«Negribas, lai laime ir īsa un tikai ķermeniska vai jutekliska. Jā, ir lieliski ēst gardu ēdienu sveču gaismā un baudīt mīļotā pieskārienu, bet cilvēks jau meklē kaut ko neaptveramu, ilgmūžīgu un garīgu,» secina Amanda Ozoliņa, kas bērnībā nemitīgi skaitīja savas dzimšanas dienas, klusībā vēloties ātrāk pieaugt, lai var lemt par savu dzīvi, doties, redzēt, pieļaut kļūdas un mēģināt vēlreiz.
«Kad man palika astoņpadsmit, es vēlējos atrast darbu, kur var piepelnīties. Iedvesmojos no dāmām feisbukā, viņas pārdeva savas kūkas. Man šķita, ka arī es to varētu savienot ar skolu un treniņiem. Konditoreja mani tā ievilka savā saldumā un pieprasījuma virpulis bija tik liels, ka atvēru savu konditoreju. Pēdējie četri gadi ir gluži kā pa miglu - pirmā darbnīca, otrā darbnīca, iegādājāmies kūku mašīnu, desmit darbinieki kolektīvā, nopirkām savas ražošanas telpas... Tam pa vidu sapratu, ka mans dzīves aicinājums ir dalīties ar pieredzi un iemaņām, jo tas man sagādā lielu prieku un rada iespēju pat mainīt dzīves, iedvesmojot citus.
Esmu pārliecināta, ka nevis jāpārdod prece, piemēram, kūka, bet gan sajūta. Ar ēdienu to ir viegli izdarīt. Ne velti ir teiciens, ka mīlestība iet caur vēderu. Saldumu radīšana ir ātrākais veids, kā iekarot citu sirdis visās nozīmēs. Mana profesija ir, manuprāt, neatkārtojama, tāpēc ka esmu liela saldumu mīle, un mana dzīve ir ļoti salda.
Reizēm gan liekas, ka es varētu darīt jebko. Galvenais, lai man tas patiktu. Mani aizrauj ceļošana, labi padodas plānot ceļojumus, tādēļ redzu sevi arī šajā sfērā. Taču man nepieciešama nemitīga pašizaugsme, izaicinājumi un uzvaras. Esmu sev pietiekami liels dzinulis, bet šad un tad nonāku bezmotivācijas bedrēs, ko, iespējams, dēvē par izdegšanu, tomēr kopumā esmu ļoti motivēta un man nepatīk būt uz vietas, tāpēc visu daru tikai sevis dēļ.»
«Nesen piedalījos pētījumā, kur bija jāidentificē savas personības. Sapratu, ka man ir divas pilnīgi atšķirīgas personības. Primārā - nosvērtā, atbildīgā, lemtspējīgā un dominējošā Amanda, bet otra, kas mani citreiz kaitina, bet ir tik patiesa - jauna, meitenīga, maiga un gaistoša. Mājās es noteikti esmu otrā, jo neviens mani tur neapdraud, man nav nevienam nekas jāpierāda. Tādos brīžos es iegūstu līdzsvaru.
Taču atzīstos, esmu arī haotiska un aizmāršīga, tāpēc īpaši cenšos plānot laiku. Man ļoti patīk piemērs laika plānošanā: iedomājies, ka tev ir vāze, kas ir tavas 24 stundas, un akmentiņi. Lielie akmeņi - svarīgās lietas, bet mazie - mazāk svarīgas. Parasti cilvēki piebāž pilnu vāzi ar mazajiem akmeņiem, pēc tam cenšas iestūķēt lielos, bet tie vairs nelien, tādēļ krājas neizdarīti darbi. Tāpēc pati, darot darbus, cenšos izdomāt, kas ir lielie akmeņi, ar kuriem sākt, jo ticiet man, mazie akmentiņi atnāk neprasot. Vēl esmu sapratusi, ka pārāk bieži manā galvā ir eksplozija. Esmu ārēji ļoti miermīlīgs cilvēks, mani kliedzam dzird tikai izredzētie, jo citu klātbūtnē cenšos būt savaldīga un racionāla.
Vīrs gan ir liecinieks visām manām histērijām un padošanās brīžiem. Kādreiz liekas, ka man nepadodas vadīt cilvēkus. Man ir līdera dotības, taču brīžiem tas ir pārāk grūti un piņķerīgi, tāpēc darba kolektīva konfliktos gribas padoties un visu pārdot. Kā es to risinu? Paraudu dienu vai divas... Pieceļos, uzsitu sev pa plecu, un pēkšņi «atnāk» mistiska iedvesma turpināt tālāk. Man ir lieli dzīves mērķi gan garīgā ziņā, gan materiālā. Piemēram, vēlos lielu finansiālu neatkarību. Kad to būšu sasniegusi, tad man būs vairāk laika un enerģijas dot citiem, neprasot neko pretī.»
«Latvijā nav daudz sabiedrībā pazīstamu konditoru. Toties mums ir konditori, kas ikdienā māca, rada un iedvesmo. Es ļoti cienu tādas konditores kā Aleksandra Nozdračeva, Diāna Goba, Zane Stavra, Gunita Moskovļeviča. Droši vien sarakstu varētu turpināt. Man ļoti nepatīk, ka starp nozares pārstāvjiem mēdz izveidoties neveselīga sāncensība, jo visi kopā palīdzam attīstīt nozari, darot skaistu darbu, jo esam tie, kas rada smaidus un svētkus. No ārzemju kolēģēm mani ļoti iedvesmo Alina Ahmadijeva, jo viņa ir veiksmīga uzņēmēja un dara manu sapņu darbu: māca simtiem konditoru un hobijmīļu, daloties ar savām zināšanām. Viņa attīsta sevī daudz citu iemaņu, meklē balansu starp darbu un izklaidi un dzīvi pavada nemitīgos ceļojumos.
Manuprāt, Latvijā pastāv liela konkurence. Šķiet, ka katrā mājā kāds kaut ko cep. Tāpēc ir svarīgi, ar ko atšķirsies tu. Manuprāt, ātrākais veids, kā gūt panākumus biznesā, īpaši tik vizuāli piesaistošā kā konditoreja, ir caur sociālajiem tīkliem. Turklāt nedrīkst aizmirst stāstīt stāstu. Stāstu par sevi, kurā jābūt atziņām, ieteikumiem, neveiksmēm un veiksmēm, jo cilvēkiem tas patīk.»
«Savu dzīvi nespēju iztēloties bez vīra, bez vīna, bez rozā krāsas un dopamīna, taču iedvesma dzīvei nāk no ceļojumiem un uzvaras garšas, ka varu šos ceļojumus atļauties. Ikdienā ļoti daudz strādāju, tāpēc ceļojumi ir mana atpūta un pauze, lai sakrātu spēkus. Domājot par to, kur jūtos vislabāk, pirmā vieta, kas nāk prātā, ir mana gultas puse guļamistabā, kur esmu ietinusies savā lielajā rozā pledā un cenšos no visa paslēpties. Kad palieku strādāt mājās, tur, šķiet, es spēju atrisināt visas savas un darba problēmas. Maģiska vieta, kur varu būt es pati un justies droši, bet, ja mazliet filozofiskāk, tad mans miers ir nemiers. Man ļoti patīk kustība, dinamika un izaicinājums. Ķermenis laimē salecas no katras dopamīna devas. Es kļūstu nemierīga, ja ir iestājies miers. Tādos brīžos ātri izdomāšu sev kādu piedzīvojumu vai jaunu projektu.
Esmu pateicīga par doto iespēju. Apkārt skan klišejiskais teiciens - «mums visiem ir 24 stundas dienā un vienādas iespējas kaut ko sasniegt», bet tā nav tiesa. Mums katram ir pilnīgi atšķirīgs starta punkts. Man tas bija ļoti veiksmīgs - mīloša ģimene un uz izaugsmi tendēta audzināšana. Katru dienu par to pasakos Visumam. Mamma ir viens no līdzcilvēkiem, ko satieku katru dienu. Pateicoties viņas piemēram, es zinu, ka ar lielu darbu un sevis pierādīšanu var sasniegt ļoti daudz. Lai cik būtu grūti uztvert mammu, viņa ir mans lielākais padomdevējs, es vienmēr varu uz viņu paļauties.»
«Uzskatu, ka viena no manām labākajām īpašībām ir spēja ātri reaģēt un risināt problēmas. Kad viss krīt uz galvas, tad nedrīkst domāt, kāpēc tā ir noticis un kas pie tā vainīgs, bet jāmeklē ātrs risinājums. Globālās krīzes to visu tikai pastiprina un liek nemitīgi domāt jaunus savas dzīves un uzņēmuma plānus - gan B, gan C un arī D. Pandēmijas laikā man bija ļoti daudz darba konditorejā, tāpēc varēju vairāk attīstīt tiešsaistes apmācības, savukārt Ukrainas karš ir manāmi ierobežojis cilvēku brīvos līdzekļus, tāpēc atkal ir jādomā, ko lai piedāvā savam klientam.
Kad uznāk domas par nāvi, tad pārskrien šermuļi pār kauliem, jo ir sajūta, ka viss, ko šobrīd daru, paliks nebūtībā, ka tam visam nav turpinājuma. Varu sevi nomierināt ar domu, ka palikšu citu prātos ar to, kāda es biju un cik daudz cilvēkiem palīdzēju. Šobrīd gan nedaru lietas apzināti, lai tās tiktu pamanītas, bet zinu, ka savas gaidas šajā jautājumā noteikti piepildīšu. Galvenais - izdomāt, ko tieši vēlos dot citiem.
Dažreiz ir vieglāk pieveikt mazos sapņus, ja tie ir aptveramāki un izdarāmāki. Saka - cilvēki nepelna lielu naudu, jo nemāk to aptvert. Lai tas notiktu, ir jāmācās citāda domāšana. Piemēram, mans sapnis ir iegādāties māju Itālijā, kur varētu dzīvot dažus mēnešus gadā. Šobrīd man tas neliekas iespējams, jo nav finanšu un tas nav primāri - patlaban ar vīru uzsākām savas mājas celtniecību. Tāpēc, iespējams, kad to pabeigsim, tad māja Itālijā man būs jau saprotamāks mērķis. Tāpēc sadali lielo kumosu mazākos, un darbi ritēs vieglāk.»
