Piecdesmitā dzimšanas diena ir nozīmīgs laika nogrieznis. Ne velti, piemēram, 50. kāzu gadadienu sauc par zelta kāzām, jo tad zelts uz laulības gredzena jau esot nodilis un to atkal par jaunu vajag spodrināt, zeltnešus rotājot ar jauniem laulības riņķiem. Tāpat ir arī ar pieminekļiem – pusgadsimta laikā to akmeņi ir apsūbējuši, pārcietuši zīmīgus likteņa pavērsienus un atkal vajag atgādināt to «pelēkā akmens stāstus». Šoreiz »Vakara Ziņas« aplūko monumentus, kuri šogad svin savu 50. gada jubileju.
Par senāko saglabājušos cilvēka darināto Latvijas pieminekli var uzskatīt Rīgas tēlnieka Miķeļa Brinkmaņa 1693. gadā iztēsto Lielā Kristapa skulptūru, kas reiz atradās Vecrīgā pie Kārļa vārtiem (tagad - Alksnāja ielas galā), bet tagad atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un tagad šā muzeja 250. jubilejas sakarā ir īpaši izgaismota. Bet ir vairāki Lielā Kristapa brāļi un māsas, kas arī šogad pelnījuši īpašu izgaismošanu, jo 2023. gadā svin savu 50. dzimšanas dienu (tiesa, dažs labs «piemineklis stalts, granītā un bronzā kalts» to nav sagaidījis).
Aizjūrā - kaut kur Lieldienu salās vai «mūžīgajā» pilsētā Romā - dažādi pieminekļi un monumenti stāv gadsimtiem un pat tūkstošgadēm ilgi, bet Latvijas zeme ar to nevar lepoties. Kari, valsts iekārtu maiņas un okupācijas režīmi maluši uz nebēdu ne tikai mūsu tēvzemīti, bet arī gāzuši un cēluši mūsu vai svešu varu uzstādītos pieminekļus, tāpēc varam būt gandarīti jau par to vien, ka kāds piemineklis Latvijā savā vietā nostāvējis pusgadsimtu.
Mūsu nacionālo īpatnību dēļ tas jau ir daudz, tāpēc »Vakara Ziņas« iepazīstina ar 1973. gadā uzceltajiem pieminekļiem. Protams, ne visi dižmonumenti sagaidījuši šo jubileju, jo jau sen kā samalti vēstures drupināmajās mašīnās, piemēram, 1973. gadā uzslietie Ļeņina pieminekļi Limbažos un Balvos, kuri pat savu pilngadību nevarēja nosvinēt. Varbūt noticis arī tā, ka liecības par kādu pieminekli pagaisušas no vēsturiskās atmiņas, bet tas joprojām stalts un neskarts stāv kādas pilsētas vai miesta laukumā.
Joprojām ir pirms pusgadsimta uzslieti pieminekļi, kuru tiesības pastāvēt tagad tiek apšaubītas. Tāds ir piemiņas akmens 1905. gada revolucionāriem Strenču silā, vecā lielceļa Trikāta-Strenči malā, apmēram divus kilometrus no Trikātas centra, kur pie mežsarga Kalniņa mājas 1906. gada 5. janvārī nošauti četri vijciemieši - revolucionāri Dāvis Eņģelis-Eņģelītis, Kārlis Krieviņš, Jēkabs Palejs un Miķelis Staža. Revolucionārā leģenda vēsta, ka viņi vesti uz Valku nopratināšanai. Dzejnieks Arturs Goba viņiem pat veltījis dzejas rindas: «Strenču sila/ mētras asinslāses auklē,/ sargā tās no kraukļiem/ un no aizmirstības sargā.» Savulaik šīs bija atzītas vārsmas, ko 1969. gadā publicēja gan «Literatūra un Māksla», gan «Karogs». Piemiņas akmens revolucionāriem tika novietots četrus gadus pēc viņiem veltītās odas publikācijas.
Visu to var uzzināt ar pāris klikšķiem «mātes gūgles» meklētājā. Tomēr Valmieras novada pašvaldība nolēma dibināt darba grupu «nesaprotamā» akmens izpētei. Pagājušā gada novembrī, kad vietvara sprieda par monumentālo padomju mitoloģijas un rusifikācijas mantojumu, kurš jānovāc, šis akmens pašvaldībai sagādāja problēmas. Vietvara sabiedrību informēja: «Teksts uz akmens nav salasāms. Šobrīd tiek skaidrots teksts, kas iegravēts akmenī, un akmens uzstādīšanas gads, lai varētu pieņemt lēmumu.» Savukārt »Vakara Ziņas« informē, ka šis akmens atklāts 1973. gada 5. janvārī; tā savā publikācijā norādījusi Trikātas novadpētniece un pedagoģe Inga Boškina mājaslapā «trikatasvesture.beverina.lv».
Nav brīnums, ka vietējie politiķi apmaldījušies Strenču sila priedēs, jo viņu «piederības sajūta» Trikātai kopš Latvijas neatkarības atgūšanas vien 30 gadu laikā mainījusies ik pa desmitgadei - vispirms Valkas rajons, tad Beverīnas un tagad Valmieras novads.
Savukārt Rēzeknes novadā Audriņu ciema traģēdijas 31. gadadienā 1973. gada janvāra sākumā atklāja ciema iedzīvotāju piemiņas vietu - tēlnieku Jāņa Kakša un Alvīnes Veinbahas pēc arhitekta Gunāra Asara projekta veidoto pieminekli, kas veltīts traģēdijas upuriem.
1942. gada 4. janvārī nacistiskās okupācijas varas iestādes sadarbībā ar latviešu kolaborantiem par sarkanarmiešu slēpšanu un partizānu grupas izveides atbalstu nodedzināja ciematu, 30 ciema vīriešus publiski nošāva Rēzeknes tirgus laukumā, vēl ap 170 ciemata iedzīvotāju nogalināja Ančupānu mežā, bet pašus Audriņus nodedzināja. Padomju laikā Audriņu traģēdijas stāstu ekspluatēja padomju propaganda. Tāpēc, iespējams, vienam otram šī piemiņas vieta asociējas ar padomju mitoloģiju. Bet tā nav: okupantu nogalinātie mierīgie civiliedzīvotāji pelnījuši piemiņu!
Varbūt tagad, iepazīstoties ar Audriņu vēsturi, varam labāk izprast motīvus, kāpēc notika tā, kā notika. Pēc visa spriežot, audriņieši sarkanarmiešus slēpa nevis padomju patriotisma vadīti, bet gan balstoties uz kristīgās morāles principiem, kuri katra cilvēka dzīvību uzskata par svētu, jo Audriņi bija Latgales vecticībnieku sādža. Un padomju ideoloģijas sakramentālajos uzstādījumos tādi jēdzieni kā «mātes mīlestība» un «kristīgie baušļi» salīdzinājumā ar «padomju tautas varonīgo cīņu pret fašistiskajiem iebrucējiem» bija nevērtības kalngals.
1941. gada nogalē viena no Audriņu iedzīvotājām Aņisja Glušņova slēpa savu dēlu sarkanarmieti un piecus viņa biedrus, kas bija izbēguši no Rēzeknes karagūstekņu nometnes un izveidojuši partizānu grupu. 18. decembrī, kad vācu policijas patruļa atklāja slēptuvi, sarkanarmieši izrādīja pretestību un vienu policistu nogalināja, tika nošauts arī viens sarkanarmietis, bet citi aizbēga.
1973. gadā, bet jau uz rudens pusi, Ančupānu mežā jeb kalnos netālu no Rēzeknes, kur nošāva lielāko daļu Audriņu iedzīvotāju, atklāja arhitekta Alfona Kišķa veidoto memoriālu - «fašistisko upuru - padomju pilsoņu brāļu kapus». Precīzs tur nogalināto skaits nav zināms (dažādos vēstures materiālos tas ir no 8000 līdz 20 000), bet absolūtais vairums ir holokausta upuri - tūkstošiem Rēzeknes pilsētas un apriņķa ebreju un simtiem čigānu... Bija arī citi noslaktētie - jau pieminētie Audriņu vecticībnieki, sarkanarmijas karagūstekņi un citi. Tomēr šis memoriāls vairāk jāuztver kā holokausta upuru piemiņas vieta. Tikai pēc valsts neatkarības atjaunošanas tur noslepkavotos «padomju pilsoņus» atklāti varēja dēvēt par ebrejiem.
Ebreju nogalināšanas akcijas Ančupānu kalnos notika no 1941. gada augusta līdz novembrim. Nogalināto piemiņai atklāja memoriālu ar uzrakstu latviešu valodā «Viņi mira, lai dzīvotu tu». Alfona Kišķa veidotā memoriāla centrā atrodas tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas skulptūra «Ābele», kas ir viens no nozīmīgākajiem viņas darbiem (sākotnējais skulptūras nosaukums bija «Māte ābele»).
Vēl viens piemineklis, ko padomju Latvijas ideoloģijas trubadūri izmantoja saviem mērķiem, bija latviešu dziesmu svētku simtgadē atklātais piemineklis - ansamblis Pirmajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem Rīgas Viesturdārzā. Dziesmu svētku simtgades jubilejas noskaņās šo pēc krievu cara Pētera I pavēles 1711. gadā ierīkoto holandiešu stila dārzu atkal kārtējo reizi pārdēvēja - šoreiz par Dziesmu svētku parku (nu to atkal dēvē vienā no iepriekšējiem vārdiem par godu zemgaļu valdniekam - par Viestura dārzu). Katrā ziņā nosaukumu šai pilsētas zaļajai rotai bijis vairāk nekā latviešu slaveno komponistu portretciļņu Dziesmu svētku monumentālajā ansamblī. Ar rezultātu 9 pret 8 komponisti piekāpjas parka nosaukumam. Kā tik šo parku laiku laikos saukuši: Forburgas dārzs, Viņa Majestātes dārzs priekšpils cietoksnī, Pētersalas dārzs, Pirmais Ķeizardārzs, Rīgas ķeizardārzs, Pilsētas dārzs, Hindenburga parks…
Nosaukumi pagaisuši nebūtībā, tāpat kā monumentālā ansambļa atklāšanā piestiprinātā pati «galvenā» granīta plāksne, kura vēstīja «Padomju Latvijas darbaļaudis Dziesmu svētku simtgadei», ko vēlāk nomainīja uz daudz plašāku vēstījumu, kas padomju darbaļaudis iekļāva visā Latvijas tautā: «Latvijas tauta Dziesmu svētku simtgadei 1873-1973», bet ļeņinisko saukli «Māksla pieder tautai» pārkala par Latvijas himnas vārdiem «Dievs, svētī Latviju!».
Divpadsmit gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas - 2003. gadā - ansambļa taisnstūra akmens baseina malā līdzās komponistu Alfrēda Kalniņa, Emiļa Melngaiļa, Jāzepa Vītola, Jāņa Cimzes, Jurjānu Andreja, Emīla Dārziņa un Pētera Barisona tēliem pievienoja arī Latvijas himnas autora Kārļa Baumaņa cilni. Līdz ar to vienam no izceltajiem komponistiem baseinā pietrūkst savas «muzikālās strūklakas».
Šogad, kad svinam dziesmu svētku 150. jubileju, šis piemineklis - ansamblis, ko veidojis tēlnieks Ļevs Bukovskis un arhitekts Georgs Baumanis, atkal noteikti tiks celts godā. Pieminekļa galvenais elements tapis no 36 tonnas smagā Tukuma pusē uzietā laukakmens. Tā centrā ir kalta granīta plāksnēm apdarināts taisnstūra ūdens baseins, kura labajā malā uzstādīta 27 metrus gara lauztas konfigurācijas betona siena, kas apšūta ar dolomīta plāksnēm. Katra sienas lauzuma augšpusē uz skaldnēm vara kaluma tehnikā atveidoti komponistu portretciļņi, kā arī viņu slavenākās kora dziesmas nošu teksta fragments.
Vēl 1973. gads izcēlies ar to, ka togad pāris Latvijas lauku skolas tika pie savu varoņu «galvām», kuras nu iekļautas Latvijas monumentā tūrisma ceļvežos. Par latviešu pirmās atmodas laiku liecina tēlnieces Martas Langes pie Alojas vidusskolas atklātais piemineklis «Gaismas pils» autoram - dzejniekam Auseklim (1850-1879, Miķelis Krogzemis), kuram Aloja ir dzimtā puse.
Šajā gadā tika atklāts vēl viens piemineklis ievērojamam latvietim un liecina jau par latviešu tautas otrās atmodas laikiem. Pie Jaunmuižas kalpu mājas Jaunlutriņos Saldus novadā (pašā muižas ēkā pēc baronu laiku beigām tika ierīkota pamatskola) tika atklāts tēlnieces Leas Davidovas-Medenes darinātais piemineklis latviešu strēlnieku komandierim Pirmā pasaules kara laikā, vēlāk - Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlniekam, tur dzimušajam Jukumam Vācietim (1873-1938, nošauts PSRS «latviešu operācijas» laikā). Šis ideoloģiski ir ļoti pretrunīgs piemineklis, un vēsturnieki vēl lauzīs galvu par Jukuma Vācieša vēsturisko lomu. Piemēram, nav īsti skaidrs, kāds ir viņa - toreiz 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandiera - pienesums leģendārā 1916. gada 17. jūlija sprediķa autorībai Piņķu baznīcā un vai vispār tāds ir bijis.
1973. gada novembrī boļševiku apvērsuma Sanktpēterburgā jeb Oktobra svētku laikā Latvijā atklāja arī divus lielus ļeņinekļus Balvos un Limbažos, kuriem nebija lemts pat piedzīvot savu pilngadību - 18. dzimšanas dienu. To nogāšana atkal liecina par latviešu atmodas laiku, šoreiz - trešās.
Balvos iepretī kultūras namam tika uzsliets oriģināla paskata tēlnieka Jura Mauriņa un arhitekta Ivara Bumbiera veidotais ļeņineklis. Karēlijas granītā kaltā proletariāta vadoņa poza bija neierasta - viņš bija kā runātājs, orators. Savukārt tēlnieka Vladimira Rapiķa veidotā Limbažu «lielā Ļeņina» vara plākšņu galva Rīgas ielā (pretī tagadējam pašvaldības namam, strūklakas vietā) nebija diez ko oriģināla jeb atšķirīga no daudziem citiem.
Atšķirībā no Balvu Ļeņina, kuru pēc nogāšanas izsvieda apsargātā muzeja sētmalē, Limbažu «proletariāta vadonim» nepaveicās - koka kasti ar viņa skalpu uzlauza metāla zagļi, kuri nočiepa «dārgā Ļeņina» vara plāksnes.
Tādi nu ir 1973. gada Latvijas monumentālie liecinieki. To godā var būt arī daudz citu lielāku un mazāku pieminekļu, kuri īsti nav pieskaitāmi klasiskajiem tēlniecības ansambļiem. Piemēram, 1973. gadā uzlika gaili atjaunotajai Rīgas Pēterbaznīcai, atklāja Gaujas Nacionālo parku, iztukšoja pirmo šmucspaini «Getliņu kalnā», izveidojās pirmās rindas Juglas «Tallinā», sāka dziedāt «Pilsētā, kurā piedzimst vējš», rekonstruēja Jelgavas autoostu, atklāja Rojas stadionu un Latvijas bodēs parādījās pirmie piena litri polietilēna pakās.
