VAKARA ZIŅAS. Noras Bumbieres māsa Māra: Man pietrūkst ne tikai Noras, bet visu manējo, kuri jau aizgājuši

Noras Bumbieres māsa Māra Zustrupa atzīst, ka viņu mudinot uzrakstīt atmiņas grāmatā, bet viņa atzīst, ka neesot tam gatava, jo nav ne rakstītāja, ne runātāja, bet gan darītāja.

Atceras leģendāros dziedātājus

Vaicāta, kāds ir māsas Noras Bumbieres fenomens - viņas balss joprojām ļoti bieži skan radio, Māra atzīst, ka māsas balss tembrs un vokālās dotības nav pārspētas. Interesanti, ka pat pēc tik ilga laika jaunā paaudze dzied Noras kādreiz izpildītās dziesmas. «Kad rīkoju konkursus, vienmēr esmu teikusi pedagogiem, ka bērniem jāizvēlas latviešu komponistu dziesmas, jo mūsu fonds popularizē tieši latviešu komponistu dziesmas. Nav obligāti jādzied Raimonda Paula komponētās un Noras izpildītās dziesmas, bet tik un tā ļoti daudzi dzied tieši tās,» ievērojusi Noras Bumbieres māsa.

Māra Zustrupa izstāsta, ka Noras Bumbieres fonds šogad nolēmis rīkot konkursus un koncertus arī ārpus Latvijas. Vēl tiek gaidītas atbildes, bet ir iecere, ka tas notiks rudens pusē Anglijā un Īrijā. Taps arī Noras Bumbieres fonda himna, kuru uzrakstīs Edgars Jass. «Mūsu fonda mērķis ir neaizmirst latviešu leģendas. Katru gadu braucam ciemos pie Margaritas Vilcānes, apsveicam dzimšanas un vārda dienās. Margarita mūs allaž laipni uzņem un ir priecīga, daudzreiz esam viņu veduši uz mūsu koncertiem kā viešņu, un dziedātājai tie ļoti iet pie sirds. Viņas dēla ģimene mīt Amerikā, vīrs aizgājis mūžībā. Dodamies arī uz kapiem pie Ojāra Grinberga, cenšamies nevienu neaizmirst. Leģendu balsis joprojām skan radio, un paldies «Radio 2», kur daudz atskaņo latviešu leģendāro dziedātāju sniegumu,» pateicīga ir Māra, ar sirsnību atceroties fonda jubilejas koncertu, kurā piedalījās arī Raimonds Pauls. Māra uzsver, ka maestro ir unikāls cilvēks, turpina spēlēt uz skatuves, ir virtuozs.

Pietrūkst savējo

«Man pietrūkst ne tikai Noras, bet visu manējo, kuri jau aizgājuši. Labi, ka man ir ģimene - bērni, mazbērni, kuri palīdz fonda darbā. Es skumstu pēc aizgājušajiem un katru nedēļu eju uz Jelgavas Baložu kapiem apkopt kapu kopiņas, parunājos ar viņiem, izstāstu savas bēdas un nedienas. Atnāku mājās ar mierīgu sirdi, un pašai ir labāks prāts. Man pēc tam tiešām rodas spēks jauniem darbiem. Es kapos uzlādējos, kad par daudz emocijas ir sakāpušas, un mājās atbraucu kā cits cilvēks. Citi saka, ka tur ir nomācoši, bet man ir pretēji, es kapos uzņemu spēku. Uz kapiem dodos viena,» uzsver Māra.

Ar Noru viņai bijušas tuvākas attiecības nekā ar vecāko māsu Daci, kura daudz senāk aizgāja mūžībā traģiskā negadījumā. Māra neprot izskaidrot, kāpēc ar Noru bija tuvākas. «Nora man daudz palīdzēja, kad es vēl mācījos. Māsa Dace agri aizgāja no ģimenes savā dzīvē, mēs ar Noru vairāk bijām kopā. Viņa mani dažkārt pat nelaida uz randiņiem, sakot: tas ir šmurgulis, nevar tevi aizvest uz kafejnīcu un nopirkt bulciņu,» pasmaida stāstītāja.

Vislabākā omīte ar visgaršīgākajām zupām

Māra teic, ka visa Bumbieru ģimene bija lieli dziedātāji - gan mamma, gan tētis spēlējuši akordeonu. Magnetofons un radio mājās bijis, bet vairāk paši dziedājuši nekā klausījušies. «Dzimšanas dienās un dažādos svētkos vienmēr paši dziedājām. Dziedāja lielie un mēs, sīkie, viņiem līdzi. Kur Norai radās tas īpašais balss tembrs, to neviens nevarēja pateikt. Saka - man ir līdzīga balss. Es joprojām dziedu Jelgavas novada Ozolnieku senioru ansamblī «Madaras». Mums ir ļoti plašs repertuārs, piedalīsimies arī šīsvasaras dziesmu svētkos, kuriem gatavojamies,» lepojas Māra un piebilst, ka dzied arī viņas meitas Ilze un Marika, mazdēls Daniels ir basģitārists, skaisti dzied mazmeita Rebeka. Arī pašiem mazākajiem mazbērniem Annai un Āronam Artūram patīk mūzika.

«Dzimšanas dienas vienmēr svinējām pie mūsu vecākiem, mamma bija liela saimniece, patika gatavot. Mazbērni saka, ka esmu vislabākā omīte, kura vāra visgaršīgākās zupas. Es izdomāju visu ko, gatavoju arī veco, labo grūbu zupu, dārzeņu vai svaigo kāpostu zupu. Mazbērni pieraduši pie manām zupām. Kad kaut kur aizbrauc, pēc tam mudīgi skrien ciemos pie omītes, jo grib atkal zupu nobaudīt. Rebeka ir iemācījusies un vāra zupas, bet mazās prot tikai pankūkas cept,» pasmej vecmāmiņa Māra, teikdama, ka viņas mamma dzimšanas dienās galdā parasti cēlusi rasolu, kartupeļus, štovētus kāpostus, šmorētas vistas, kotletes un galds vienmēr lūzis no ēdienu bagātības.

«Nora arī bija ļoti laba saimniece, es daudz no viņas esmu mācījusies, piemēram, vārīt modernākas zupas. Viņai mājās vienmēr bija garšīgs ēdiens un allaž pietika visiem. Tā ir mūsu ģimenes tradīcija - labāk lai paliek pāri nekā pietrūkst. Pašai vislabāk garšo biešu zupa. Kad savulaik koncertturnejas laikā kādu laiku dzīvojām kopā ar ukrainieti, viņa iemācīja pagatavot ukraiņu boršču. Es tieši tādu gan nevāru, bet pa savai modei - bez kāpostiem, bet ar bietēm, burkāniem, sīpoliem, gaļu, un izdodas gardi. Norai garšoja dārzeņu zupas, bet viņa gatavoja ļoti daudzveidīgi,» māsu paslavē Māra. Bumbieru ģimene bija un ir talantīga ne tikai mūzikā, bet arī pavārmākslā.