Jautāta, kā Jana Streļeca vēlētos, lai viņu piesakām žurnāla lasītājiem, viņa iesmejas un atbild: «Ļoti daudzpusīga personība!» Jau vairāk nekā gadu, kamēr Ukrainā norit karadarbība un okupanti bezjēdzīgi nogalina daudzus civiliedzīvotājus, masu medijos viņas vārds pārsvarā izskan šajā kontekstā. Jana ir biedrības «Latvijas ukraiņu kongress» pārstāve. Savā feisbuka profilā Jana regulāri ievieto kodolīgu informāciju, ko smēlusies no drošiem, pārbaudītiem avotiem. Sekojot tai līdzi, rodas aptuvens priekšstats, kas notiek Ukrainā un kāda ir situācija.
Šoreiz gan runāsim vienīgi par Janas darbību dzīvnieku aizsardzības jomā, ar kuru viņa saistīta kopš dzimšanas. Arī tajos laikos, kad nebija dzīvnieku patversmju, četrkājainajiem draugiem palīdzība bija nepieciešama. Tātad Jana Steļeca ir dzīvnieku aizsardzības grupas «Jugla» biedre. Viņas mājās patvērumu raduši pieci kaķi un četri suņi, no kuriem divi ir Kaukāza aitu suņu šķirnes pārstāvji. Visi šie dzīvnieki ir kāda nodoti un pamesti, tādēļ Jana tiem sniedz ne tikai mājvietu, bet mēģina ar savu un kinologu zināšanu palīdzību «sakārtot» dzīvnieku prātu, cik pēc ilglaicīgas ļoti sliktas pieredzes tas vispār ir iespējams.
Feisbukā regulāri publicējat informāciju ne tikai par Ukrainu, bet arī par saviem mājas mīluļiem. Jums to ir vairāki - dažādu augumu, temperamentu un ar pilnīgi dažādām, trakām, dzīves pieredzēm. Kā tikāt pie Kaukāza aitu suņiem Bēbja un Rositas?
Pērnā gada septembrī braucu tiem pakaļ uz Utenas dzīvnieku patversmi. Tur - Latvijas un Lietuvas pierobežā - viņi, divi lieli «kaukāzieši», klīda. Abi ar Latvijas čipiem, briesmīgā stāvoklī un ar vissačakarētākajām smadzenēm, kādas es esmu redzējusi. Laika gaitā pie manis ir nonākuši daudz pagaidu māju suņu, bet šis gadījums ir vienkārši šaušalīgs. Rosita no tā, ko iepriekš ir pārdzīvojusi, joprojām nav «atgājusi». Lai «kaukāzieti» padarītu bailīgu, es, goda vārds, nezinu, kas ir jādara. Tie ir suņi, kas pēc savas dabas nav bailīgi. Bēbis, nonākot Utenas patversmē, bija nenormāli kārns, astēnisks, asiņains, visa āda bija ekzēmās. Uzlikt kaklasiksnu nebija iespējams, jo suņa brūcēs ap kaklu bija mušu kāpuri. Patversmē man sākumā teica, ka Bēbim ir deformēta galva, taču izrādījās, ka viņam ir šausmīgi strutaina auss. Bēbi patversmes darbinieki noķēra uzreiz, tikko pienāca signāls, ka šāds suns klīst apkārt; Rositu ķēra nedēļu, jo viņa nevienu nelaida klāt. Viņa bija suns - rēgs, kas, ieraugot cilvēku, laižas prom. Paldies dievam, bija kāda sieviete, kura viņu brauca barot, tāpēc vienā no reizēm suni izdevās noķert.
Sarunāju ar savu lietuviešu draudzeni, kā mēs šiem suņiem brauksim pakaļ. Es aizbraucu pirmā, man patversmē parāda Rositu, kura tajā brīdī bija Ilze, savukārt čipa vārds bija Mira. Ņemot vērā, ka mana mamma ir Ilze, savukārt Mira - mamma vienam mūsu tuvam ukraiņu draugam, skaidrs, ka suns ar šādiem vārdiem ir jāņem! (Smejas.) Tā nu es ar Ilzi-Miru izeju ārā, saprotamies labi, jo suns no manis nebaidās, viss kārtībā, un tad vēršos pie patversmes meitenes, sakot: «Dodiet mums to otro «kaukāzieti» arī!» Bēbim patversmē bija dots vārds Lokys (Lācis - no lietuviešu valodas). Meitene atbild, ka labprāt dotu arī, taču vienīgā darbiniece, kura no suņa nebaidās, šodien nav darbā, tāpēc viņa nezina, kā man suni atdot. Palūdzu, lai mani aizved līdz voljēram, ka gan jau es pati kaut kā tikšu galā. Mani pavadīja viens vīrietis, kurš pēc tam ātri aizmuka. (Smejas.) Patversmē no Bēbja baidījās visi, taču laikā, kamēr viņš tur uzturējās, bija skaidrs, ka suns nav agresors, uzbrucējs, tieši otrādi - viņam pašam no visa ir bail. Paņēmu arī šo suni, un braucām mājās. Pa ceļam iegriezāmies veikalā, draudzene sunīšiem nopirka pīrādziņus. Mēs ar Bēbi divatā notiesājām saldējumu.
Jūs sakāt - Rosita vēl joprojām nav nomierinājusies. Kā tas izpaužas?
Normālos apstākļos suņi netaisa «klopes». Ja tie kaujas, tas vairāk ir dekoratīvi. Ir pat ieteikums, ja jums ir vairāki suņi un tie savā starpā grib kauties, nevajag stipri iejaukties. Suņi, «izmetot vilnu», noskaidro attiecības, un būs miers. Ar Rositu ir tā: viņa metas virsū citiem suņiem bez brīdinājuma, pat bez rūkšanas.
Tagad manā klātbūtnē ir kļuvusi drošāka. Ejot pie pavadas, vēlas mesties virsū garāmgājējiem. Nenormāli bailīga. Dzīvojot pie mums, suns vien pāris reižu ir iznācis paspēlēties ar cilvēkiem. Tāpēc saku, lai «kaukāzieti», kam daba devusi ļoti stabilu psihi un kurš pēc savas būtības ir drosmīgs, novestu līdz tādam ārprātam, jābūt īpašām dotībām. Kas to zina, ko viņa ir pārdzīvojusi. Bēbim pie kastrācijas atklājās, ka ir nedaudz šķībs žoklis. Domāju, ka tas ir «lāpstas audzināšanas» rezultāts. Bēbis nav tik sačakarēts kā Rosita. Tagad Bēbis ir sapratis, ka sveši cilvēki - tas ir forši, jo viņi mēdz iedot kaut ko garšīgu.
Vienmēr brīnos, kur Latvijā tādā daudzumā var būt lielo suņu audzētāji. Nav iespējams atrast adekvātus cilvēkus, kas ar šādiem suņiem spēs sadzīvot. Vēl arī uzturēšana: audzināšana, barošana, ķemmēšana, veterinārie pakalpojumi. Tas nav ne vienkārši, ne lēti. Nav mūsu valstī daudz cilvēku, kuri adekvāti spētu turēt «kaukāziešus». Mans hiperbolizētais - melnbaltais viedoklis ir tāds, ka pietiktu ar pāris šo suņu audzētājiem uz Latviju, Lietuvu, Igauniju un Poliju. Kur šie suņi parasti beidz savu mūžu? Ir pilns sludinājumu portāls - izvēlies, ko vēlies!
Kāpēc Bēbim ielikāt tādu vārdu?
Pirmkārt, suns līdz galam nav izaudzis. Tas ir divus ar pusi gadus vecs. «Kaukāzieši» aug līdz trīs četru gadu vecumam. Otrkārt, suņa seja ir šausmīgi «bēbiska», it īpaši sākumā, kad viņu atvedām mājās. Pirmās nedēļas Bēbis sēdēja kā koka dieviņš - saspringts, nelaimīgs, neizdvešot ne skaņas. Tikai tad, kad pie viņa pienācu, sāku glaudīt, suns atplauka - izrādīja dzīvības pazīmes. No otras puses: suns ir liels un var radīt draudīgu iespaidu, tāpēc situāciju vēlējos līdzsvarot.
Ja atrastos cilvēki, kas Bēbim spētu sniegt tikpat daudz mīlestības kā es un mazliet labākus apstākļus, es būtu ar mieru šķirties - «izrautu» Bēbi no sirds, kaut arī tas ir mans sapņu suns. Varbūt kādam ir nomiris viņa mīļais suns un viņš vēlas jaunu… Bēbis īsti nesadzīvo ar otru suni - Kāli, līdz ar to viņš stipri tiek ierobežots. Ja būtu kāds interesents, lūdzu, sazinieties ar mani feisbukā!
Runājot par līdzsvaru, pie jums kādu laiku dzīvoja arī Mapša - mazs suņuks no Donbasa. Tagad Mapšai ir citi saimnieki?
Jā. Beidzot vismaz viens ir dabūjis to, ko ir pelnījis. Mapša ir sagaidījusi savus ideālos saimniekus, kas tai bučo degunu un dibenu, sauc par mīļo meitiņu, iet staigāt, ucinās un lutina. Mapšu atveda dzīvnieku glābēja Natālija no Donbasa, kas te atbrauca ar astoņiem maziem sunīšiem. Kad viņa saprata, ka te nav tāda dzīve, kā bija iedomājusies, šī dāma ar visiem astoņiem sunīšiem grasījās braukt prom, taču mana draudzene Inese viņu pārliecinošā veidā pierunāja atstāt Mapšu ar domu, ka es sameklēšu saimniekus. Iepriekš suns neko labu nebija piedzīvojis. Ar Natāliju nesapratāmies tāpēc, ka uz Latviju viņa brauca kā dzīvnieku glābēja, tad atpakaļ manā skatījumā - kā dzīvnieku izmantotāja. Bēgle vāca ziedojumus dzīvniekiem, taču uz tā rēķina pati dzīvoja. Ar saviem astoņiem suņiem Natālija ne reizi neizgāja pastaigāt. Māja, kur viņai bija atļauts dzīvot, tika piegānīta līdz ārprātam. Astoņi suņi savas dabiskās vajadzības kārtoja pilnīgi visur, pat gultā. Un tā visiem bija norma.
Jums izdevās Mapšai ierādīt, ka tam ir paredzēta iela?
Sākumā, uzliekot Mapšai siksniņu, šķita, ka suns tūlīt gāzīsies ģībonī. Pēc tam, Mapšu «pieknaģējot» pie pavadas, bija nākamais tikpat kā ģībonis. Pirmajā pastaigā suns vilkās kā nelaimes čupiņa. Nākamajā pastaigā jau sāka ošņāties - Mapša bija sapratusi, ka ārā ir visādas interesantas smaržas. Ja suns visu mūžu ir dzīvojis 20 kvadrātmetros, kas pārpildīti vēl ar citiem dzīvniekiem un smird kā elle, pastaiga brīvā dabā, arī mežā tam ir absolūts jaunums.
Ejot pastaigā ar visiem saviem suņiem, esmu novērojusi: tie pēkšņi sastingst, visi skatās vienā virzienā un ošņājas. Tad visi vienlaikus paskatās uz mani, it kā jautājot: «Tu tiešām, tiešām neko nesaod?» Es pretī: «Piedodiet, bet es tiešām neko, neko nesaožu.» Līdzīgi bija ar Mapšu. No suņa, kas par smaržām un smakām nekā nezināja, tā pārvērtās līdz nepazīšanai. Jau drīz viņu varēju palaist brīvsolī, zinot, ka uz pasaukšanu Mapša ar vējā plīvojošām ausīm atgriezīsies pie manis.
Kā Mapša tika pie tagadējiem saimniekiem?
Sākumā biju pārliecināta, ka Mapšu - maza auguma burvīgu sunīti - man «izraus» no rokām, taču nekā tamlīdzīga. Esmu droša: potenciālajam saimniekam labāk ir stāstīt «sabiezinātās krāsās», lai atrastu cilvēkus, kuri patiešām ir gatavi ar suni strādāt. Jaunajās mājās Mapšai vien pāris reižu ir gadījies atstāt peļķīti.
Vēlos piebilst, ka neviena patversme nevarētu izstāstīt to, ko varēju izstāstīt es. Neviens jau iepriekš nezina, vai sunim ir normāls tīrības instinkts vai tev pie tā būs jāpiestrādā.
Bez abiem «kaukāziešiem» jums ir suns Kālis.
Brāli-Kāli paņēmām kopā ar tā brāli Lāci no patversmes «Labās mājas», dodot abiem pagaidu mājas. Tobrīd patversmē bija 18 kucēnu, kas savākti Dārziņos. Mēs abus brāļus paņēmām, jo mājas ir labāk nekā patversme, tās nav īstās mājas. Brālis Lācis bija pūkaināks, glītāks, bet Kālis - garkājaināks un komiskāks. Lācim pieteicās saimnieki, bet Kālis ir briesmīgi bailīgs - problemātisks suns. Tāpēc palika pie manis.
Ir arī Čārlijs, ko sludinājumu portālā piedāvāja atdot cilvēki, kas to bija nopirkuši kā maltipū pandēmijas sākumā par 1000 eiro. Maltipū ir Maltas zīda sunīša un pundurpūdeļa krustojums. Tam būtu jābūt maigas dabas, viegli audzināmam, taču Čārlijs ir «sātans». (Smejas.) Valdonīgs, skaļš un komandē Bēbi, kura deguns pat ir cietis no negantnieka zobiem.
Es dzīvnieku aizsardzībā esmu kopš dzimšanas, bet organizētā - vairāk nekā 20 gadu, tāpēc redzēti ir visādi brīnumi. Te jācitē kinologs Ivo Svenne, ka cilvēku stulbums nav izmērāms. Kāpēc pirkt suni, neuzzinot tā ciltsrakstus, pat nepaskatoties uz tā vecākiem? Protams, piekrāpt var arī tad, taču iespēju ir mazāk. Un nākamais jautājums: kāpēc vispār vajadzīgi maltipū, labradūdeļi un pārējie, kas pēc būtības ir dārgi kranči? Nekad nevar zināt, kādas īpašības sunim iedzimst. Ja kaut mazliet pamācās par šķirnēm, cilvēks «debesu brīnumus» nemeklēs. Gluži pretēji - viņš meklēs klasisku šķirnes pārstāvi, nevis kaut ko ar tādu krāsojumu kā nevienam. Visticamāk, ka arī gēnos būs kas tāds, kā nevienam.
Jūs esat saimniece arī pieciem kaķiem.
Jā. Kloša ir pavecs runcis, paņemts no Skanstes dārziem, kad tos sāka iznīcināt. Basjka - arī vecs runcis - ir no Kundziņsalas. Feja un Mare - divas «nešķīstas» māsas no Ādažu tirgus, kur tās iepriekš bija dzīvojušas. Zīle ir no laukiem, kur iepriekš bija mitusi pie kāda vīrieša ar acīm redzamiem psihes traucējumiem.