«Patiesībā jau mūsu muzejs ir seno priekšmetu krātuve, kur katrai lietai ir savs stāsts, un arī tāpēc šeit ir tik īpaša aura,» kādā pastaigas brīdī pa Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, kas šogad svin 250 gadu jubileju, »Vakara Ziņām« atzīst lieliskie gidi – vēsturnieki, muzeja Komunikācijas darba daļas muzejpedagogi Irēna Strēle un Vidvuds Bormanis. Ja grib vismaz apskatīt visus izstādītos eksponātus, vajadzētu vismaz piecas stundas. Un kur nu vēl viņu stāstītās leģendas – gan par Sarkano kardinālu, gan astoņām Rīgas atslēgām, gan Riharda Vāgnera zizli, gan Pētera I izšautajām trim lielgabala lodēm…
Kā vēsta muzeja ļaudis, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pirmsākums rodams 1773. gada 22. februārī (pēc vecā stila), kad Rīgas rāte dibināja muzeju, piešķirot tam Himzela vārdu. To veidoja Rīgas ārsta Nikolausa fon Himzela (1729-1764) dabaszinātniskā un mākslas priekšmetu kolekcija, kuru pēc ārsta nāves viņa māte Katrīna fon Himzele, pildot dēla vēlējumu, nodeva Rīgas pilsētai. Jāpiebilst, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir viens no vecākajiem Eiropas publiskajiem muzejiem un vecākais starp Baltijas valstīm, tas ir viena no lielākajām un nozīmīgākajām Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma krātuvēm. No privātās kolekcijas ir izaudzis par vienu no lielākajiem un bagātākajiem muzejiem Latvijā, kura krātuvēs glabājas vairāk nekā pusmiljons priekšmetu. 1791. gadā muzeju pārcēla uz pašreizējām telpām - Rīgas Doma ansambļa austrumu spārnu, kuru pārbūvēja pilsētas bibliotēkas (Kolonnu zāle) un muzeja vajadzībām (1778-1787) arhitekta Kristofora Haberlanda vadībā. Muzejs pašreiz aizņem piecas ēkas un 12 zāles.
Viena no populārākajām leģendām, kas saistās ar muzeju, ir par Sarkano kardinālu. «Viņš ir parādība jeb spoks, kas mums te reizēm parādās. Pēdējoreiz Sarkanais kardināls tika redzēts uz muzeja 200 gadu jubileju, tātad - pirms piecdesmit gadiem. Nezinu, pēc kāda kalendāra tagad viņš dzīvo… Bet parasti, kad muzejā vai valstī ir kādi lieli notikumi, muzejā atkal atdzimst leģenda par Sarkano kardinālu. Gaidījām viņu parādāmies arī tagad, kad svinam muzeja 250. dzimšanas dienu, bet pagaidām nav rādījies,» saka Irēna Strēle. «Neviens nebrīnās, ka šajā ēkā allaž kaut kas grab un čīkst, staigā pa jumtiem, ka pusnaktī Kolonnu zālē parādās caurvējš, pūš auksts vējš, lai gan visi logi ir ciet. Galu galā, ap Doma baznīcu ir viduslaiku kapsētu komplekss, jo viduslaikos tā bija normāla prakse apglabāt cilvēkus pie baznīcas. Turklāt muzejā glabājas vairāk nekā pusmiljons dažādu priekšmetu, un, ja priekšmets ir ar savu vēsturi, tad tam līdzi nāk bijušo īpašnieku aura. Tāpēc šeit ir koncentrējies arī tas, par ko daži, iespējams, smīkņā - paralēlās pasaules un auras.» Savukārt atgriežoties pie 50 gadus senajiem notikumiem, Irēna stāsta, ka toreiz muzeja darbinieces, gatavojoties 200 gadu jubilejai un tīrot telpu blakus Kolonnu zālei, redzēja, kā no sienas iznāk vīrs garā, sarkanā talārā, klusiņām iet, līdz atkal pazūd sienā… «Protams, viņas bija pārbijušās, taču kolēģi mierināja, sakot - ja muzejam ir jubileja, tātad atkal ir parādījies Sarkanais kardināls. Stāsta, ka viņš esot parādījies gan pirms Pirmā, gan Otrā pasaules kara.» Abi gidi atgādina - savulaik šajās telpās, kuras gan ir pārbūvētas, viduslaikos bijis vīriešu klosteris, un šeit ir bijusi arī bīskapu galvenā rezidence, tāpēc neesot nekāds brīnums, ka muzeja spoks ir kardināls. Starp citu, mākslinieks Kurts Fridrihsons, kurš savulaik veidoja noformējumu vienai no muzeja zālēm, ir atveidojis senos rīdziniekus un starp viņiem - arī bīskapu sarkanā tērpā.
Nav iespējams paiet garām vienam no Rīgas simboliem - Lielā Kristapa skulptūrai. Kā saka Irēna, šis ir viens no trim Rīgas brīnumiem. «Agrāk, kad liela daļa cilvēku neprata lasīt un nevarēja pierādīt, ka bijuši Rīgā, piemēram, ceļojošajiem zeļļiem tika rīkotas īpašas pārbaudes, jautājot: vai trīs Rīgas brīnumus redzēji? Tad viņi stāstīja: lielas upes krastā stāv koka tēls ar mazu bērniņu uz pleca. Tas ir Lielais Kristaps. Otrs brīnums ir tas, ka šajā pilsētā ir vienas baznīcas tornis, kur zvans karājas ārpusē. Arī šodien, kad ejam garām Svētā Jēkaba katedrālei, paceliet acis uz augšu! Ieraudzīsiet mazu tornīti, kura ārpusē karājas zvans, un jau no 14. gadsimta zināms, ka tāds zvans tur ir bijis. Un trešais brīnums - 1701. gadā, kad notika Ziemeļu karš, pāri Daugavai tika uzcelts t.s. plostu tilts no koka, kas tolaik bija vissarežģītākā koka konstrukcija Rietumeiropā, kas uzcelta pāri 500-600 metru platai upei. Tas bija tehnikas brīnums Eiropā!»
Gide piebilst, ka šodien Rīgai ir divi Lielie Kristapi: «Kad Rīga sāka svinēt 800 gadu jubileju, 1998. gadā tika izgatavota precīza Kristapa kopija, kas tagad atrodas stikla vitrīnā pretī Rīgas pilij, savukārt oriģināls atrodas mūsu muzejā.»
