VAKARA ZIŅAS. Lieldienu simbols un tā "vecāki" Latvijas un pasaules heraldikā
Lai arī olai un tās «vecākiem» – vistai un gailim – heraldikas simbolismā ir dižena nozīme, tās ir salīdzinoši ļoti reti attēlotas zīmes ģerboņos. Gan valsts un pilsētu, gan dzimtu un organizāciju oficiālajās regālijās globāli daudz biežāk attēloti citi oldējēji – krokodili, čūskas, gulbji… Bet, gaidot Lieldienas, »Vakara Ziņas« aplūko klasiskās vistkopības olas izpausmes heraldikā.
Ģerboņu mākslinieki un pasūtinātāji rezervēti izturas pret tradicionālās jeb klasiskās putnkopības simbolu (arī Lieldienu godības) izmantošanu. Tikai vienā Latvijas oficiālajā ģerbonī ir attēlota ola. Gailis gan ir piecos: divās municipalitātēs un trijās dzimtās. Bet no vistas mūsu vēstures un tradīciju kopēji bēguši kā velns no krusta.
Noslēpumainā Latvijas masonu ola
Ola heraldikā simbolizē jaunu dzīvi, kaut kā jauna sākumu un piedzimšanu. Tas ir salīdzinoši rets simbols, kas heraldikā var saistīties ar putnkopību vai tirdzniecību. Pasaulē ir salīdzinoši maz vietu, kas sevi apzīmē ar olām. Latvijas Kultūras ministrijas uzturētajā oficiālajā Ģerboņu katalogā (tajā iekļauti ģerboņi, ko apstiprinājusi Valsts heraldikas komisija un kas ir ar likumu aizsargāti) starp vairāk nekā 420 ģerboņiem atrodams tikai viens ģerbonis, kura centrā ir ola. Turklāt ar to lepojas visnotaļ noslēpumaina organizācija - sabiedrība «Jāņa loža «Castor»» jeb brīvmūrnieki (masoni), kuri kopā ar citām masonu ložām rezidē Vecrīgā, kādā Aldaru ielas namā.
Par šo organizāciju Uzņēmumu reģistrs sniedz skopu informāciju: «Uz kopēju interešu pamata apvienot gan Latvijā, gan citur dzīvojošus brīvmūrniekus; brīvmūrniecības tradīciju un mākslas apzināšana, apgūšana un uzturēšana.» Kultūras ministrija publicējusi «Castor» ģerboņa aprakstu: «Dalīts pēdā: zils, melns un sudrabs šaha dalījumā. Augšā sudraba augšupvērsta ola. Tērauda stīpu ķivere pārsegta ar zilu-sudraba grīsti, ap kaklu sudraba ķēde ar sarkanu ķetnu krustu, kleinodā [heraldiskās ķiveres rotājumā] sudraba lejupvērsts leņķmērs, ko krusto tāds pats apvērsts cirkulis. Lambrekeni [augšējais dekors]: zils, sudrabs. Vairoga turētāji - sudraba un melns zirgi - balstās uz devīzes lentes. Devīze ar melnu uz sudraba: OMNE TRINUM PERFECTUM [tulkojumā no latīņu valodas atsauce uz kristīgo Trīsvienību - «Viss, kas ir trīskāršs, ir pilnīgs»].»
Interesanti, ka šāda devīze savulaik tika iegravēta arī virs Siguldas Jaunās pils vārtiem. Šāda devīze ģerbonī bija arī slavenajai vācbaltu bruņniecības dzimtai Livonijā - Borhiem, kas, piemēram, reiz pārvaldīja Varakļānu un Preiļu muižas. Un šai devīzei gan pie vieniem, gan otriem jau noteikti ir sava saistība: Borhu dižciltīgie grāfi bija masoni, kuri savulaik pārvaldījuši arī Siguldas pilsmuižu, bet grāfa Aleksandra fon der Borha meita Olga vēlāk taču ieprecējās Siguldas Jaunās pils saimnieku - kņazu Kropotkinu - dzimtā. Borhi piederēja Francijas Dižo austrumu brīvmūrniekiem, bet «Castor» ir orientēta uz zviedru rituāliem.
Gaiļi un gailīši Latvijas ģerboņos
Šajā ziņā olu var uzskatīt par savdabīgu kristīgās vēsts misionāri. Tāpat kā arī tās «tēvu» gaili, kurš kopš Mārtiņa Lutera inspirētās reliģiskās buntavniecības kļuvis par luterāņu dievnamu simbolu un gozējas ne tikai daudzu Latvijas kristiešu tempļu smaiļu galotnēs, bet arī vairākos latviešu ģerboņos. Gailim taču piešķirts rītausmas vēstneša, saules un garīgās atdzimšanas simbola gods. Zaigojošo spalvu un ugunssarkanās sekstes, kā arī skanīgās balss dēļ gailis izsakot gaismas uzvaru pār tumsu un modrību. Tautas ticējumos gaiļa pirmajai rīta dziesmai piedēvē spējas novērst ļaunumu un aizdzīt nelabo.
Tomēr šis vīrišķības un auglības simbols Latvijas heraldikā nav diez ko populārs. Ir tikai divi municipālie (pašvaldību) ģerboņi, kuros ir attēlots gailis. Pats par sevi saprotams, ka ar trejiem gaiļiem zelta laukā var lepoties Gailīšu pagasts Bauskas novada leišmalē. Pagasts ir samērā jauns, jo Gailīšu ciema padome pēc padomju šnites tika izveidota pēc kara - 1945. gadā, un šajā pagastā tik tiešām bija Zemgales zelta lauki, ko apsaimniekoja slavenais kolhozs - miljonārs «Uzvara».
Otra pašvaldība, kas var lepoties ar gaili, ir Madona. Madonas un vēlāk arī Madonas novada ģerbonī ir zelta gaiļa galva. Par to, kāpēc šis putns 1938. gadā uzlēca pilsētas ģerboņa vairogā, Madonas novada pašvaldība skaidro: «Gailis - cīņā un darbā saucējs, gaismas, austošas dienas un dziesmas simbols. Tas izteic Madonas pilsētas un tās apkārtnes bagātās tradīcijas, raženo darba un kultūras dzīvi.»
Gailis vēl atrodams trīs oficiāli apstiprinātajos dzimtas ģerboņos. Daudz jautājumu nebūtu jāuzdod par to, kāpēc gailis ir bijušā premjera Māra Gaiļa dominantē, bet tas attēlots arī Māra Radziņa (starp citu, oficiāli apstiprināts tikai 3. martā) un Mārtiņa Ruciņa dzimtas ģerboņos.
Neērtā vista
Atšķirībā no citām nācijām latvieši nav bijuši tik drosmīgi, lai savos ģerboņos attēlotu vistu, kaut gan tā simboliski ir visai aristokrātiska un cēla radība. Simbolisma kanoni vistai piedēvē mātes rūpes un viedumu (piemēram, vistas ar cālīšiem bildītes uzskatām par tikpat kanoniska mīlīguma portretējumiem kā kaķīšus). Vienīgi jāskatās, lai mātišķais simbols nebūtu greizi attēlots, jo melna vista nozīmē velna kalpa simbolu, bet kladzinoša vista - kategorisku (arī stūrgalvīgu) sievieti. Eiropieši vistu uzskata par jauku putnu, ja vien globalizācijas ietekmē nepārņems afrikāņu aizspriedumus, jo Āfrikā vista tiek traktēta kā ceļvedis uz mirušo cilvēku pasauli. Šajā ziņā latvieši, pēc visa spriežot, gan vairāk ir rada melnādainajiem, jo atšķirībā no citiem sava kontinenta brāļiem un māsām heraldikā piesargājušies attēlot vistu, kas pārsvarā (bet ne bieži) apzīmē konkrētās pilsētas vai miesta saistību ar putnkopību vai biežāk - tirdzniecību (konkrētāk - tirgus placi).
Tomēr var būt arī visai savdabīgi vistģerboņi. Par tādu noteikti jāuzskata Nīderlandes ciemata Hensbroekas vapenis - vista biksēs, jo tulkojumā no holandiešu valodas tā arī sanāk: «hen» - vista, bet «broek» - bikses. Tomēr šim miestam ar vistām un biksēm ir tikai fonētiska saistība, jo ciema vārds cēlies no tuvējā Heines purva nosaukuma, kurām ar klukstēm nav saistības. Tomēr hensbroekieši greizi izprātojuši, ka ciema nosaukums cēlies no ūzās ietērptas klukstētājas.
Ja runājam par klasisku vistas olas attēlojumu ģerbonī, tad vai visos kaut cik cienājamos heraldiskajos atlantos un vārdnīcās tiek attēlots Austrijas Tiroles zemes Insbrukas apgabala ciemata Matrejas pie Brenneres vairogs. Arī paša ģerboņa izcelšanās cienījama - Matreja pie Brenneres ir miests, kas slavens ar savām tirgus dienām, kur pārdeva arī vistkopības produkciju. Turklāt ģerbonī arī izcils amatnieks - gailis ar āmuru.
Valstiskā ola un gailis
Pasaulē nav daudz zemju, kuras savā visaugstākās nozīmības heraldikā lepojas ar vistu un gaiļu dzimtu. Tomēr tādas ir, un pat nozīmīgas spēlētājas globālajā mērogā, piemēram, Dienvidāfrikas Republika vai Francija. Pēc pazemojošā un necilvēcīgā aparteīda režīma nokratīšanas dienvidafrikāņi sāka būvēt jaunu valsti un to apliecināja arī republikas ģerbonī, kas veidots jaunradības simbola - olas - ovālajā formā. Jā, tā nav vistas ola, bet jēdzieniski simbolizē tieši to pašu, ko dējējvistas radījums. Dienvidāfrikas ģerboņa struktūra apvieno apakšējo un augstāko ovālu bezgalības simbolā. Tā iezīmētais ceļš veido kosmiskās olas formu, no kuras paceļas mitoloģiskais gaismas putns. Pēc gaiļa gan tas neizskatās, bet var jau iedomāties…
Lūkojoties uz dažu citu valstu ģerboņiem, daudz galva nav jālauza par putna radurakstiem. Lai nebūtu diži jārakājas filoloģiskajās vārdnīcās, lai uzzinātu, kāpēc latviešu valodā gaili saucam par gaili, jāiepazīstas ar gallu cilšu teritorijām un to izcelšanos, jo latīniskais nosaukums «gallus» nozīmē «gailis». Tā kā kareivīgā ķeltu valodas cilts vēl pirms mūsu ēras uzvarēja un izlaupīja vareno Romas impēriju, tad nav jābrīnās, ka francūži lepojas ar to, ka viņu zemi savulaik pārvaldīja galli. Tāpēc gailis arī ir viens no Francijas simboliem - neoficiālā Francijas emblēma, kaut gan savulaik tas bija dižāks. Te arī meklējams iemesls tam, kāpēc sakām «lepns vai kareivīgs kā gailis». Franču revolūcijas laikā 18. gadsimta beigās gailis parādījās Francijas valsts ģerbonī un rotāja Francijas militāros karogus. Tikai Napoleons I, kļuvis par imperatoru, aizstāja gaili ar ērgli kā vispārpieņemto starptautisko impērijas emblēmu. 1830. gada jūlija revolūcijas laikā atkal atcerējās par gallu gaili, un kopš tā laika tas kļuva par neoficiālu Francijas simbolu. Savukārt leģendārais franču pretestības nacistiem līderis, Francijas prezidents no 1959. līdz 1969. gadam Šarls Andrē Žozefs Marī de Golls (1890-1970) mēģināja reabilitēt gallu gaiļa emblēmu, ieviešot tā kontūras militārajās medaļās kā Francijas cīņas gara emblēmu.
Kā nacionālās atmodas un modrības emblēma gailis ir arī Austrumāfrikas valsts Kenijas mūsdienu ģerboņa centrā, ar paceltu cirvi. Kareivīgais gailis simboliski atgādina par Kenijas tautas sacelšanos pret angļu koloniālismu, it īpaši 1952. gadā.