Senie latvieši Lieldienu svinībām posās īpaši rūpīgi, un arī mūsdienās sabiedrība neatpaliek. Izvēlamies atzīmēt Lieldienas gan pie dabas, veicot dažādus pagāniskus rituālus, gan ģimenes lokā, meklējot raibas un krāšņas olas. Taču kādas tradīcijas Lieldienās piekopj vidējais latvietis?
Lieldienu tradīcija sākas pēdējā svētdienā pirms pašām Lieldienām. Tā ir izslavētā Pūpolsvētdiena, kad ar pūpoliem noperam savus mīļos ģimenes locekļos, skaļi izsakot un ticot šiem vārdiem, kas paaudzēs sacīti: «Veselība iekšā, slimība ārā!» Kāds iemanās vēl draiski piebilst: «Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars», kas ļauj uz brīdi ticēt, ka tagad gan beidzot viss būs labi - gan ar veselību, gan, protams, ar dzīves enerģiju, jo vārdam piemīt īpašs spēks un maģija. Ja šos vārdus novēl paši tuvākie, tad rituālam ir jēgpilnāka nozīme.
Agrākos laikos mājas pavarda turētājs - saimnieks - ar pūpoliem Lieldienu rītā devās nopērt zirgus, toties saimniece - uz laidaru pie govīm, cūkām un citiem kustoņiem, lai gada siltākajos mēnešos lopi nebizotu uz citām ganībām. Tautā runā, ka šis rituāls nostrādājis vienmēr.
Pūpolsvētdiena ir kristiešu svētki, jo ar šo dienu aizsākas Klusā nedēļa, kas simboliski nozīmē Jēzus dzīves pēdējās septiņas dienas. Turklāt šajos svētkos tiek godāta un pieminēta Jēzus Kristus iejāšana uz ēzeļa Jeruzalemē, kad tika kaisīti palmu zari. Pateicoties šim rituālam, Pūpolsvētdiena tiek dēvēta arī par Palmu svētdienu.
Turpinot par Lieldienu tradīcijām latvieša gaumē, jāuzsver galvenais Lieldienu vaininieks - ola, kas ir neatņemama svinību sastāvdaļa un simbols, kurš jau izsenis ir bijis gan uz kristiešu, gan pagānu svētku galda. Ola ir auglības un jaunas dzīvības rašanās simbols. Toties Lieldienu olas ir saistītas ar seniem pavasara kultiem, kad tās lietoja, lai veicinātu veselību gan cilvēkiem, gan arī lopiem. Olām ir jābūt uz svētku galda arī tamdēļ, lai pasargātu no neparedzētām nelaimēm.
Turklāt katrā mājā rituāli ap un ar olām atšķiras. Viens krāso olas tikai un vienīgi sīpolu mizās, jo tā tiek darīts paaudzēm ilgi, godinot vecmāmiņu ieliktos pamatus. Cits izvēlas olu krāsošanai tikai melleņu vai upeņu ievārījumus, lai olas būtu zili violetos toņos. Vēl kāds eksperimentē ar krāsošanas paņēmieniem katru gadu. Pēcāk dižošanās ar skaistāko olu, kas paša spēkiem krāsota, ienes sacensības garu, taču Lieldienas ir ģimenes svētki, kuros, protams, var laiku pavadīt kopā arī azartiskāk, piemēram, piedaloties olu ripināšanas sacensībās kaimiņu sētā vai, kā novērots daudzās mazpilsētās, publiskajos parkos, kur satiekas cilvēki, kas viens otru pat nepazīst, bet tad pēkšņi vienojas kopīgā garā, lai uzzinātu, kura ir pati stiprākā un spēcīgākā Lieldienu ola.
Atgriežoties pie Lieldienu svarīgākās misijas, tas ir pats kopā būšanas prieks, lai tad, kad pie svētku galda uzzināts, kurš šajā reizē ir triumfējis olu kaujās, valdītu prieks.
Bērniem Lieldienās viss ir saprotams - Lieldienu olas ir ne tikai krāsotās, bet arī šokolādes, kas tiek iepakotas spoži krāšņos papīriņos. Un tās visas nes Lieldienu zaķis. Jau 1680. gadā Vācijā pirmo reizi tika publicēta pasaka par zaķi, kurš savā dārzā ir slēpis olas. Taču mistika par Lieldienu olu īsto radītāju turpinājās jau tolaik, proti, katram no Vācijas ciematiņiem bijis savs Lieldienu dzīvnieks, piemēram, Hesenē olas dēja lapsa, Saksijā gailis, Elzasā stārķis, bet Bavārijā - dzeguze. Taču kopš 1682. gada olas un zaķi tika pieminēti vācu medicīnas profesora Georga Franka fon Frankenava apcerējumā «De ovis paschalibus», kas ir par Lieldienu olām, kur aprakstītas tiek elzasiešu Lieldienu tradīcijas. Vēl pastāv teika, ka Lieldienu zaķis tika radīts pārpratuma pēc - no kāda zīmējuma, kur Dieva jērs, kas simbolizē Kristu, bijis uzzīmēts tik pavirši, ka izskatījies pēc zaķa, un mazāk izglītoti ļaudis sākuši godināt arī zaķi. Mākslinieks nav gan zināms. Tāpēc ir grūti spriest, kāpēc vācieši saprata, ka olas visdrīzāk dēj tieši zaķis, jo no šīs zemes Lieldienu zaķis arī nāk. Kā redzam arī Latvijā, tas ir saglabājies neskaitāmus gadus un turpinās. Ikviens var atminēties sevi bērnībā, kad gaidīja Lieldienu zaķi vai meklēja Lieldienu zaķa atnestās un paslēptās olas. Mūsdienās plīša mantiņas zaķa izskatā Lieldienās ienes prieku bērnu sirdīs.
13 ticējumi. Izmēģiniet!