Saka – Lieldienas ir pavasara saulgriežu svinības. Tāpat saka – Lieldienas nav iedomājamas bez tradīcijām, kas gadu gaitā koptas un lolotas. Tāpēc jautājām vairākām Latvijā zināmām sievietēm, kādas ir viņu Lieldienu paražas un atziņas.
Tērpu māksliniece Ieva Ādamsone dalās ar saviem iecienītākajiem Lieldienu rituāliem: «Lieldienas kā pavasara svētīšana. Bērni arī ir zinoši gan par kristīgo nozīmi, gan par pavasara saulgriežu nozīmi. Kopumā katri svētki ir kā ģimeniskuma svinēšana. Iepriekš svētki tika pavadīti ļoti ģimeniskā noskaņā - pirms tam izrotāta, saposta māja, iepriekšējā vakarā krāsotas olas, bet Lieldienu rītā - kopīgas svētku brokastis. Pēdējos gados mēs pārējo dienu pavadām, dodoties kādā pārgājienā. No tradīcijām vissvarīgākā noteikti ir krāsot un meklēt olas, kas paslēptas pa visu māju un arī dārzā. Un ļoti sirsnīga man šķiet ģimenes olas dalīšana brokastīs, kad vienu olu sadalām visiem, lai visu gadu būtu saticīgi un draudzīgi. Galdā liekam visu par un ap olām. Visiecienītākās ir pildītās oliņas ar ķilaviņām, bet katru gadu brokastis mums ir citā noskaņā, un gardumus papildina zaļie salāti, biezpienmaize, kruasāni vai krāsaini makarūni. Meita cep brīnišķīgas kūkas un mūs priecē, papildinot svētku galdu ar ko saldu un ļoti gardu. Lieldienās noteikti ir jāšūpojas, lai odi nekož, un galdā jāliek apaļas formas ēdieni, lai godinātu sauli. Nav svarīgi, vai tam tic, bet tas svētkiem piedod nozīmīgumu, toties rituāli - maģiskuma burvību. It sevišķi, ja raugās ar bērna acīm, tad pasaule šķiet brīnumu pilna. Un tas taču ir skaisti. Šajās Lieldienās uz pasaules notikumu fona novēlu nepazust sīkumos, konfliktos, bet gan svinēt dzīvi - tās skaistajos mirkļos, ko varam radīt tikai mēs paši.»
Rakstniecei Ingai Grencbergai ir Lieldienu apņemšanās: «Gadiem ejot, manas Lieldienu svinēšanas vai nesvinēšanas paražas mainās. Es neesmu no tiem, kas svin Lielo dienu latviešu tautas paražās, bet, protams, Lieldienās kopā ar bērniem olu krāsošana vienmēr ir notikums. Man dzīvē ir bijuši posmi, kur Lieldienu gaidīšana un sagaidīšana notikusi pēc kristīgām tradīcijām. Īpaši atceros to sajūtu baznīcā Lieldienu nakts vigīlijā, kur tumsā, tikai sveču gaismā «a cappella» no Bībeles dzied Mihas 6.3.: «Ko Es esmu tev nodarījis, Mana tauta, un ar ko Es tevi būtu apkaitinājis? Atbildi jel Man to!» Un tad pēc pusnakts tiek degtas gaismas un svinēta Kristus augšāmcelšanās. Šogad pirms Lieldienām kopā ar apmēram divdesmit dāmām 40 dienas gavējam - atturamies no vīna un mācāmies veselīgu dzīvesveidu. Mums pat ir «Gavēņa atbalsta grupas» čatiņš «WhatsApp» aplikācijā, kurā dalāmies ar vērtīgām lekcijām, receptēm un saviem izaicinājumiem, kā arī motivācijām Lielā gavēņa laikā. Atbalsts, iedrošinājums un kopā būšanas sajūta ir ļoti svarīga. Pirms dažiem gadiem Lieldienu laikā šķietami biju dusmīga un nīgra uz visu pasauli, jo man šķita, ka viss ir tikai vārdi un bezjēdzīgas ārišķīgas darbības. Bet tad, vedot labdarības dāvanas uz kādu bērnu namu, mazuļi man uzdāvināja mazu, dzeltenu, pūkainu rotaļu cālīti ar smaidīgiem: «Priecīgas Lieldienas!» Atceros, kā toreiz iekāpu mašīnā un raudāju par visu manu «dusmu» sasišanu lupatu lēveros ar šādu vienu šķietami nelielu, bet patiesu prieka mirkli. Un tieši par to ir mana Lieldienu sajūta. Ziemassvētku un katras dienas sajūta. Par maziem, bet būtiskiem prieka mirkļiem. To novēlu arī lasītājiem ik dienu - mazliet prieka. Jo mazi prieki kopā veido lielo prieku.»
Dailes teātra aktrise un uzņēmēja, «MunchBBQ» īpašniece Lelde Dreimane atklāj savas svētku tradīcijas: «Lieldienās vienmēr cenšamies būt kopā ar saviem mīļajiem, vienalga, mājās vai kaut kur ārpusē, bet kopā - tāpat kā Ziemassvētkos. Cenšamies uzvilkt ko gaišu. Piekopjam diezgan daudz tā saukto pagānisko tradīciju. Galvenā, protams, ir olu krāsošana, ripināšana un sišanās ar olām. Mamma olas krāso sīpolu mizās, pieturas pie klasiskās metodes. Man patīk olas apgleznot vai aplīmēt un tās padarīt pēc iespējas košākas. Māsa arī izvēlas sīpolu miziņas, bet apakšā pietin kādu puķīti vai pūpoliņu, lai būtu pārsteiguma elements. Ticu, ka Lieldienās ir jāšūpojas, jo tas ir jauki. Protams, uz odiem gan vasarā pārlieku lielu iespaidu tas neatstāj. Zinu, ka Lieldienās jāceļas ar saules lēktu un jāskrien uz avotu muti mazgāt, bet man, pilsētniecei, tas būtu vairāk maratona elements, jo tuvākais avots, pieļauju, ir 20 kilometru rādiusā. Tomēr kādēļ ne, būtu interesanti šādu tradīciju ieviest. Vecāki par Lieldienu tradīcijām man iemācījuši galveno - vienalga, kurš ir uzvarētājs olu kaujās, kamēr mēs esam saticīgi, tikmēr zaudētāju nav, visi esam uzvarētāji. Saticība ir pats galvenais ikvienā ģimenē. Es novēlu būt pieņemošiem un saprotošiem, emocionāli inteliģentiem ne tikai šajos svētkos, bet katru dienu! Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.»
TV3 žurnāliste, «Star FM» brīvdienu balss, kā arī tekstu autore Kristīne Spure secina - zaķis ir Lieldienu karalis: «Bieži atzīmējam Lieldienas kopā ar ģimeni. Taču, sākoties pandēmijai, kad bija ierobežota tikšanās, Lieldienas ar vīru sākām svinēt, dodoties ārpus Rīgas un paliekot kādā namiņā pie dabas. Pirms diviem gadiem palikām Krimuldas apkaimē, savukārt šajās Lieldienās paliksim iemīļotā namiņā Kalvenē Zemgalē. Būs noslēgusies TV3 sarunu šova «Zilonis studijā» filmēšana, un jau tagad zinu, ka gribēsies izvēdināt galvu, ieiet pirtī un pabūt mieriņā, pirms doties nākamajos projektos. Lieldienas saistās ar mīļām sajūtām un došanos uz Cēsīm pie ģimenes. Ar pastaigām dabā, ar šokolādes olām, mammas izrotāto viesistabu, kur paslēptas krāsainas olas. Ar bagātīgu svētku galdu, uz kura noteikti atradīšu marinētu siļķīti, un kaušanos ar brūni raibām pašu krāsotām olām. Uz galda svētkos goda vietā noteikti atrodas vārītas olas - nereti tās ir sarkanbrūnas, jo krāsotas sīpolu mizās un ar kādu ārā uzplaukušu zaļumu. Esmu mēģinājusi krāsot olas arī saldētās mellenēs, bietēs, arī ķīmiskajās krāsās. Ļoti gribētu reiz dabūt skaisti zilpelēkas olas ar zilo kāpostu, bet tas vienmēr veikalos jau ir izpirkts. Savukārt olas, kas paliek pāri, gatavoju olu salātos pēc blogeres Našķoties Zanes receptes. Un, protams, šokolādes olas! Kaut kur čībās vai apavos noteikti būs paslēpta arī «kinderola». Jo arī pieaugušajiem patīk priecāties kā bērniem. Zinu, ka augstu jāšūpojas, lai vasarā nekostu odi. Tieši tā ir viena no spilgtākajām ģimenes tradīcijām - ja esam Cēsīs, tad gan mana, gan vīra ģimene mēdz satikties uz šūpošanos, kur blakus ir arī āra trenažieri. Apvienojam abas lietas! Zaķis ir Lieldienu karalis. Aizvien no bērnības man saglabājies melns rotaļu zaķis ar pogu acīm, kas it kā nesa «kinderolas». Dīvaini, esmu pieaugusi, taču vienmēr uz šo mīksto zaķi lūkojos ar lielu mīļumu un tas saistās ar visjaukākajām atmiņām. Lai kādas būtu tradīcijas citiem, novēlu katram darīt to, ko pašam visvairāk gribas un kas pašu iepriecina. Ja vajag - ieelpot dabu un svaigo Latvijas gaisu. Ja vajag - atpūsties ar labu filmu vai grāmatu. Ja vajag - būt kopā ar cilvēkiem, bet, ja gribas pa mierīgo, tad vienatnē.»
