VAKARA ZIŅAS. Juris Rekšņa: Katram vecim ir jāprot aizstāvēt savu zemi!

«Pirms iešanas pensijā domāju – o, man būs ļoti daudz laika, varēšu darīt visu to, kam līdz šim laika nepalika: izlasīšu visas grāmatas, noskatīšos filmas, pastaigāšu pa teātriem un izstādēm, braukšu ceļojumos… Kaut ko no tā visa arī, protams, izdarīju, taču man jāsaka: puiši un meitenes, kuri plānojat doties pensijā – laika jums nebūs nepavisam! Nudien, laika būs ļoti, ļoti maz!» sarunā ar »Vakara Ziņām« saka atvaļinātais policijas ģenerālis, bijušais Valsts policijas priekšnieks un Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Juris Rekšņa, piebilstot – šajos vairāk nekā divdesmit gados kopš aiziešanas no darba par garlaicību viņam nepavisam nav nācies sūdzēties.

No dienesta līdz savam biznesam

Taujāts, kāds bijis laiks kopš aiziešanas no dienesta, Juris Rekšņa uz brīdi aizdomājas un tad ar sev raksturīgo smaidu atbild: «Toreiz man bija vairākas domas par to, kur es gribētu strādāt un kādās jomās darboties. Vienubrīd producents Andrejs Ēķis mani uzaicināja darboties LNT, kur trīs gadus konsultēju gan raidījumu «Degpunktā», gan ziņu raidījumus.» Pēc tam Jurim piedāvāts vadīt lielu kāda uzņēmuma drošības dienestu, bet pēc tam viņš izveidojis savu biznesu - apsardzes firmu. «Biju ļoti laimīgs, kad man to izdevās uztaisīt! Nocīnījāmies mazliet vairāk nekā desmit gadus, pēc tam biju ļoti laimīgs, ka šo biznesu pabeidzām. Tas bija tāds interesants laiks un laba komanda, kurā biju savācis kolēģus no vecajiem laikiem.»

Stāstot par savām gaitām, atvaļinātais ģenerālis piebilst, ka ir dzīvi izbaudījis pilnībā - sākot ar 30 gadiem, kas nostrādāti valsts pārvaldē, turklāt «no pašas lejas līdz pašai augšai», un pēc tam paskatījies otru pusi - to, kas notiek «parastajā» dzīvē. «Jā, tas tiešām bija interesants laiks un deva iespēju dažbrīd pašam par sevi pasmieties. Ne velti saka, ka īsti biznesmeņi ir kādi trīs četri procenti, un es tiešām nezinu, cik procenti ģenerāļu vai bijušo Valsts policijas priekšnieku darbojas biznesā. Taču darboties abās pusēs bija interesanti, lai gan biznesā, protams, viss bija mazliet citādi. Un sapratu, ka tas nav īsti man, lai gan nenoliegšu, ka bija arī jautri un interesanti.»

Šajā laikā Jurim Rekšņam radušies novērojumi par latviešiem: «Skaidrs, ka biznesā daudz kas turas uz kredītiem, taču latviešiem audzināšana neļauj palikt parādā, un par kredītu ņemšanu daudziem liekas - tās ir šausmas… Un daudziem tas joprojām «sēž» iekšā.» Pusgadu pēc biznesa beigām Juris Rekšņa vēl konsultējis lielu starptautisku uzņēmumu par drošības un citiem jautājumiem: «Lielajiem investoriem, kuri šeit ienāca no malas, bija ir grūti saprast, kas Latvijā notiek, jo mēs joprojām gan domāšanā, gan dažos citos jautājumos atšķiramies no kaimiņvalstīm. Nesaku, ka esam sliktāki, citādi gan; un tas ir forši, ka visi nav vienādi.» Pēc tam kādu brīdi Juris Rekšņa bijis arī Tukuma lidostas operatora valdes priekšsēdētājs, un par šo laiku viņš lakoniski saka: «Tur sakārtojām daudzus jautājumus, taču šis bizness gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ neizdevās, kā plānots, tāpēc neredzēju lielu jēgu to turpināt.» Pa vidu visiem biznesiem viņš pamācījis studentus Biznesa augstskolā «Turība», lasot lekcijas par biznesa psiholoģiju un personālvadības sistēmu jautājumiem.

Par memuāriem un politiku nedomā

Tagad laika pietiekot arī ceļojumiem, taču Juris Rekšņa atgādina, ka diezgan daudz viņam sanācis ceļot arī tad, kad Latvija stājās Eiropas Savienībā - tolaik viņam komandējumi bijuši 289 dienas gadā, un «es šāvu visus rekordus. Tika daudz kas redzēts; tiesa, no cita rakursa. Tas bijis traks un ļoti interesants laiks: deviņdesmitie gadi, kad daudziem bijām eksotiska valsts, visus mēs interesējām, visur mums daudz ko rādīja, un patiešām daudz ko redzējām. Esmu ticies gan ar karaļiem, gan premjeriem; esmu bijis tādās vietās, kur šobrīd cilvēki pat neiedomātos: gan Baltajā namā, gan Pentagonā, FIB direktora kabinetā, esmu uzstājies ASV Kongresā. Un tas ir tikai Amerikā, nemaz nerunājot par Eiropu».

Lai gan atmiņu Jurim netrūkst, par memuāru rakstīšanu viņš ij nedomājot: «Nē! Es pārāk daudz zinu, lai rakstītu… Pārāk daudz to memuāru rakstītāju ir saviesies, un man pašam ir plaukts ar citu rakstītiem memuāriem. Tāpēc tādas vēlēšanās man nav, un diez vai kaut ko īpaši jaunu savos memuāros es atklātu. Iespējams pat, ka rakstīt drīkstētu, taču esam reāli: ir lietas, kas to bremzē, jo tu jau uz šīs planētas neesi viens. Turklāt, ejot laikam, domas nedaudz mainās.»

Viņš gan smej - iespējams, varot gadīties, ka pēc kāda laika startēšot politikā, un tad arī pieķersies memuāru rakstīšanai. «Jā, man vairākas partijas ir piedāvājušas pievienoties, taču politika ir sfēra, kas mani galīgi neinteresē! Uz visu politikā notiekošo dabūju atskatīties, strādājot policijā un pēc tam - ministrijā. Nē, nē, šī lieta mani neinteresē!»

Savukārt no darba filmu scenāriju konsultēšanā atvaļinātais ģenerālis gan neesot atteicies: «Projektu bijis gana daudz, un viens no veiksmīgākajiem, manuprāt, bija seriāls «Krimināllieta trijām dienām».»

Filozofiski jautājumi

Protams, Juris Rekšņa seko arī beidzamā laika skaļākajām krimināllietām un izmeklēšanām, «jo no tā jau nekur nevaru izbēgt. Taču - situācija kopš tā laika, kad aizgāju no amata, ir diezgan pamainījusies, un tie kolēģi, kuri strādāja vienā laikā ar mani, faktiski ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Arī izmeklēšanas darbs un metodes, un paši noziegumi ir diezgan kardināli mainījušies». Taujāts, vai tagad situācija ar noziedzību ir bīstamāka nekā laikā, kad viņš strādāja policijā, ģenerālis atteic: «Tie bija deviņdesmitie gadi, katru nedēļu sprādzieni, katru nedēļu kādu nošauj. Tagad mēs dzīvojam paradīzē! Protams, tagad noziegumi ir sarežģītāki; manā laikā tas viss tikai sākās, viss bija iedīglī un jauns… Mēs bijām pirmie, kas izveidoja apakšvienības, kuras izmeklēja noziegumus, un bija problēma problēmas galā. Nežēlīgi un asiņaini noziegumi - tā bija mūsu ikdiena. Protams, «jumti» ir arī tagad un parādās arī pa slepkavībai, bet skaitliskā ziņā šādi noziegumi ir ļoti kritušies. Un paldies dievam! Mēs sakām: lietuviešiem un igauņiem viss ir tik labi un kārtīgi, bet paši pat nepamanām, kā situācija mainījusies Latvijā, jo tas ir mums apkārt.»

Vai, pēc viņa domām, tiks atrisināti arī skaļākie noziegumi, piemēram, Bunkus slepkavība? «Protams, ka tiks atrisināti un nonāksim pie rezultāta - agrāk vai vēlāk. Tiesa gan, neesmu tik naivs, lai apgalvotu, ka ikviens noziegums beigās tiks atrisināts. Tas būtu ideāli, ja būtu tāds mērķis, taču tas nav iespējams. Tāpat kā jebkuram dakterim ir sava «kapsēta», ikvienam policistam ir mapīte ar neatklātajām lietām dažādu apstākļu dēļ. Tā ir cīņa, un ne vienmēr tu tajā uzvari; kādreiz ir jāprot arī zaudēt. Ir jāatceras, ka visām lietām nepietiek ne spēka, ne laika, un jāpadomā arī par to, uz ko mēs koncentrējamies. Tie ir ļoti filozofiski jautājumi, un ar tiem mēs nekad netiksim galā. Mēs varam pateikt: tantei nozaga ievārījuma burku, ko tur varam «čakarēties» ar izmeklēšanu, taču iespējams, ka tantukam tā ievārījuma burka var būt dārgāka nekā kādam nozagts miljons. Tāpēc ir jāsaprot, kas ir svarīgāk; galvenokārt jākoncentrējas uz to, lai mēs paši un mūsu bērni justos droši. Pašreiz svarīga ir arī valsts robežas drošība.»

Aizrunājamies arī līdz dažādu institūciju reitingiem un tam, vai cilvēki aizvien uzticas policijai. «Ar šo ir bijis visādi. Kad kļuvu par Valsts policijas priekšnieku, paziņoju, ka mans mērķis (kuram pats īsti neticēju) ir panākt, lai policijas reitings būtu augstāks par baznīcas reitingu. Vienreiz mūžā es to panācu! Šobrīd arī, šķiet, policijas reitings ir visai augsts; katrā ziņā augstāks nekā valdībai un Saeimai. Tā ka tiem «miķeļiem» vajadzētu padomāt, ko viņi dara…»

Piecas tonnas zīļu un nekādu rožu

«Kad piepildījies latvieša sapnis par savu pleķīti, savu stūrīti zemes, tad process - darbi dārzā un teritorijas uzturēšanā - ir nepārtraukts. Tagad, kad nokusa sniegs, viss jāsatīra, tūlīt sāks augt zāle, kas būs jāpļauj, pēc tam sāks birt lapas, kas jāvāc. Un vēl mums te no ozoliem rudeņos krīt zīles,» par savām ikdienas nodarbēm saka Juris Rekšņa un smej, ka zīļu rekordraža dažus rudeņus bijusi pat piecas tonnas. Reiz viņi nolēmuši zīles aizvest uz netālo zooloģisko dārzu, taču tās nepieņēma, bet gan palūdza, lai vedēji tās vispirms nomazgā. «Tā arī nesapratu, kāpēc zīles bija jāmazgā. Mēs jau nevedām netīras, bet tādas, kādas tās tika salasītas zālē. Mazgāt zīles mēs negribējām, tāpēc atdevām medniekiem, lai piebaro meža dzīvniekus. Tāpēc beidzamajos gados zīles tiek mestas bioloģiskajos atkritumos. Tas ir tāpat kā ar ābelēm: ir zīļu ražas gadi, savukārt aizpagājušajā gadā bija tikai četras zīles, un tad gan es biju laimīgs!»

Izdzirdot leģendu par policistiem, kuri, aizejot pensijā, nododas rožu audzēšanai, Juris smejas un atklāj, ka pirms došanās pensijā viņi ar kundzi Ievu mēģinājuši audzēt rozes, taču «beigās sapratām, ka tas nav mums, turklāt gribējām, lai dārzu kopt būtu pēc iespējas vienkāršāk. Mums dārzs ir tāpēc, lai būtu pašiem patīkami, prieks acīm, bet galvenais - lai dārza kopšana nebūtu jāvelta pēdējie spēki. Kad skraidi ar kapli un gaidi, kur kāda nezāle izbāzīs galvu - uz to mēs neparakstāmies!»

«Katram vecim ir jāprot aizstāvēt savu zemi!»

Neapšaubāmi, neizbēgama tēma ikvienā sarunā ir Krievijas karš Ukrainā. Lūgts izteikt savu viedokli, kad šīs šausmas varētu beigties, Juris Rekšņa atzīst: «Neesmu optimists… Ir sanācis sazināties gan ar draugiem no veciem laikiem, kas dzīvo Ukrainā, tāpat atbalstu dēlu, kurš nodarbojas ar palīdzību Ukrainai; palīdzējām arī bēgļiem, kuri kara sākumā parādījās Latvijā - gan ar izvietošanu, gan gādājot visu nepieciešamo sadzīvei. No vecuveciem laikiem man Ukrainā ir viens sirdsdraugs. Teikšu tā: manuprāt, ātri tas viss nebeigsies. Šobrīd ir karš, viss ir saprotams; bet tad, kad karš beigsies, būs ļoti daudz psiholoģisko problēmu un seku. Domāju, ka tā visa mums pietiks visai dzīvei… Protams, nerunāju par to, ka visu dzīvi mums šaus vai, nedod dievs, metīs bumbas; ceru, ka veselais saprāts un ukraiņi uzvarēs un viss būs kārtībā. Taču tas, kas paliks pēc kara, būs briesmīgākais. Tajā pašā 1991. gadā - gan janvārī, gan augustā - biju mazāka mēroga karā, un atzīšos, ka man vajadzēja divus trīs gadus, lai no tā izietu; tas bija psiholoģiski ļoti grūti, un ar sevi bija daudz jāstrādā.»

Vai, viņaprāt, Baltijas valstis var justies droši? «Paldies dievam, ka esam NATO un Eiropas Savienībā! Protams, paredzēt uz priekšu mēs nekad neko nevaram, taču esmu optimists. Un, jā, uzskatu, ka mums obligāti vajag atjaunot militāro dienestu! Vajag! Tiešām nesaprotu tos cilvēkus, kuri saka, ka nevajag. Labi, likums vēl nav pieņemts, taču pēc pašreizējās koncepcijas redzu, ka cilvēkiem ir radītas visdažādākās iespējas. Nu nav tā, ka zem plintes stobra tev jānodarbojas ar muļķībām. Ir taču alternatīvas, piemēram, var iestāties Zemessardzē. Manuprāt, katram vecim ir jāprot karot un aizstāvēt savu zemi! Bez šīs lietas diemžēl par īstu vīru nekļūsi. It kā saprotams, ka cilvēki ir atslābuši: Aukstais karš ir beidzies; daudziem šķita - kara Eiropā vairs nebūs, jo ir taču 21. gadsimts un it kā jau karam nav pamata. Un še tev pēkšņi - tik liela problēma pašā Eiropas centrā…»