu sapratusi, ka kaķi ar «laucinieka asinīm» nevar ielikt dzīvoklī un cerēt, ka viņš būs mierīgs. Jārēķinās, ka kaķim vajadzēs darboties, plēsties, ložņāt, kur vien var, un pie loga sacīt «ņurr» katrai mazākajai mušiņai vai garām lidojošai kaijai. Šie ir mani novērojumi, nesaku, ka visi lauku kaķi ir vienādi.»

Kaķim ir jāpievērš uzmanība

«Beilija ienākšana manā ikdienā iemācīja man kļūt ne tikai atbildīgai, bet arī pielāgoties, jo es esmu nolikusi kādu citu pirmajā vietā. Tagad es domāju, ka nedrīkstu būt prom no mājām ilgāk nekā nepieciešams, jo Beilijs ir jābaro, jāpievērš uzmanība, jārēķinās, jāseko līdzi. Varbūt izklausās muļķīgi, bet iepriekš man nebija jādomā par to, vai neaizsēdēšos, piemēram, pie draudzenes par ilgu. Tagad jāplāno braucieni - kurš varēs viņu aprūpēt, kamēr esmu izbraukusi to reto reizi. Atceros, kad pirmo reizi viņu atstāju uz divām dienām un, kad atgriezos, viņš bija tik pārlaimīgs, ka gulēja man uz sejas, ar abām ķepām to apķēris. Man tas likās bezgala mīļi, jo bija sailgojies. Man Beilijs ir gluži kā bēbītis un vienlaikus arī nervu bende, bet nevaru iedomāties, kā būtu, ja viņa man nebūtu. Ir bijušas dienas, kad viņš ir laizījis manas asaras un glaudījis manu vaigu, un dzīvnieku empātija ir kaut kas prātam neaptverams. Manuprāt, pat mums, cilvēkiem, tās nav tik daudz... Pats svarīgākais, ko saku citiem, kam vēl nav kaķu, bet kuri vēlas šo mājdzīvnieku: ar kaķi nebūs garlaicīgi, ticiet man! Ir redzēti daudzi un dažādi video ar palaidnībām, bet, kad tas blēņdaris ir tavējais, tad ir vēl smieklīgāk. Īsāk sakot, tā ir mīlestība un humora šovs vienā devā.»

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.