VAKARA ZIŅAS. Kā sabiedrībā zināmi cilvēki gatavojas jaunajai dārza sezonai?

Pamazām sāk sarosīties tomātu audzētāji: meklēt sēklas, domāt par šogad stādāmajām šķirnēm. Ar tomātu un citu dārzāju audzēšanu aizraujas arī daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki, un vairāki no viņiem sarunā ar »Vakara Ziņām« labprāt atklāja savu dārzkopja pieredzi.

Baleta dīva meklē visgaršīgākos dzeltenos tomātus

Jaunajai dārza sezonai savā Jaunpiebalgas lauku īpašumā pamazām gatavojas arī Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktore Lita Beiris: «Ar tomātu audzēšanu lecektīs nodarbojos jau gadus desmit un strikti ievēroju to, ka zem katra tomātu stāda jāierok vai nu reņģītes, vai vismaz zivju milti, un stādus zemē lieku slīpi, lai tie augot celtos uz sauli, uz dienvidu pusi. Lecektīs audzēju arī tomātus, gurķus, dillītes un salātus, bet tas ir tikai pašiem sev - tā, lai mums vismaz drusku būtu pašaudzēti zaļumi. Un tā, lai reizēm varam pacienāt citus.»

Lecekts izbūvēta uz veciem kūts pamatiem: «Vecie krāvuma akmeņi aiztur aukstumu, naktī savukārt atdod pa dienu uzkrāto siltumu, tā ka tomātiem tur tiešām ir lieliski apstākļi. Ir tik patīkami novērot, kā stādos aizmetas mazie bumbulīši, kas aug lielāki, un tas viss tik jauki smaržo! Tas sagādā patiesu prieku, jo man zemes lietas ļoti patīk.» Stādus Lita pērk turpat Jaunpiebalgas stādu audzētavā, jo, viņasprāt, labāk stādus iegādāties tur, kur tie auguši. «Pati pagaidām pati neesmu mēģinājusi tos izaudzēt no sēkliņām, jo man dzīvoklī nav piemērotu apstākļu stādu audzēšanai un piķēšanai. Taču, pērkot stādus, eksperimentēju ar visdažādākajām šķirnēm, meklējot vislabākos un garšīgākos tomātus. Vienu gadu man izdevās izaudzēt tumšus, gandrīz melnus tomātus, taču vislabāk tomēr garšo dzeltenie tomāti, tāpēc vēl jāatrod īstā šķirne. Stādu audzētāji droši man var zvanīt un piedāvāt!» Novākto ražu Lita gatavina mājās uz palodzes: «Tas ir tik brīnišķīgs process un dekorācija uz loga - izcila krāsu gamma pie mūsu baltajiem aizkariem!»

Komponista eksperimentālās aizraušanās

Komponists Andris Dzenītis stāsta, ka, lai gan siltumnīca viņam laukos ir jau vairākus gadus, tomēr uzskata sevi par dārzkopības diletantu. «Ar apbrīnu raugos, kā ļaudis dalās pieredzē ar savām zemes skābuma mērīšanas, stādu vaktēšanas un dažādām mēslošanas tehnikām. Jāteic, ka pirmajos gados, kad ar augiem nedarīju pilnīgi neko, raža bija visbagātīgākā. Vēlāk, izmēģinot dažādas ieteiktās tehnikas, īpaši labu rezultātu nebija. Tāpēc arī turpmāk nolēmām vairāk paļauties uz intuīciju un eksperimentiem: ar sievu nolēmām turpmāk pirkt gatavus stādus tirgos vai no zināmiem audzētājiem, jo pašu mājās stādiņu diedzēšanai nav pietiekami vietas un pacietības, un arī mūsu kaķiem tie tīri labi garšo - kā svaigi zaļumi.»

Kas attiecas uz citiem dārza augiem, Andris visu vasaru sēj to, ko viņam gribas, un vienkārši vēro - kas izaug, kas ne. «Visplašākais un noderīgākais izmantojums tomēr ir dažādiem zaļumu veidiem, kuri sasaldētā veidā nodrošina mūs ar vajadzīgajām piedevām visa gada garumā. Viss pārējais - vairāk eksperimentālas aizraušanās, ne izdzīvošanas līmenī.»

Audzēšanā izmanto vecmāmiņas metodes

«Man pie jūras ir lauku māja, uz kurieni braucu salīdzinoši reti, tāpēc celt siltumnīcu tomātu audzēšanai nevaru, jo man nebūtu laika tur strādāt. Turklāt siltumnīca neiederētos ainavā. Taču man ļoti garšo tomāti, tāpēc aprunājos ar kaimiņieni, kura audzē lauka tomātus, un tad atcerējos, ka mana vecmāmiņa taču arī kādreiz audzēja lauka tomātus,» saka Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Rimšēviča. Pirms dažiem gadiem viņa pirmoreiz mēģinājusi iestādīt desmit lauka tomātu stādiņus, un visi arī veiksmīgi izauga un ražoja. «No bērnības atcerējos, kā darīja mana vecāmamma - ka pie katra stādiņa bija jāiesprauž mietiņš, ka viņa katru stādu pie mietiņa piesēja ar vecu zeķi, kas ir vismaigākais materiāls, un tās zināšanas un pieredzi arī restaurēju. Piemēram, zem katra stāda pametu svaigu zivi, lai gan beidzamajā laikā esmu pārgājusi uz zivju miltiem, ko var iegādāties dārzkopju veikalā. Reizēm piezvanu kādai draudzenei un pakonsultējos, ko vislabāk pirkt.»

Līga smej, ka sākumā nav zinājusi, kas ir tomātu «padusītes», tāpēc ļāvusi visam augt tā, kā tas auga, un sākumā tomātu stādi sakuplojuši diezgan pamatīgi. «Tagad gan zinu, kā un kas jādara, un esmu izmēģinājusi visdažādākās lauka tomātu šķirnes. Visgaršīgākie, manuprāt, ir tieši ķiršu tomātiņi. Rudenī tos savācu pusgatavus un vedu uz māju gatavināt. Tāpēc šogad plānoju audzēt tikai ķiršu tomātiņus.» Pie stādiem Līga tiekot kampaņveidīgi, un parasti iegāde saistīta ar braukšanu uz laukiem: «Reizēm stādus pērku no kaimiņienes, pagājušogad sēju pati, un tad gan man bija visu krāsu tomāti! Dažreiz, ja neizdodas izaudzēt stādus pašai, pa ceļam uz laukiem ieskrienu Ventspils tirgū un nopērku stādus tur, un noticu pārdevējiem, kas saka, ka tie ir lauka tomāti. Taču šogad atkal plānoju sēt un audzēt stādiņus pati, tikai vēl nezinu, kad. Man no pagājušā gada ir saglabājušās tomātiņu sēklas, iemācījos arī piķēt. Audzēšanai esmu pievērsusies tik nopietni, ka pērn man bija lērums ar zaļajiem tomātiņiem, kurus iekonservēju pēc «Zutiņu» receptes.»

Dārzkopība kļuvusi par dzīvesveidu

Iģenes muižas īpašniece Nadīna Millere atzīst, ka pamazām sāk domāt par sēšanu, lai sagatavotu stādus šā gada sezonai, «un tie būs gan pipariņi (paprika), gan tomāti, gan gurķi, kurus audzēšu siltumnīcā; mazliet vēlāk sēšu lauka tomātus, kurus varēs stādīt tad, kad zeme jau būs mazliet iesilusi. Pašreiz uz palodzes audzēju gan zirņus, gan diedzēju čia sēklas - zaļumus, kas paredzēti ikdienas ēšanai». Nadīna piebilst, ka, sējot tomātus, drīzāk pievērš uzmanību tam, cik silts vai auksts ir laiks, nevis, piemēram, Mēness fāzēm. «Vēl nezinu, vai šogad Iģenē veidošu dārzāju dobes - tas arī atkarīgs no laika apstākļiem. Pērn izaudzētos tomātu stādus atdevu kaimiņienei, jo pavasaris ilgi bija ļoti auksts un vējains. Tā nu visu vasaru līdz pat oktobrim ēdu gurķus un tomātus, kas bija auguši pie kaimiņienes. Neslēpšu, ka ar dārzkopību esmu aizrāvusies kopš laika, kad man visus šos darbus iemācīja vīramāte, un nu tas man ir kļuvis par dzīvesveidu: kad ieraugu sēklas, nevaru nenopirkt, un beigās nesaprotu, no kura gada man tās sēklas ir. Taču noteikti priekšroku dodu Latvijā ievāktajām sēklām, kas ir jau pārbaudīta vērtība.»

Netraucēt pār mēru

Pirms dažiem gadiem politiķim Ingmāram Līdakam izdevās izaudzēt tomātu šķirni «Zemes brīnums», un viens no augļiem svēra pusotru kilogramu, bet divi mazākie tomāti - ap kilogramu. «Tomātus noteikti audzēšu arī šogad, jo māsīca, kas dzīvo Valmierā, paziņoja, ka tomāti jau ir iesēti. To audzēšana polikarbonāta siltumnīcā ir kolektīvs darbs, un ar savu pieredzi dalās arī mana 93 gadus vecā mamma,» viņš saka un smej, ka audzējot galvenais noteikums esot netraucēt pār mēru. «Pietiek, ja reizi nedēļā aplaista, izgriež un uzsien. Gatavie tomāti gan jāēd katru dienu!»