VAKARA ZIŅAS. Vilnis Meliņš – gandarīts par piederību Latvijas Televīzijai 

Vilnis Meliņš Latvijas Televīzijas studijā 1990. gadā. © VIĻŅA MELIŅA PERSONĪGAIS ARHĪVS

Vienam no skatītāju iecienītākajiem Latvijas Televīzijas raidījumiem «Panorāma» tā veidotāji – vairāku paaudžu ļaudis – atzīmēja 65. dzimšanas dienu. Viens no televīzijas darbiniekiem, kurš strādājis gan Āgenskalna, gan Zaķusalas studijās un kādu laiku ar ziņu raidījumu bijis cieši saistīts, ir Vilnis Meliņš. «Diez vai šodien vēl kāds mani atceras kā televīzijas žurnālistu,» viņš kautrīgi piebilst, kad aicinu uz interviju. Šāda piebilde tāpēc, ka viņa dzīvē darīts arī daudz citu, ne mazāk svarīgu lietu. Turklāt laiks, kurā Vilnim Meliņam pagājuši paši aktīvākie gadi, bijis bezgala spilgts. Latvija atguva reiz zaudēto neatkarību, valsts atdzima no jauna, turklāt tieši Ukrainā bija jāveido mūsu valsts vēstniecība.

Cilvēki jūs droši vien vairāk atceras kā televīzijas žurnālistu un arī citās profesijās, kaut pēc izglītības esat vēsturnieks.

Jau pagājis pusgadsimts, kopš 1973. gada jūnijā pabeidzu Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti kā vēsturnieks. Jūlijā apprecējos, bet augustā, būdams «iesaukts krievos», ierados dienesta vietā Kēnigsbergā, kas vēl aizvien ir pārdēvēta par Kaļiņingradu. Augstskolā biju beidzis mācības arī kara katedrā, tāpēc no 1973. līdz 1975. gadam dienēju kā padomju okupācijas spēku virsnieks Austrumprūsijā. Biju leitnants, motorizēto strēlnieku vada komandieris Maskavas-Minskas 1. Proletāriešu gvardes divīzijā.

Vai darba gaitas televīzijā sākāt uzreiz pēc demobilizācijas?

Jā. 1975. gada vasaras nogalē atgriezos Rīgā, un jau augustā man ļoti laimējās, jo iestājos darbā Latvijas Televīzijā, kas tolaik atradās sešstāvu namā līdzās augstam dzelzs konstrukciju raidtornim blakus Āgenskalna tirgum. Pēc LTV pārcelšanās uz Zaķusalu ēku toreizējā Linarda Laicena ielā 62 televīzijas ļaudis nodēvēja par Veco studiju. Vēl joprojām, ejot tai garām, iekņudas sirds, uzvilnot jaunības un brieduma gadu atmiņām. Tā bija vieta, kur sastapu un, kopā strādājot, iepazinu patiesi izcilas personības - televīzijas skatītāju iecienītos diktorus, talantīgus žurnālistus, režisorus un operatorus. Arī pārējo radošo un tehnisko profesiju pārstāvji bija augstas raudzes speciālisti. Tāpēc darbs televīzijā bija gan prestižs, gan sabiedrībā novērtēts. Par savu piederību toreizējai TV saimei varu būt patiesi gandarīts un pat lepns. 

Kādi bija jūsu darba pienākumi?

Vispirms strādāju Programmu direkcijā, vēlāk vadīju arī tās Kinoredakcijas, filmotēkas un videotēkas nodaļu. Žurnālista darbu apguvu pēc uzaicinājuma 1978. gadā, pārejot uz Sabiedriski politisko raidījumu nodaļu. Atceros, ka mans pirmais raidījums bija par arodbiedrību lomu darbaļaužu atpūtas organizēšanā. To vadīt aicināju diktoru Uldi Štokmani. Pašam «iet kadrā» vēl nebija ne prasmes, ne dūšas.

Ar laiku man uzdeva veidot daudz raidījumu par dažādām tēmām, tajā skaitā ciklu par ateismu. To nosaucu «Uzskatu krustceļos». Pret alkoholismu vērstais raidījums «Atturība - dzīves norma» man laimīgā kārtā gāja secen.

Pavērsiens šajā padomju ideoloģiskās rutīnas darbā, kā daudziem kolēģiem žurnālistikā, iestājās 80. gadu beigās, tuvojoties atmodai. Tolaik mūsu vēsturē atklājās milzums iepriekš noklusētu un pat nezināmu «balto plankumu». Jutos aicināts un patiesi gandarīts tos skaidrot un aizpildīt.

Radās iespēja sevi realizēt kā vēsturniekam?

Ne gluži. Studējot universitātē, mums mācīja Latvijas PSR vēsturi, bija jāapgūst partijas vēstures kurss, jākonspektē Ļeņina darbi, jāstudē PSKP kongresu lēmumi, zinātniskais komunisms un ateisms, dialektiskais un vēsturiskais materiālisms, politekonomija. Tad sapratu, ka ir sagandētas smadzeņu šūniņas un zemē nomests laiks.

Sapratāt, ka iegūtā izglītība nav derīga. Un tālāk?

Helsinku grupas aizsāktajiem Kalendāra nemieriem pie Brīvības pieminekļa sekoja vairs nenovēršamu un neatgriezenisku sabiedriski politisko pārmaiņu process. Tā rezultātā izveidojās Latvijas Tautas fronte un LNNK. Tām pievienojās daudz ļaužu, arī Latvijas Televīzijā. Strādāt žurnālistikā nu kļuva ļoti interesanti, aizraujoši un atbildīgi. Tā ir atbilde uz jūsu jautājumu.

Vēl pirms 1990. gada 4. maija vēsturiskā lēmuma LPSR Augstākajā Padomē par Latvijas Republikas atjaunošanu plašā sabiedrībā jau virmoja brīvības alkas, arvien uzstājīgāk pieprasot savu valsti. Vairs nekad Rīgā nav pieredzēta tāda sarkanbaltsarkano karogu un ļaužu jūra, kas no visas Latvijas saplūda Daugavas krastmalā. Iestājos Tautas frontē un kopā ar domu un darba biedriem televīzijā noorganizēju Latvijas karoga svinīgu pacelšanu mastā virs Zaķusalas studiju kompleksa jumta.

Pāriesim pie Publicistiski informatīvā kanāla jeb PIK - savulaik iecienīta raidījuma. Jūs bijāt viens no vadītājiem.

1989. gadā mūsu Propagandas redakcijas vadītājs Aldis Neimanis un galvenais režisors Māris Salna ierosināja veidot jaunu programmu - PIK. Ik nedēļu to pārmaiņus vadīja Aldis pats kopā ar Ivetu Galēju, es ar Ditu Grutupu un Sandra Eihmane. PIK tēmu loku un uzaicinātos dalībniekus katrs izvēlējās brīvi, pēc saviem ieskatiem. Es raidījumu vadīju tiešraidē no studijas; pie režisora pults strādāja Edijs Freimanis, ar kuru kopā bijām visu programmā iekļauto sižetu un raidījuma scenārija autori. Dita pārzināja skatītāju sūtītās vēstules, sagatavoja un sniedza uz tām atbildes, kā arī uzklausīja un apkopoja skatītāju zvanus, kurus saņēmām raidījuma laikā.

Programmā abi ar Ediju pieaicinājām Astru Milli, kura ātri vien kļuva par visā Latvijā pazīstamu un, domāju, daudzu skatītāju gaidītu PIK zvaigzni. Viņa komentēja ārzemju mākslas filmu fragmentu erotiskās epizodes, kuras iepriekš bijām atlasījuši. Astra komentēja izcili taktiski un saistoši. Līdz tam bezgrēcīgajā padomju sabiedrībā audzinātajai un, iespējams, mulsi sarkstošajai skatītāju auditorijai tā bija šokējoša un negaidīta saskarsme ar seksa tēmu televizoru ekrānos.

Astra Mille par popularitātes trūkumu žēloties nevarēja.

Dzirdēju, ka Astras vārds tika nosaukts «Čikāgas piecīšu» koncerta laikā Mežaparkā no skatuves, kas liecināja, ka viņu PIK programmā zina arī tautieši otrpus okeānam. Pieļauju, ka mūsdienu skatītājiem toreiz tik saistošais Milles fenomens šķistu vien pagājušā gadsimta mijkrēslī grimis maznozīmīgs fakts.

Diemžēl PIK diezgan drīz savu darbību beidza.

Mūsu redakcijā līdztekus tapušajam raidījumam «Labvakar» PIK kļuva populārs un skatītāju gaidīts, tādēļ, manuprāt, daudzus sarūgtināja, ka šo programmu beidza jau pēc gada. Redakcijas vadība izlēma PIK neturpināt, jo 1990. gada rudenī notika Latvijas TV Ziņu dienesta pievienošana Propagandas redakcijai. Tam veltīja visus jaunās redakcijas materiālos un radošos resursus.

Vai tad sākās jūsu darbs raidījumā «Panorāma»?

Jā. Mani kopā ar Dainu Zalamani aicināja par jaunizveidotās «Panorāmas» vadītājiem. Dienā, kad mēs strādājām kadrā, šo ziņu izlaidumu sagatavoja un producēja otrs vadītāju pāris - Gunārs Dūzis un Ināra Makārova. Kad viņi «gāja ekrānā», ziņas producējām mēs ar Dainu. Nākamajā nedēļā līdzīgā veidā kadrā mijās Ojārs Rubenis kopā ar Artu Andersoni un Edvīns Inkens ar tolaik jauniņo Elitu Dobulāni, kura kļuva par Jaunā Rīgas teātra aktrisi Elitu Kļaviņu. Savukārt Gunārs jeb Dūzēns bija un joprojām ir viens no «Panorāmas» vecās gvardes - tolaik viņš mums, jaunpienācējiem, ļoti palīdzēja.

Esmu viens no tiem televīzijas skatītājiem, kas vēlāk TV ekrānā ar prieku vēroja abas spožās, bet tik atšķirīgās «Panorāmas» sejas: atraktīvi sirsnīgo Ināru Makārovu un atturīgi šarmanto Artu Andersoni.

Un tomēr no televīzijas aizgājāt.

Tas notika pēc 15 nostrādātiem gadiem. Salīdzinot ar manu sievu Marutu Meliņu, kura Latvijas Televīzijā par grima mākslinieci nostrādāja līdz pat 2014. gadam, tātad 37 gadus, mans stāžs tāds nieks vien ir.

Tātad 1990. gada decembrī man piedāvāja kļūt par Ivara Godmaņa valdības Informācijas dienesta vadītāja vietnieku. Tolaik tas kļuva par manas dzīves lielāko izaicinājumu. 1991. gada 2. janvārī pirmoreiz vēru toreizējās Ministru Padomes durvis Brīvības bulvārī 36. Tagad tur ir Ministru kabinets. Bija neiespējami iztēloties, ka jau pēc divām nedēļām pirms kara būvētās Tiesu pils ēku apjozīs smago kravas auto un lielgabarīta lauksaimniecības tehnikas kolonna. Joprojām atceros turpat, liepu alejā, dienu un nakti kurināto barikāžu ugunskuru dūmu sūro smārdu. Toreiz tas kļuva tik pierasts, ka šķita - nekad nezudīs. Tādi ugunskuri Rīgā dega daudzviet: gan Doma laukumā pie Latvijas Radio un aiz Augstākās Padomes betona barikādēm, gan Zaķusalā blakus tiltam un līdzās TV kompleksam. Vai ikdienas apmeklēju šīs vietas, pavadot premjeru uz televīziju un parlamentu, sazinoties ar Augstākās Padomes Preses centru.

Tas bija laiks, kad Latvijas iedzīvotājus šokēja omoniešu noziedzīgā ālēšanās.

Valdības Informācijas dienestā mums bija diennakts dežūras. Vienā no tām es sagaidīju omoniešu asiņaino uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Šī nakts bija ārkārtīgi trauksmaina, man zvanīja daudzi ārzemju korespondenti, taujādami par situācijas attīstību un apšaudes upuriem. Iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis atradās komandējumā Maskavā, bet viņa vietnieks ģenerālis Zenons Indrikovs uzbrukuma laikā bija savā kabinetā un informēja mani par ministrijas ēkā notiekošo.

Kaut atšķirīgs, bet ne mazāk trauksmains bija arī Augusta puča laiks. Vēroju valdības apsardzes atbruņošanu, kuru veica krievu desantnieki pēc Baltijas kara apgabala pavēlnieka ģenerāļa Fjodora Kuzmina sazināšanās ar Godmani. Tika aizvestas kastes ar automātiskajiem ieročiem, bet citu ekscesu un sadursmju nebija. Pēc puča izgāšanās Maskavā redzēju, kā desantnieki pamet ieņemto Latvijas Radio namu. «Melnās beretes» gan mēģināja uzbrukt Augstākajai Padomei, bet arī atkāpās. Biju pie LKP Centrālās komitejas ēkas, kad no tās izveda arestēto Alfrēdu Rubiku. Turpmākajās dienās notika straujš «ļaunuma impērijas» sabrukums, un Latvija kļuva pasaulē atzīta, patiesi brīva un savu neatkarību atjaunojusi valsts.

Kā valdības Informācijas dienesta pārstāvis esmu bijis klāt sarunās ar Krievijas delegāciju par okupācijas armijas izvešanu. Diemžēl noslēgtais līgums ļāva Latvijā palikt vairāk nekā divdesmit tūkstošiem tā dēvēto militāro pensionāru. Patiesībā tie bija tolaik atvaļināti virsnieki, aptuveni četrdesmit gadus veci. Kopā ar savām ģimenēm tādu, Latvijas Republikai diez vai lojālu, svešzemnieku skaits sasniedza vismaz simt tūkstošus. Varbūt kādi no viņiem vēlāk arī izceļoja. Taču esmu pārliecināts, ka absolūtam vairākumam šo personu, kas tolaik palika mūsu valstī, pēc tam saglabājot sev Krievijas pilsonību vai hipotētiskai daļai pat naturalizējoties Latvijā pasu saņemšanai, un viņu pēcnācējiem prezidents joprojām ir starptautiskajā kriminālmeklēšanā izsludinātais kara noziedznieks Putins.

Drūmi…

Tā ir potenciāla augsne piektajai kolonnai, ja Krievija izlems uzbrukt Latvijai, kā izsenis Kremlī plānots, savas kādreizējās impērijas atjaunošanai. To gadsimtu gaitā radīja Romanovu dinastija, bet pēc boļševiku Oktobra apvērsuma un Krievijas pēdējā cara ģimenes noslepkavošanas atkal izveidoja PSRS veidolā. Krievu šizofrēnisko vēstures izpratni uzskatāmi apliecina Ļeņingradas pārdēvēšana par Sanktpēterburgu, nevis Petrogradu, kaut pati pilsēta joprojām atrodas Ļeņingradas apgabalā.

Vai, esot šādā amatā, bija arī kādi komandējumi?

Savulaik kopā ar Godmani un Latvijas pirmo ārlietu ministru Jurkānu esmu bijis Zviedrijā un Polijā, taču īpaši atceros vienu citu braucienu. Ar valdības delegāciju, kurā bija arī ģeoloģijas un citu nozaru speciālisti, apmeklēju Jakutiju. Ciešākus Latvijas kontaktus ar Sahas Republiku gan izveidot neizdevās, jo situāciju cieši uzraudzīja un visu noteica Krievija, kuras sastāvā neaptveramām dabas bagātībām apveltītā Jakutija ir palikusi joprojām.

Tagad mazliet pietuvosimies mūsdienām. Jūs esat strādājis arī Ukrainā.

Kad Godmaņa valdību nomainīja Valda Birkava Ministru kabinets, pārgāju darbā Latvijas ārlietu dienestā. Ministrija mani norīkoja strādāt mūsu vēstniecībā Ukrainā. Latvijas diplomātiem Kijivā bija jāgādā par mūsu pirmās vēstniecības izveidi un iekārtošanu šajā valstī, kas pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gada augustā bija pasludinājusi savu neatkarību. Latvijas Republikas pilnvarotais lietvedis Ukrainā tolaik bija Mihails Popkovs - mans bijušais kolēģis no Latvijas Televīzijas. Konsula pienākumus pildīja Juris Martinovs. Man bija trešā sekretāra rangs.

Kad ieradās pirmais Latvijas vēstnieks Ukrainā Pēteris Simsons, mēs piedalījāmies viņa akreditēšanā pie prezidenta Leonīda Kravčuka. Pēc nākamā valsts vadītāja Leonīda Kučmas ievēlēšanas es vēstniecībā atbildēju par mūsu prezidenta Gunta Ulmaņa vizītes organizēšanu Ukrainā.

Kas vēl palicis prātā no tā laika?

Interesanti bija vērot, ka toreizējam Krievijas vēstniekam, vēlākam premjeram Viktoram Černomirdinam piemita tādas kā gubernatora manieres. Savukārt Kanādas vēstniecības personāls bija nokomplektēts galvenokārt ar kanādiešu izcelsmes ukraiņu tautības diplomātiem.

Tolaik piedzīvojāt arī kādu ļoti priecīgu brīdi, saistītu ar jūsu meitu.

1995. gadā biju no Kijivas ieradies Rīgā, un abi ar sievu apmeklējām konkursu «Mis Latvija - 95». Žūrija par Latvijas skaistuma karalieni izvēlējās mūsu 21 gadu veco meitu Ievu Meliņu. Protams, bijām priecīgi pārsteigti! Tagad viņai ir meita un trīs dēli, no kuriem vecākajam ir 24 gadi. Ievas jaunākajam brālim Kristianam ir divi dēli. Mums ar Marutu kopā ir seši mazbērni.

Atgriezīsimies pie jūsu darba gaitām. Ko darījāt, kad atgriezāties no Ukrainas?

Pēc atgriešanās Rīgā jau otrā sekretāra rangā pildīju Ārlietu ministrijas Informācijas nodaļas vadītāja pienākumus. Kad beidzu darbu ministrijā, iesaistījos sabiedrisko attiecību jomā. Esot pensijā, iestājos bijušo Latvijas diplomātu asociācijā.

Pēc atgriešanās no darba Ukrainā nožēloju, ka, būdams tur, nepieredzēju Oranžo cieņas revolūciju, kad ukraiņi panāca atkārtotu prezidenta vēlēšanu rīkošanu, atceļot falsificētos iepriekšējās balsošanas rezultātus, kas ļāva par uzvarētāju pasludināt Krievijas atbalstīto Janukoviču. Balsojot vēlreiz, par prezidentu kļuva vēlētāju atbalstītais eiropeiski orientētais Juščenko.

Sekoju iekšpolitisko procesu attīstībai arī tajā laikā, kad Janukovičs tika ievēlēts prezidenta amatā un atteicās no Ukrainas virzības uz iepriekš pasludināto sadarbību ar Eiropas Savienību. Kijivā tika organizēts Maidans. Tā dalībnieku pašaizliedzīgā un neatlaidīgā cīņa uz barikādēm panāca prokrieviskā režīma gāšanu un Janukoviča bēgšanu no valsts. 2014. gadā notika Krievijas īstenotā Krimas aneksija un Ukrainas teritoriju varmācīga sagrābšana Donbasā. To ļāva realizēt rietumvalstu neizlēmīgā un samiernieciskā attieksme pret notiekošo. Ukraina gan uzsāka cīņu ar krievu armijas atbalstītajiem separātistiem, astoņus gadus veicot tā dēvēto antiteroristisko militāro operāciju.

Rietumvalstu nostājai būtiski nemainoties, Krievija izlēma uzsākt un īstenot zibenskaru Ukrainā. 2022. gada 24. februārī pasaule piedzīvoja pilna mēroga krievu armijas bruņotu agresiju pret Ukrainu. Karš turpinās jau otro gadu. Ukraiņu varonīgā armija gatavojas izšķirošam pretuzbrukumam, lai padzītu rašistu ordas no savas valsts. Mēs visi ceram un cieši ticam, ka ukraiņi uzvarēs!   

Kas zina - varbūt pēc tam, kad Krievijas zaudēs karu Ukrainā, arī Sahas Republika beidzot pati varēs izvēlēties savus sadarbības partnerus pasaulē?

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.