Straujiem soļiem tuvojas pavasaris, un tas nozīmē, ka augstskolās drīz būs jāaizstāv bakalaura un maģistra darbi. Taču, lai tiktu pie kārotā studiju finiša, augstākās izglītības un gandarījuma, laimes un citām prieka emocijām, viss nav vienkārši. Piedāvājam patiesu stāstu, kas apliecina, ka viena kļūda var maksāt daudz. Ne tikai vējā palaistus studiju gadus, naudu, bet arī pašu galveno – sirdsapziņu. «Šī kļūda bija neapzināta, diemžēl sekas tā nemazināja. Arī depresijas izraisītās blaknes pēc tās,» atklāj Liāna, kas paklupa pašā finiša taisnē. Vārds ir mainīts, kā arī augstskolas nosaukumu stāsta varone lūdza neatklāt. Taču viņas pieredze varētu pasargāt kādu topošo augstskolas absolventu.
«Stāstu tāpēc, ka mana kļūda var kādam noderēt. Vēl aizvien šis ir manas dzīves kauna traips, par ko pirms vairākiem gadiem maksāju arī ar veselību, nemaz nerunājot par to alkohola kalnu, aiz kura mēģināju paslēpties, savā ziņā aizmirsties no tā, ko biju izdarījusi un kas vēlāk aizveda mani pie terapeita. Par laimi, tagad esmu tikusi uz ceļa, varu dzīvot tālāk. Esmu arī ieguvusi augstāko izglītību, protams, citā augstskolā. Dalīšos savā pieredzē, lai atgādinātu jauniešiem, ka studijas augstskolā ir daudz nopietnākas, nekā kādam var šķist. Es pati par studiju nopietnību nekad nebiju šaubījusies, gluži pretēji, biju apzinīga studente. Protams, kāda vētraina ballīte Vecrīgā arī bija, bet tā jau ir visiem studentiem. Ja esi aizballējies, tad pēc tam mācīsies kaut naktīs. Un tā arī bija, es līdz trešajam kursam tiku, parādi nekad nebija bijuši. Mana vidējā atzīme bija 6,8, kas man bija labi, jo paralēli strādāju lielveikalā par pārdevēju apģērbu veikalā.
Pienāca liktenīgais pagrieziens - gaidītais bakalaura rakstīšanas brīdis. Izvēlējos salīdzinoši saistošu tēmu. Biju atradusi, ka bibliotēkās ir pieejama akadēmiskā literatūra lielā apjomā, par ko priecājos, jo likās, ka informācijas netrūks, kas trešā kursa studentam ir izcili, jo uz to var balstīt bakalaura darba teorētisko daļu. Pēc tam - pētījuma izstrāde, tad - secinājumi, kas nozīmē - urrā, bakalaurs gatavs! Kā saka - nekas pārāk traks, nekas neizdarāms, taču es iekritu. Un smagi.»
«Kad bakalaura darbu nodevu, tad, protams, zināju, ka to pārbaudīs sistēma, jo mūs par to brīdināja jau laikus, šķiet, pirmajā kursā. Kad man paziņoja, ka mans uzrakstītais darbs ir plaģiāts, tad bija sajūta, ka sākusies zemestrīce. Man trīcēja rokas, jo nezināju, kas sekos. Manas draudzenes veiksmīgi tika līdz aizstāvēšanai, arī kursabiedri tika, tam sekoja izlaidums un diploma saņemšana, bet man trīs gadi, arī visas tās negulētās naktis, kurās, zvēru, cītīgi un centīgi mācījos, bija izkrituši kā no rokām. Es raudāju, man uznāca histērijas lēkmes, nezināju, kā paskatīties acīs saviem vecākiem, vecmammai, kas jau bija nopirkusi man izlaiduma dāvanu. Kā visiem pateikt, izstāstīt, ka studijas es nepabeigšu? Tas bija šausmīgi. Taču pats sāpīgākais ir tas, ka vēl tagad nesaprotu, kā tā varēja notikt. Teorētiski saprotu, bet praktiski... Nezinu, kur kļūdījos.
Tā kā strādāju, tad šis darbs tapa nakts stundās, īpaši finiša taisnē. Varbūt tad pieļāvu savu liktenīgo kļūdu, bet es nezinu, goda vārds. Rakstīju bakalaura darbu pēc labākās sirdsapziņas. Protams, rakstījām vairāki studenti kopā, varbūt uz kādu mirkli uzmanība bija trauslāka, ja tā var teikt, bet es rakstīju tā, kā biju sapratusi, kā šis darbs ir jāraksta. Ja atskatos uz pieredzi, kad rakstīju no jauna bakalaura darbu, bet jau citā Latvijas augstskolā, tad īstā vaina, šķiet, ir pārkopēšanā, jo, ja studenti darbos ir pārkopējuši citātus, teorētiskās bāzes rindkopas, kā arī pētījumus no citiem bakalaura darbiem, tad sekas ir skarbas un, atzīstu, arī pelnītas. Es gan neatminos, ka būtu brutāli veikusi «copy - paste» funkciju, kas ir nepieļaujama. Un arī es to saprotu. Varbūt atsaucēs bija tā smagākā kļūda, ko sistēmā uzķēra un nozīmogoja manu darbu par plaģiātu, kas pārkāpj visus izglītības ētikas kodeksus. Skaidri nezinu, jo nebiju spējīga ieskatīties acīs bijušajai bakalaura darba vadītājai, augstskolas dekāniem un metodiķēm.
Tas bija traks dzīves posms, jo «pazaudējos» uz veselu gadu. Diemžēl pēc tam sāku lietot alkoholu, daudz alkohola, ko tagad nožēloju. Tajā gadā - pirms vairāk nekā astoņiem gadiem - es biju vienīgā ar šādu pārkāpumu. Tas bija trieciens ne tikai man, bet arī maniem kursabiedriem, draudzenēm, nemaz nerunājot par bakalaura darba vadītāju. Pārdzīvojums bija sāpīgs. Reizēm arī vēl tagad ir, jo nespēju izdzēst šo kauna traipu no savas pagātnes, lai gan vecāki, draudzenes, kuras ieguvu augstskolā un kuras vēl tagad ir, mani mierina, tāpat arī vīrs, kurš bakalauru aizstāvēja ar pirmo piegājienu.
Augstāko izglītību pati esmu ieguvusi, kā jau iepriekš stāstīju, citā Latvijas augstskolā. Bija interesanti vērot, kā citā augstskolā pasniedz to pašu studiju virzienu, izvēlēto profesiju. Taču, kad rakstīju bakalaura darbu, tad to pārlasīja vairāk nekā viens cilvēks. Es biju ļoti uzmanīga, rakstīju trīsreiz ilgāk, par bakalaura darba izstrādi konsultējos daudz rūpīgāk. Saņēmu atzīmi 8, taču atzīme ir tikai atzīme. Vismaz manās acīs. Turklāt šī atzīme un bakalaura darbs, kas man stāv skapī, nemazina manas sāpes par iepriekšējo kļūdu, ko pati pieļāvu. Tāpēc studentiem no sirds iesaku būt ne tikai rūpīgiem, bet arī zinošiem par to, ko viņi dara. Bakalaura darbs aizved līdz diplomam, tāpēc tam ir jāpievēršas par visiem divsimt procentiem. Tā izstrāde nav joka lieta.»
Izpētot dažādas Latvijas augstskolas, var secināt, ka studenti jau laikus tiek brīdināti par to, kas viņus gaida, ja darbos konstatēs plaģiātu. Piemēram, pirms 10 gadiem - 2013. gadā - Latvijas Universitātes Senāta sēdē tika pieņemts lēmums Nr. 287, kurā uzskaitīti noteikumi par akadēmisko godīgumu Latvijas Universitātes fakultātēs. Šajos noteikumos ir iekļauta informācija arī par gaidāmajām akadēmiskā godīguma pārkāpuma sekām. Dokuments attiecas gan uz studentiem, gan arī akadēmisko personālu. Tāpat kā pirms vairākiem gadiem, arī šodien plaģiāts studentu bakalaura darbos, kā arī citos rakstu darbos ir akadēmiskās ētikas pārkāpums. Vairums studentu to uzzina jau pirmajā kursā, tomēr šī problēma ik pa brīdim kļūst aktuāla, jo ne tikai studentu starpā Latvijas augstskolu ietvaros, bet arī medijos tiek runāts par citu darbu piesavināšanos, to pirkšanu dažādās interneta vietnēs, kā arī par pasniedzēju negodīgumu un ētikas kodeksa pārkāpšanu. 2012. gadā septiņas Latvijas augstskolas noslēdza vienošanos par vienotu plaģiāta izskaušanas tīkla veidošanu, tādā veidā pierādot, ka Latvijas izglītības sistēmā pastāv godīga attieksme pret visiem studiju darbiem.