VAKARA ZIŅAS. Leģendārais Siguldas Purva velns

Pirms apmēram 27 gadiem uguns liesmas nopostīja vienu no Vidzemes Šveices lepnumiem – Siguldas Purva velnu, kurš tāpat kā slavenais Siguldas spieķītis un gaisa vagoniņš pretendēja uz Siguldas atpazīstamības simbola godu. Savulaik tas bija uzdrukāts pat uz Siguldas pagasta vimpeļiem.

Tagad par tā godību liecina piemiņas akmens ar plāksni Siguldas-Mālpils ceļa malā pie pagrieziena uz Jūdažiem. Tomēr savulaik Purva velns varēja lepoties gan ar slaveniem radurakstiem, gan izciliem «vecākiem», starp kuriem bija arī par visu laiku slavenāko latviešu basketbolistu dēvētais Jānis Krūmiņš (1930-1994), gan melioratoru darba varoņdarbiem. Pret paša gribu Purva velns pat tika izmantots kā čekas slepenais ierocis, lai šķeltu latviešu trimdas vienotību.

Latvijas melioratoru galvaspilsētas nelabais

Par purva velniem tautas teikas un mitoloģija dēvē gan labos, gan sliktos tēlus. Kā nu katrā situācijā vajag… Purva iemītnieks, kurš labākajā gadījumā cilvēcei dod kūdru, bet sliktākajā pārpurvo auglīgus tīrumus; kara laikā karojošos mežabrāļus jeb partizānus, mežos dzīvojošus vientuļniekus un askētus arī dēvēja par purva velniem. Siguldas gadījumā tas būtu nelabais, kurš auglīgu zemi pārvērtis par lauksaimniecībā neizmantojamu platību - purvu; baisulis, ar kuru baidīt mazus bērneļus.

Kad melioratori nosusināja apkārtnes purvus un tos pārvērta par labības tīrumiem ar Lodē ražoto drenu palīdzību, viņi lauka malā uzstādīja no apmēram 350 gadus veca ozola stumbra izgrebtu piecmetrīgu Purva velna skulptūru kā savdabīgu kompensāciju par purvaines joda izdzīšanu no iepriekšējās mājvietas - lai šis vairs nepretendētu uz atgriešanos savās vēsturiskajās teritorijās.

Pēc Otrā pasaules kara Mālpils (tagad - Siguldas novadā) kļuva par Latvijas melioratoru galvaspilsētu. Tur atradās ne tikai slavenais Hidromeliorācijas un celtniecības tehnikums, bet arī Eiropā vienīgais Meliorācijas muzejs ar vairākiem desmitiem tūkstošu eksponātu. Sākoties pārmaiņu laikiem un mainoties valsts iekārtām, Mālpils šī gadsimta pašā sākumā melioratoru galvaspilsētas statusu zaudēja. Mālpils muižu, kurā atradās gan tehnikums, gan muzejs, privatizēja, un tā atkal atguva savu lepno baronu laiku spozmi (tagad tajā ir grezna viesnīca, restorāns un balles zāles), bet melioratoriem nācās izvākties, aiz sevis atstājot vien atmiņas un krāsmatas, kā arī nostāstus par nosvilināto nešķīsteni.

Purva velna «tēvs» - Jānis Stuklis

Tas gan nenozīmē, ka visa Mālpils melioratoru slava un pienesums aizgājis nebūtībā. Meliorācijas muzeja krājumu pārņēma Talsu Lauksaimniecības muzejs (tagad nu talsenieki var dižoties, ka viņu pilsētā ir muzejs, kurā ir mūsu pasaules daļā vislielākā meliorācijai veltītā ekspozīcija), bet vietējiem par piemiņu palika no purva rāvas un akačiem nosusinātie kādreizējās zinātniski pētnieciskās saimniecības «Sigulda» lauki. Šajā saimniecībā, kas bija ierīkota purvainā vietā, praktizējās gan topošie melioratori cīņās ar Purva velnu, gan jau atzīti melioratori īstenoja jaunākās, tikko izgudrotās darba metodes, tādā veidā zemkopjiem paverot jaunus saimniekošanas laukus.

Zudībā gan aizgājis šīs cīņas monumentālais «uzvaras piemineklis» - Purva velna skulptūra. Par tās sūtību un tapšanu 20. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados varēja lasīt daudzās preses publikācijās, sākot no centrālās «Cīņas» un beidzot ar skolēniem adresēto «Pionieri» un rajonu avīzītēm. Sevišķi jau Rīgas rajona laikrakstā «Darba Balss», jo saimniecības «Sigulda» meliorācijas inženieris Jānis Stuklis (1932-1997) bija ne tikai Purva velna idejas autors, bet arī tā īstens tēvs, kurš divus gadu desmitus neaizmirsa turēt rūpi par savu «bērnu», spodrināja tā slavu un aicināja pie tā ciemiņus.

Lūk, ko 1985. gada 25. janvārī par Purva velnu rakstīja tā laika skolēnu avīze «Pionieris»: «Ja brauc uz Mālpili, tad pāris kilometru aiz Siguldas ceļa sveicina Purva velns. Augums - pieci metri, galvā vainadziņš. Viens no šīs ozolkoka skulptūras darinātājiem ir bijis basketbolists Jānis Krūmiņš. Purva velna betonētajā pamatnē iemūrēti dokumenti ar darba darītāju - melioratoru vārdiem. 100 gadu - tik ilga ir paredzēta izturība viņu ieliktajām Lodes drenu caurulēm. Art un sēt pavasarī te var sākt divas nedējas agrāk. Līdz ar to pagarinās veģetācijas periods. 35 gadus - tik ilgi jau pastāv Mālpils sovhoztehnikums, kas gatavo melioratorus.»

Par gaidāmo Purva velna atklāšanu 1974. gada 7. septembra «Darba Balss» vēsta: «Kur Siguldas-Mālpils ceļš pagriežas uz Jūdažu pusi, redzama īpatnēja, kokā izkalta statuja. Ausis un sejas vaibsti vedina uz domām, ka tas būs vai pats nelabais. Apkārt statujai izveidots akmeņiem nobērts laukumiņš, novilkta apmale, bet gar to stiepjas tāda kā dūksts vai mini purviņš.

- Kam to nelabo te izdomājāt? - jautājām melioratoram Jānim Stuklim.

- Tas būs mūsu purva velns, kas ar baltu aci šķielē uz pēdējo purviņu, - paskaidroja Jānis Stuklis. - Augustā pabeidzām izmantojamo zemju nosusināšanu. Nodevām pēdējo objektu «Vāverīte» Jūdažu nodaļā. Būs nosusināti 4370 hektāri, ar drenāžu apmēram 4057 hektāru.

Nesen tikai uzstādījām. Noņemšanās kā jau ar velnu - ar vienu ceļamkrānu netikām galā, nācās vēl otru meklēt. Vēl jau tam velnam jāpieliek ragi, acis būs no stikla.»

Purva velna radītāji

«Purva velns» ir Jāņa Stukļa izdoma, bet projektēt statujas laukumu palīdzēja Meliorācijas projektēšanas institūta arhitekti. Piemērotu vecu ozolu ar cauru vidu atrada Mālpils pusē. Statujas kalšanu vadīja mākslinieks Vladimirs Rapiķis (1921-1985, leģendārās latviešu tēlnieces Ēvi Upinieces (dz. 1925) vīrs). Tas pats Vladimirs Rapiķis, kurš 1953. gadā kopā ar savu brāli Leonīdu Kristovski Majoros Gruzijai vairs par nevajadzīgu kļuvušo nacionālo pūķu kāvēju svēto Juri pārveidoja par latvju varonīgo tautieti Lāčplēsi un kurš, kā jau ādažnieks, padomju laikā «appieminekļoja» Alberta Kaula vadītā kolhoza «Ādaži» impēriju (viņa kontā ne tikai vietējo «atbrīvotāju» piemineklis, bet arī lielās vārpas pretī kolhoza kantorim un par «Ādažu Mildu» dēvētā meitene ar arfu, kuras atrašanās vietu jau atjaunotās Latvijas laikā nolīdzināja līdz ar zemi, lai būtu vieta, kur lielveikala apmeklētājiem atstāt savus spēkratus).

Vladimiram Rapiķim vēl palīdzēja slavenais basketbolists Jānis Krūmiņš, kurš pēc sportista karjeras beigām pievērsās kalēja arodam un strādāja kombinātā «Māksla» par metālmākslinieku. Viņš Purva velna galvu izrotāja ar metāla vainagu jeb kroni. Trešais vīrs, kurš palīdzēja tapt Siguldas Purva velnam, bija koktēlnieks Rūdolfs Rībens (1912-1987).

Purva velna slava un inkvizīcijas sārts

Pirms sešiem gadiem Latvijas Nacionālā arhīva Siguldas zonālā valsts arhīva galvenā fondu glabātāja Gundega Cillinberga internetā publicēja rakstu par Siguldas Purva velnu: «Ilgu laiku «Purva velns» bija apbrīnas cienīgs objekts un Siguldas pagasta simbols, ko brauca skatīties tūristi, kā arī uz brīdi piestāja nejauši garāmbraucēji. Tomēr visbiežākie ciemiņi bija jaunlaulātie, kuri tā pakājē deva solījumu dzīves tālākajā ceļā neņemt līdzi skopumu, skaudību, neuzticību, greizsirdību, atstājot to kā «mantojumu» «Purva velnam». Par zīmi un ķīlu šai norunai jaunlaulātie «Purva velna» vainagā meta monētas.

Ik pa laikam gadījās arī tādi viesi, pēc kuru apmeklējuma «Purva velnam» izsita stikla acis, izvandīja akmens kaudzi tā pakājē vai nolauza ragu. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados krāsainā metāla tīkotāji «Purva velnam» nozaga kroni un piemiņas plāksni ar tekstu. Tā pamazām «Purva velns» novecoja, līdz 1996. gada jūlijā uguns liesmas to iznīcināja.

Šobrīd saglabājies tikai piemiņas akmens, aiz kā paveras plašs skats uz lauku, kas liek aizdomāties par kādreiz paveikto nozīmīgo darbu.»

Pēc Purva velna nodegšanas izskanēja vairākas versijas, kāpēc izcēlies šis ugunsgrēks. Bija pat dzirdēts, ka tam uguni pielaidis kāds radikāls kristietis savā cīņas kaislē pret sātana varu. Tomēr visticamākais iemesls varētu bijis tāds, ka kāds pīpmanis šajā ceļotāju iemīļotajā apskates vietā nometis nenodzēstu izsmēķi.

Leģendārais Siguldas Purva velns savā ziņā ir kalpojis arī par ideoloģisku ieroci, lai gan var likties, ka viņš apolitisks tautas pasaku varonis vien ir. Nepagāja ne divi gadi pēc atklāšanas, kad tā fotogrāfija parādījās padomju čekas un spiegu Rietumvācijā izdotajā «bezpartejiskajā latviešu trimdas» žurnālā «Mūsu Laikmets» kā liecinājums par padomju jūgā esošās tēvzemes plauksmi: «Netālu no Siguldas, Pleskavas šosejas malā, uz garāmbraucējiem noraugās šis ozolkokā veidotais «Purva velns».»

Tagad Purva velns jau ir vēsture, kam vieta ne tikai zemkopības un tēlniecības grāmatās, bet arī sporta vēsturē, jo tā tapšanā piedalījies ne tikai viens no slavenākajiem latviešu basketbolistiem, bet arī tajā ziņā, ka savulaik Latvijas melioratori rīkoja pat sporta spēles, kurās izcīnīja Purva velna kausu.

Latvija - melioratoru zeme

Siguldas Purva velns ir sadedzis vēstures inkvizīcijas sārtā, bet tas nenozīmē, ka Latvijā pagaisuši melioratoriem veltītie pieminekļi. Pagājušā gadsimta otrajā pusē un arī jau šajā gadsimtā ir uzslieti vairāki. Jāteic, ka, salīdzinot ar citiem notikumiem un personībām veltītiem monumentiem, tas notika visai bieži, jo tas nebija tehniski pārāk sarežģīti - melioratori, nosusinot laukus, atrada ne vienu vien lielu akmeni vai citu dabas vērtību, ko bija vērts saglabāt nākamajām paaudzēm, un tehnikas (traktori, ceļamkrāni) viņiem jau ir pārpārēm. Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka meliorators pie sava pieminekļa var tikt tikpat vienkārši kā tautas dzejnieks vai izcils karavadonis. Lūk, tikai daži meliorācijai veltītie pieminekļi Latvijas ārēs:

*Saldus novada Lutriņu pagasta Namiķos ir piemineklis ar kāpurķēžu traktoru «Staļinec-80» («Сталинец-80»), kas velk grāvju rakšanas iekārtu.

*Ķekavas novadā meliorācijai veltītais piemineklis atrodas autoceļa A7 malā, netālu no krustojuma ar Baldoni. Tas ir sava veida industriālais kultūras mantojums no 20. gadsimta sešdesmito gadu nogales un septiņdesmito gadu sākuma. Uzstādīts par godu kolhoza «Ķekava» 425 hektāru zemes platības meliorācijas pabeigšanai 1970. gadā.

*Dienvidkurzemē Rucavas-Bārtas ceļa malā (pagriezienā uz Bārtas katoļu baznīcu) akmens uzstādīts par godu simt tūkstošu hektāru nodrenēšanai. 2009. gadā pie akmens tika atklāta arī piemiņas plāksne, kas veltīta melioratoram Arvīdam Manfeldam, bijušā Liepājas rajona meliorācijas uzņēmuma priekšniekam, kā pateicība no vietējiem iedzīvotājiem par ceļiem un tiltiem.

*2010. gadā Ozolniekos pie Jelgavas, kas savulaik tapa kā melioratoru ciemats, Ozolnieku meliorācijas veterānu grupa, kuri strādājuši Jelgavas meliorācijas mašīnu stacijā, uzstādīja jubilejas akmeni ar uzrakstu «Ozolnieku meliorācija ANNO 1950».