Šis laiks komponistei, dziedātājai un aktrisei Zanei Dombrovskai bijis ļoti aizraujošs – viņa Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā ieguvusi maģistra grādu audiovizuālajā kompozīcijā un tikusi pie savas muižas, kurā plāno ierīkot jaunu kultūrtelpu – ambisonisko koncertzāli. Savukārt par savām attiecībām ar dziedāšanu Zane saka: «Par dziedātāju gluži nestrādāju, taču pavisam no dziedāšanas aizgājusi neesmu, jo šovasar un šoruden man gaidāmi daži interesanti projekti.»
Taujāta, kas licis izlemt par labu izvēlei studēt audiovizuālo kompozīciju, Zane saka: «Pirms vairākiem gadiem sapratu, ka gribu pamēģināt kaut ko vēl bez strādāšanas teātrī un ka attiecības ar mūziku man nav sakārtotas līdz galam. Jau biju teātrī veidojusi muzikālo noformējumu vairākām izrādēm, taču muzikālā partitūra nav tikai mūzika vien; tie ir trokšņi, tā ir vide, kaut kāda citāda izpratne. Kad domāju par mācībām, kādu brīdi īsti nesapratu, kas būtu tas, ko gribētu mācīties, un kur apgūt tāda veida kompozīciju, jo mūsu Mūzikas akadēmija ir diezgan akadēmiska. Sāku atjaunot savas solfedžo zināšanas, konsultējos Latvijas Mūzikas akadēmijā par iespējām studēt kompozīciju. Man ļoti paveicās, jo profesors Andris Vecumnieks, kuram rādīju savus darbus, zināja, ko jau esmu darījusi teātrī. Un tieši viņš man ieteica interesēties par iespēju studēt Igaunijā.» Kad Zane jau bija iestājusies akadēmijā un gāja pateikties profesoram par vērtīgo ieteikumu, viņš, uzzinot, kur Zane mācās, bijis ļoti pārsteigts: «Izrādās, Vecumnieks bija domājis to Tallinas augstskolu, kurā var apgūt mūzikas rakstīšanu filmām. Iespējams, tāpēc, ka toreiz, kad runāju ar profesoru, stāstīju viņam, ka mans sapnis būtu uzrakstīt mūziku filmai. Teātrim jau biju rakstījusi, un man ar skaņu pasauli gribējās darboties citādi.»
Kad Zane stājās augstskolā, viņai piedāvāts studēt vai nu elektroakustisko, vai audiovizuālo kompozīciju. «Šis vārds man nebija īsti pazīstams, tāpēc šķita: ja jau tas ir kaut kas vizuāls, tas ir tas, ko noteikti man būtu piedāvājusi filmu skola: man rādīs ekrānu, un es rakstīšu mūziku. Kad iestājeksāmenā man bija jātaisa videodarbs, ļoti nobrīnījos un apmulsu, taču nodomāju - re, kā viņi pārbauda dažādus radošos stilus!» Kad sākās mācības, arī pirmie uzdotie darbi bija saistīti ar vizualitāti, par ko Zane nodomājusi - rau, kā viņi attīsta mūsu izpratni, cik tas ir vērtīgi! «Pagāja apmēram pusgads, kamēr īsti sapratu, kas tas ir, ko mācos, un kas tā par skolu… Atklāti sakot, ja pirms tam būtu zinājusi, es pat neizskatītu iespēju kaut ko tādu studēt,» Zane smejas. «Tā kā viss notika ļoti likumsakarīgi un loģiski un tiku uzņemta šajā augstskolā, tad turpināju mācīties. Protams, lekcijas notika angļu valodā, tā ka pa šo laiku krietni uzlaboju arī savas angļu valodas zināšanas. Mācoties arī atklāju, ka esmu ļoti laimīga, jo skolā apguvu lietas, kuras nezināju, nevis to, ko jau, iespējams, biju iepazinusi praksē. Tāpēc mācības man ļāva saprast, ko es daru. Tas bija ļoti svētīgi, aizraujoši un interesanti! Tā kā manā kursā mācījos tikai es un vēl viens cilvēks, mājās ar vīru smējāmies, ka tā ir kā privātskola ar ļoti jauku gaisotni un lielisku kompāniju.»
Vēl viens liels un aizraujošs projekts, kuru Zane pašreiz īsteno, ir jaunas kultūrtelpas un ambisoniskās koncertzāles izveidošana. «Ambisoniskā jeb 360 grādu skaņa ir jauna klausīšanās pieredze un telpa, kuru nevar tik vienkārši piedzīvot mājas apstākļos, tāpēc šis projekts ar laiku taps Ropažu muižiņā - manā un mana vīra Gunta īpašumā, kur ir šim mērķim piemērotas brīvas telpas, turklāt arī Guntim ļoti patīk mūzika. Tāpēc nolēmām, ka tā ir piemērota vieta ambisoniskās skaņas trasei, kurā komponisti, atskaņotājmākslinieki un mūziķi varētu trenēties, lolojot domu par ambisonisko skaņu kā par veselu pasauli, pārbaudīt savas radošās idejas. Arī publika varētu nākt un laiku pa laikam izbaudīt svaigu un interesantu klausīšanās pieredzi.»
Stāsts, kā Zane un Guntis tika pie savas muižas, ir aizraujošs: «Dažus mēnešus pēc apprecēšanās mums radās sajūta, ka vajag savas mājas un zemes pleķīti, jo latvieša dabā laikam ir tas, ka vajag savu vietu. Es internetā skatījos tikai sludinājumus par iespēju nopirkt zemesgabalu bez apbūves, bez jebkādām domām par muižiņu. Tā kā Guntis nodarbojas ar nekustamo īpašumu attīstīšanu, viņš man jautāja: «Zane, vai tu apzinies, ka, nopērkot pliku zemi, viss būs jāsāk no nulles?» Pa jokam atbildēju: ja nevaram pirkt zemi, kur nekā nav, tad pirksim muižu… Un tad sludinājumā atradām savu muižiņu - pusdrupušu, pamestu, kokos ieaugušu. Kad aizbraucām apskatīties, šķiet, kaut kas noskanēja, un viss notika tā, lai mēs tiktu pie muižiņas. Pamazām savām rokām visu esam iztīrījuši, ir ievilkta elektrība, sākam ēkas restaurēt, jo negribam šo vietu atdot laika zobam sagraušanai, bet gan nosargāt. Tā ar laiku būs vieta ne tikai kur mums pašiem dzīvot vai atskaņot mūziku lapsām un stirniņām, bet arī reizi pa reizei uzaicināt cilvēkus ciemos, lai īstenotu ambisoniskās mūzikas eksperimentus.»
Pagaidām Zanei nav izdevies noskaidrot, vai ar viņas jauno muižu saistās kādas leģendas, taču zināms, ka tās vēsturiskais nosaukums ir Bakhaužu muiža. «Protams, esam informāciju meklējuši, taču pagaidām vairāk par vienu fotogrāfiju no piecdesmitajiem gadiem neko neesam atraduši. Taču var nojaust, ka muižas arhitektūra ir ļoti līdzīga Ropažu evaņģēliski luteriskās baznīcas arhitektūrai un ka tā varētu būt celta ap 1901. gadu.» Zane smej, ka muižas vēsturiskais nosaukums esot rezonējis ar Johanu Sebastiānu Bahu, tāpēc «mēs plānojam izdarīt visu, lai kartēs un plānos mūsu muiža atkal tiktu ierakstīta ar šo nosaukumu».
Par savām attiecībām ar dziedāšanu Zane saka: «Par dziedātāju nestrādāju, bet dziedu. Turklāt pašreiz mani ļoti aizrauj mūzikas radīšana un komponēšana. Kādu laiciņu man bija lieliska iespēja sadarboties ar LTV raidījumu «Bardaks bēniņos», arī šobrīd man ir daži interesanti projekti. Un, jā, man joprojām patīk dziedāt, ko daru kopā ar saviem draugiem mūzikā. Tāpēc esmu piekritusi doties vasaras tūrē «Viena vieta uz brieža vēl brīva» kopā ar saviem Nacionālā teātra kolēģiem, kuri man joprojām ir ļoti mīļi no laika, kad vēl pati aktīvi spēlēju izrādēs. Katru reizi, kad muzicējam kopā, es tik ļoti izbaudu to, kā pa gadiem esam sadziedājušies. Ka runājam vienā - gan skatuves, gan mūzikas - valodā. Mums ir līdzīga izpratne par to, ko nozīmē strādāt uz skatuves, azarts, ko nozīmē kopā radīt.»
Tikpat gandarīta Zane ir par muzikālo satikšanos ar komponistu Raimondu Macatu: «Esam sadraudzējušies, un priecājos, ka nu jau ar viņa atļauju varu dziedāt vairāk nekā vienu dziesmu - blakus «Ziemeļvējam» nu ir tapis vēl kaut kas. Savukārt viņš ar lielu atsaucību labprāt spēlē manas dziesmas, jo man ļoti aktuāli ir atskaņot tieši savu mūziku, jo tā es sāku savu muzikālo karjeru, kuras laikā ierakstīti trīs albumi.»
Joprojām aktuāls ir arī trio «Saldais», kurā apvienojušās Zane, Dita Lūriņa un Lelde Dreimane, taču Zane piebilst: «Vispār mēs esam četras, jo labam saldajam ir nepieciešama papildporcija, tāpēc reizēm mums pievienojas arī Erika Eglija-Grāvele. Mums ir bijusi jauka kopā būšana, dziedot manis radītās populāru dziesmu kaverversijas, taču man kā saldais balzamiņš dvēselei bija brīdis, kad meitenes teica: «Zane, mēs taču koncertos varam dziedāt arī kādu tavu dziesmu!» Tagad koncertos dziedam arī manu dziesmu «Tam ir svars» un vēl vienu kompozīciju. Arī ar šīm meitenēm izbaudu lielisko kopā būšanu un līdzīgo sajūtu par mūziku un muzicēšanu. Savukārt jautra bērnu dziesmu programma mani vieno ar aktieri un režisoru Gundaru Silakaktiņu.»
