VAKARA ZIŅAS. Kas bija "Rīta stundas" popularitātes atslēga?

Kaut pagājis jau aptuveni 30 gadu, kopš Latvijas Televīzijas skatītājus sestdienas rītos iepriecināja izklaidējošā programma vai, citiem vārdiem, raidījums «Rīta stunda», ļaudis to atceras joprojām. Protams, ar ikvakara ziņu pārraidi «Panorāma», kam nupat atzīmēja 65. dzimšanas dienu, tas sacensties nevar, taču savu skatītāju sirdis «Rīta stunda» bija iekarojusi uz ilgu laiku. Ne vienās vien mājās katru sestdienas rītu pulksten deviņos tika ieslēgts televizors, lai stundas garumā skatītos kārtējo pārraidi.

Pirmoreiz «Rīta stunda» tika palaista ēterā 1989. gadā jau pēc televīzijas pārcelšanās uz Zaķusalas krastmalu, bet pēdējoreiz 1995. gadā. Pirmie šo programmu vadīja Ilma Rugāja un Juris Lapiņš, bet režisēja Gunārs Balodis. Kopš 1990. gada par Lapiņa TV partneri jeb otru vadītāju kļuva Dita Vidauska (tolaik Grutupa).

Iespējams, ka viens no «Rīta stundas» popularitātes iemesliem bija cilvēku iesaiste tās veidošanā, kas tolaik bija neierasti. Proti, skatītāji uz Latvijas Televīziju sūtīja sagatavotus jautājumus, ko izspēlēja «Rīta ruletes» laikā. To iegrieza un jautājumus izlozēja programmas viesi - sabiedrībā zināmi cilvēki.

Paldies valdībai!

«Ne vienmēr skatītāji bija uzdevumu augstumos - gadījās, ka visi «Rīta ruletei» nepieciešamie jautājumi nebija atsūtīti, tāpēc trūkstošos vajadzēja izdomāt mums pašiem. Skatītāji, kā zināms, mēdz būt slinki,» smejas Dita Vidauska, kura izklaidējošo programmu vadīja līdz 1993. gadam. «Katram no 12 ruletes cipariem bija savs jautājums. Ja raidījuma viesis zināja atbildi, viņš tika pie balvas; ja nezināja, balva palika mums. Ruleti iegrieza divi cilvēki, kas piedalījās konkrētajā raidījumā. Vispirms ruleti iegrieza un atbildēja viens, pēc tam otrs.»

Raidījumā piedalījās divi viesi, piemēram, modes māksliniece Ingrīda Drāzniece un aktieris Ģirts Jakovļevs, aktieri Aurēlija Anužīte un Ivars Kalniņš, kuri tajā laikā vēl nebija precējušies, flautiste Dita Krenberga un politiķis Ģirts Valdis Kristovskis, kā arī dziedātājas Margarita Vilcāne, Nora Bumbiere un Olga Rajecka, aktieris Uldis Dumpis, gleznotājs Miervaldis Polis, jurists Aivars Borovkovs un citi. «Vēl aizvien ar humoru atceramies, kā Margarita Vilcāne pēc raidījuma nopelnītās balvas - termosu un citas lietas - gribēja dot mums atpakaļ, jo domāja, ka tās paredzētas tikai TV ierakstam. Protams, tās palika pie viņas, jo dziedātāja balvas godam bija pelnījusi,» ar humoru atceras Dita Vidauska. «Nora Bumbiere, kuru aicinājām Jaungada programmā un ierakstu veidojām kafejnīcā «Rica» Bruņinieku ielā, intervijas nobeigumā teica: «Paldies valdībai!»»

Programmas viesi ne tikai piedalījās konkursā, bet arī atbildēja uz dažādiem jautājumiem. «Tās bija vieglas sarunas par dzīvi. Nopietnos tematus neskārām. «Rīta stunda» bija izklaidējošs raidījums; mēs centāmies, lai cilvēkiem jauki iesāktos brīvdienas.» Studijā atradās arī skatītāji, kuri sēdējā viņiem paredzētajās vietās.

Visam jābūt saskaņotam

Dita atklāj, ka «Rīta stundā» vairākkārt mainījās viņas partneri. «Ar diktoru Juri Lapiņu kopā nostrādājām aptuveni gadu. Tad sākās sadarbība ar Jāni Domburu, kuram tā bija debija Latvijas Televīzijā, pēc tam ar Juri Abramenko un visbeidzot ar aktieri Jāni Jarānu, kuru droši vien plašāk zināja kā Miedziņu no bērnu raidījuma «Miedziņš nāk».» Ja raidījuma partneri, laikam ejot, mainījās, tad režisore visu Ditas darbības laiku bija viena un tā pati - Kristīne Balāvina-Lībiete. «Ar režisori izveidojās lieliska sadarbība, taču vēl noteikti vēlos pieminēt mūsu grimētāju Liānu Repuli, kuras darbs vienmēr bija ļoti akurāts. Liāna vērtējoši skatījās, kāds programmas vadītājiem ir tērps. Tas tāpēc, lai izdotos koptēls, respektīvi, lai mans tēls sakristu ar otra vadītāja tēlu, lai matu sakārtojums un grims būtu saskaņots,» atklāj Dita. «Katrā raidījumā mums, tā vadītājiem, bija citi tērpi, ko saņēmām no uzņēmēja Raimonda Gerkena. Viņš deva iespēju pirms katra ētera pašiem sev izvēlēties tērpus!»

Radošajā komandā strādāja programmas redaktore Līga Ādamsone, vadošais operators Valdis Cibulis un citi.

Ar laiku programma ieguva lielu popularitāti, tās vadītājus pazina veikalā, tirgū un citās sabiedriskās vietās; cilvēki nāca klāt, lai pateiktu labus vārdus. Ja «Rīta stundas» komanda saistībā ar sižeta veidošanu pieteicās pie kāda aizbraukt, lai viņu intervētu, uzrunātais to nereti uztvēra tā, it kā ciemos būtu solījies ierasties Ziemassvētku vecītis. «Kad, gatavojot sižetu, zvanīju, ļaudis dažkārt teica: «Es jūs pazīstu pēc balss!» Bija viegli strādāt, taču tas bija cits laiks un citi cilvēki. Mēs, kas bijām kadrā, jutām publikas mīlestību.» Programmas vadītāji saņēma arī vēstules no visām Latvijas malām. Atsauksmes galvenokārt bija pozitīvas.

Programmas vadītāji demonstrē modes

Sākotnēji izklaidējošā televīzijas programma «Rīta stunda» tika ierakstīta piektdienās. Nereti ieraksts ar visām pauzēm ilga no pēcpusdienas līdz vēlam vakaram. «Ierakstos bija tā: tu pārsakies vienreiz, tavs partneris pārsakās - jo biežāk tas notiek, jo garāks ieraksta laiks. Pēc tam pārgājām uz tiešraidēm jeb «dzīvo» ēteru. Tas nozīmē, sestdienas rītā ap pulksten septiņiem iegāju grimētavā pie Liānas, tad sekoja viss pārējais,» atceras Dita. ««Dzīvais» ēters tomēr ir visforšākais, jo tas liek koncentrēties un maksimāli sagatavoties. Ja pārsakies - neko darīt, ejam tālāk.»

Stunda, kamēr ilga programmas tiešraide, bija sadalīta vairākos posmos jeb studijas daļās. Piemēram, raidījuma vadītājs piesaka stāstu, pēc tā videoinženieris palaiž videosižetu, kas tika ierakstīts iepriekš. Kamēr demonstrēja sižetu, kura garums parasti bija divas ar pusi vai trīs minūtes, abi vadītāji vēlreiz īsi pārrunāja, kurš ko teiks, vai arī pasmējās par kādu neveiklu pārteikšanos. Raidījuma scenārijs katram bija priekšā - tās bija ar rakstāmmašīnu apdrukātas lapas. «Kad pārgājām uz tiešo ēteru, piektdienas vakaros pārrunājām scenāriju, izgājām cauri raidījumam - kurš ko pieteiks.»

Jautāta, kas, darbojoties programmā «Rīta stunda», palicis prātā visvairāk, Dita iesmejas: «Droši vien tērpu demonstrēšana vietā, kur mūsdienās atrodas Līvu laukums. Bija izveidojusies sadarbība ar Rīgas Modeļu namu. Juris Abramenko demonstrēja smalkus vīriešu uzvalkus, es - kostīmus. Neatceros, kuram šāda ideja bija radusies, taču sižeta tapšanas laikā mūs aicināja demonstrēt modes, jo gan man, gan Jurim bija piemērots augums. Izdevās jauki, tas bija pavasaris.»