VAKARA ZIŅAS. Lielais ķēriens – 700 baraviku  

Dzejniekam un dramaturgam Normundam Beļskim brīnišķīgas atmiņas saistās ar kādu sēņošanas reizi pirms trīspadsmit gadiem, kad viņam un viņa kundzei Dainai pāris stundu laikā izdevies salasīt aptuveni 700 baraviku. «Diemžēl arī šī sēņu vieta nu jau ir krietni papostīta…» Normunds vēl piebilst. © Privāts arhīvs

Dzejnieks un dramaturgs Normunds Beļskis atzīst, ka ir bezgala grūti pateikt, kura bilde ir vismīļākā, «jo tādu, ar kurām saistās spilgtas atmiņas, stāsts no dzīves, ir ļoti daudz, un visos (vairāk nekā simt albumos) atrast to vienu ir neiespējami».

Tāpēc šoreiz viņš izvēlējies kritērijus, kas atbilst kādam no viņa un ģimenes hobijiem, veiksmes mirkļiem un sajūtām, kuras ir tuvas katram latvietim - vienu kārtīgu sēņošanas dienu. «Manā mūžā tā nenoliedzami ir pati spilgtākā sēņošana 2010. gada 4. septembrī. Visu nedēļu bija līņājis silts rudens lietutiņš, un, kā jau bieži to darījām, arī tajā sestdienā braucām uz savu iemīļoto vietu Birzgales pagastā netālu no Čuksteļu mājām Pakaļsilā. Tur tāda jauka, neliela jauno priežu audzīte, kuras zinātāju loks bija uz roku pirkstiem saskaitāms, un tur arī allaž varēja atrast kādu baraviku. Vēlos tikai piebilst, ka tagad šī vietiņa diemžēl krietni papostīta, apkārt sabūvētie ceļi koku izvešanai un kailcirsmas izpostījušas praktiski visas vecās, mīļotās sēņošanas vietas šajā apkārtnē. Bet toreiz ar manu kundzi Dainu agrā rīta stundā braucām uz šo vietiņu un devāmies iekšā mežā taisni uz jaunaudzi. Un, ak tu dieviņ, skats, kas pavērās, bija neiedomājams! Simtiem brūnas baraviku galviņas smaidīja pretī, cik vien tālu acu skatiens sniedzas. Bija jāmetas rāpus, lai tik kādu nesamītu, un dažās minūtēs pirmie divi grozi bija pilni.»

Normunds licis Dainai palikt sargāt vietiņu, pats norāvis kreklu, lai viņa sēnes lasa tajā, un skrējis uz mašīnu, kur pirmo lasījumu sabēra bagāžniekā. «Pāris stundās salasījām aptuveni septiņus simtus veselu, stingru baraviku bez neviena tārpiņa. Mājās tās izklājām dārzā uz lielā viesību galda un saucām visus kaimiņus aplūkot bagāto ražu. Mazliet ar smaidu tagad atceros tos sajūsmas saucienus un iekšējās sajūtas, kas todien manī kūsāja lasīšanas laikā, kad ik pēc pārdesmit centimetriem pacietīgi gaida kāda nenogriezta baravika. Tāds nu ir šis nelielais stāstiņš no manas un Dainas gandrīz četrdesmit laulības gadu piedzīvojumiem vienā no mīļākajām brīvā laika nodarbēm - sēņošanā.»

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.