Viena no šarmantākajām «Radio tev» personībām ir Elizabete Reičela Puče, kura atzīst, ka darīt un darīt daudz motivē gan tuvākie cilvēki, gan arī apziņa, ka aiz sevis atstāj labu sajūtu cilvēkiem. «Ja sajūtas nav, tad ir spēriens pa pakaļu un jāiet darīt, kamēr tā sajūta iekuras. Pie «darīt daudz» es gan nedaudz iepauzēju, jo man šķiet, ka nozīme ir kvalitātei, ne kvantitātei. Mūsdienās sāk kļūt nemoderni sevi nokurināt līdz pelniem. Tas laiks ir pagājis, un es priecājos, ka kopumā sabiedrībā to sākam pieņemt kā normu.»
«Man ļoti gribējās ātrāk pieaugt, sākt to pieaugušo, lielo dzīvi. Man bija laimīga bērnība, par to paldies vecākiem un vecvecākiem, bet man šķita, ka dzīve būs vēl interesantāka, kad varēšu pati pieņemt lēmumus, pārnākt mājās, kad pašai gribas, un strādāt sapņu darbu. Jau piektajā klasē pavisam skaidri sapratu, ka strādāšu medijos. Reti kad par kaut ko dzīvē ir bijusi tik liela pārliecība. Jau tad zināju, kur gribu studēt: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte, komunikāciju zinātnes, žurnālistika. Kad man bija 14 gadu, tētis [žurnālists, rakstnieks Armands Puče] pa vakariem tur pasniedza ārpuslekciju kursu «Norunas» jaunajiem un topošajiem žurnālistiem. Protams, pēc vecuma man tur nebija jāatrodas, bet es tik spītīgi uzstāju, ka gribu, un man pa kluso tētis ļāva tur pasēdēt, paklausīties. Es centos turēt līdzi un pildīju uzdevumus, viņš godīgi arī laboja. Kad pienāca laiks pieņemt lēmumu pēc 12. klases, tad ilgi nebija jādomā. Pēdējā Ēnu dienā pirms universitātes pieteicos vienā no radio ēnot ētera personību. Bijām studijā divatā, maz atceros, par ko runājām, bet man ļāva vienu teikumu pateikt ēterā, un tā es mazliet «saslimu» ar radio. Paralēli mācībām augstskolā bija deviņu mēnešu radio DJ kurss Ritma institūtā, kur, starp citu, ar manu tagadējo radio kolēģi Lauri Zalānu mācījāmies vienā grupā. Kursi bija ļoti vērtīga pieredze, iedeva pareizo sajūtu par radio, un tālāk viss bija manās rokās.
Sāku rakstīt visām radiostacijām, kuras internetā varēju atrast, un uzrakstīju arī uz «Radio tev». Tad vēl radio bāzes studija bija tikai Valmierā. 2015. gada 10. martā saņēmu atbildi no Andra Jurgas, kurš tolaik vadīja šo radiostaciju. Rakstīju, ka gribu nākt praksē, nosūtīju kursos sagatavotu vienīgo balss demo, Andris atbildēja, ņēmu draudzenes līdzi, kāpu mašīnā un braucu uz Valmieru. To dienu atceros visos sīkumos. Pēc sarunas Andris teica, lai ierunāju studijā īsu demo, un vienojāmies, ka dos man ziņu. 2015. gada 29. aprīlī saņēmu zvanu no Andra, ka labprāt mani uzņemtu radio komandā, lai vadītu brīvdienu ēteru. Pateikt, ka tā bija tiešām viena no dzīves laimīgākajām dienām, laikam būtu nepateikt neko. Andris vienmēr man būs kā radio krusttēvs, daudz iemācīja un ar pacietību turpināja slīpēt manas prasmes.»
Elizabetes dzīve kādu laiku bija starp Rīgu un Valmieru, taču no radio nācās atvadīties, lai izmēģinātu profesionālos spēkus citā nozarē, bet arī tas, kā secina talantīgā ētera balss, bija uz salīdzinoši īsu laiku. «Trīs gadus man bija pauze no radio viļņiem, to laikā sapratu, ka labais radio bacilis nav pārgājis. Atgriešanās radio arī bija nedaudz stāsts par «kosmosu». Mamma bija nopirkusi biļetes uz teātri Valmierā, un izbraucām jau iepriekšējā vakarā. Es ieskrēju ciemos pie Rūdolfa Švēdes studijā, kurš tajā laikā vadīja «Radio tev», un viņš teica, ka radio meklē cilvēku brīvdienām ēterā. Pēc tikšanās vakarā sēdēju, dīdījos un aizsūtīju viņam ziņu, ka labprāt atgrieztos radio. Pēc nedēļas saņēmu ziņu, ka esmu atpakaļ radio komandā. Ironiski ir vēl tas, ka teātra izrādi, uz kuru todien braucu, nākamajā rītā atcēla.»
Patlaban līdztekus darbam radio Elizabete producē radio raidījumus, kā arī fotografē. «Šobrīd šis ir taustāmākais materiāls, pēc kura varu novērtēt, ko fiziski esmu aiz sevis atstājusi. Tomēr par taustāmiem darbiem man svarīgāk ir aiz sevis atstāt labo sajūtu cilvēkiem. Ar tādu domu katru rītu braucu uz ēteru - iedot cilvēkam sajūtu, ka viņš var vairāk nekā pats domā vai arī šodien var ļaut sev ieelpot un neskriet ar galvu sienā. Kad saņemam rīta ētera laikā ziņu no klausītāja, kurš stāsta, ka mūsu rīta sarunas ir palīdzējušas viņam saglabāt veselo saprātu patiešām grūtā dzīves brīdī, man šķiet, ka nav jautājumu, pa kurām vietām tas iesit. Tas mūsu darbam dod pilnīgi citu jēgu.
Bet fotografēt sāku jau skolas vecumā, tas bija mans pirmais hobijs. Par to paldies jāsaka tētim, kurš pats jaunībā bija fotogrāfs. Viņš uzminēja, kurā brīdī uzdāvināt kameru, ar kuru tika fotografēts viss, ko redzu. Mana mamma ļoti skaisti zīmē, savukārt es to neprotu. Fotogrāfija toreiz iedeva sajūtu, ka nav pareizi vai nepareizi, bet ir tas, kā un ko es redzu. Un tā sajūta ir joprojām.»
«Par to, vai tev būs darbs, runā vispirms tavi darbi un attieksme pret darbu. Vienmēr vajag paturēt prātā, ka cilvēki savā starpā daudz sarunājas, un nekad nezini, kad viena saruna var nospēlēt par labu vai sliktu kādam lēmumam karjerā. Tomēr kopumā šāds darba un ikdienas stils man der vislabāk, bet to sapratu tikai tad, kad pirms trīs gadiem pilnībā uz tādu ikdienu pārgāju. Ģimenē jau no bērnības man un māsai ir ieaudzināts nekavēt, būt laikā, tāpat arī darbus izdarīt laikus. Smejamies: vai nu mēs visur esam desmit minūtes agrāk, vai neesam nemaz. Draugi jau zina - ja kaut kur dodamies kopā un esmu pie stūres, nepastāv opcija, ka mēs kaut ko nokavēsim. Tāpat man ir ar darba un laika plānošanu. Viss ir attieksmē. Arī tad, kad radio ēterā dalos ar savu viedokli par kādu tematu, ļoti interesanti vērot, kā cilvēki reaģē. Bieži pieķeru sevi pie domas, ka vairāk gaidu tās ziņas, kurās man nepiekritīs. Tas dod sajūtu, ka tur, otrā pusē, klausās dzīvi, īsti cilvēki, un es ļoti cienu katru mūsu klausītāja viedokli.
Ļoti līdzīgi ir ar fotografēšanu, tikai tajā brīdī pretī ir viens vai pāris cilvēku, kurus jāspēj emocionāli nolasīt jau pirmajās minūtēs, jo gribi, lai cilvēkam tā ir pieredze, kas pacels, nevis traumēs. Pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, un meklēt zelta vidusceļu, kompromisu, nemēģināt otru izmainīt tikai tāpēc, lai ērti būtu tev. Arī katras savstarpējās attiecības ar cilvēkiem man kaut ko iemāca. Tie var būt pāris mēneši, pieci gadi vai labākajā scenārijā viss mūžs, bet dzīvoju ar pārliecību, ka cilvēki mūsu dzīvē ienāk uz paredzētu laiku ar mērķi kaut ko iemācīt. Ne vienmēr tās ir skaistas mācības, visbiežāk jau skaudras, tomēr ilgtermiņā vienmēr vērtīgas. Bet cik vien dzīvē būs lemts, mani lielākie dzīves skolotāji nemainīgi būs vecāki. Man ir ļoti svarīgs viņu viedoklis un padoms.»
«Katrs darbdienas rīts sākas ar radio ēteru. No pulksten sešiem līdz desmitiem «Radio tev» ēterā vadu rīta programmu kopā ar kolēģi Kristapu Tālbergu. Man ļoti svarīgs ir miegs, lai varu ar skaidru galvu piecelties un bez jautājumiem iet ēterā, tādēļ šķietami mainīgā ikdiena prasa arī nedaudz režīma. Draugi smejas, ka darbdienās vēlākais, kad man jābūt mājas, ir deviņi vakarā, un bez atkāpēm. Paldies viņiem par sapratni.» Elizabete ir atklāta: «Gribētos teikt, ka ikdienā esmu mierīga, nosvērta, bet zinu arī, ka tuvākie lasīs un smiesies, jo no miera reizēm manī ir ļoti maz. Man ļoti patīk pavadīt laiku vienatnē, bet tajā pašā laikā ir ļoti svarīgi ikdienā satikt tuvākos. Esmu sapratusi - tā ir liela vērtība, ka varu jebkurā brīdī piezvanīt mammai vai tētim, jautāt pēc padoma visās dzīves situācijās. Bieži piezvanu mammai un saku, ka gribas tāpat vien parunāties. Vienu vakaru zvanīju, jo gribēju pastāstīt, ka tortiljas maizīte ar iekšā satītām salātlapām un mērci ir labs salikums. Ikdienā īsajām telefonsarunām piešķiram pārāk mazu nozīmi, bet man tā ir apziņa, ka ikdienas skrējienā atgādini tuvākajiem - turpat blakus viens otram esam un esam tādi, kādi esam. Arī ēterā necenšos sev uzlikt kaut kādu tēlu, esmu tāda, kāda esmu, jo man negribas izlikties klausītāju priekšā. Protams, mums katram ir maskas, kuras ikdienā uzliekam, bet es cienu mūsu klausītāju un gribu, lai viņam ir sajūta, ka kaut kādu īsto daļu no sevis uzticu kā draugam.»
«Ikdienā mani iedvesmo tuvākie cilvēki man apkārt un tas, kā viņi tiecas pretī saviem mērķiem un sasniedz tos. Kad piedzīvoju prieku un gandarījumu ar viņiem kopā, tas darbina arī manī iekšējo motoru darīt lietas, par kurām deg sirds. Pat ja sākumā tās viegli gruzd, dot iespēju, jo ar pacietību un darbu pēc laika idejas un mērķi iekuras paši. Daudzi to sauc par manifestēšanu. Kaut kāds kosmoss tajā noteikti ir, tam gan es ticu.
Spēku cenšos smelties pati sevī, radot tādus apstākļus, lai baterijas uzlādējas - pasēžu minūti ilgāk mašīnā pie mājas, paklausos mūziku, aizbraucu līdz jūrai vai vienkārši kaut kur braucu. Nekad negaidi no citiem cilvēkiem, ka viņi darīs laimīgu, jo tas, visticamāk, ir ceļš uz to, ka gaidīsi to, ko nekad nesaņemsi, un tad bieži sākas liekas problēmas. Man vēl ir sajūta, ka mācos dzīvot tā, lai dzīve būtu tāda, kādu vēlos piedzīvot. Tas ir darbs ar savu galvu katru dienu. Brīžos, kad «nevaru» ir lielāks spēks par «varu», dodu sev dienu pārdomām. Un parasti jau tās vienas dienas vakarā «nevaru» pārvēršas par «varu», jo saproti, ka to laiku, kamēr domāji, ka nevari, varēji jau sen visu izdarīt.
Es ar sevi daudz cenšos nediskutēt, jo zinu, ka izdomāšu tik ģeniālus attaisnojumus, no kuriem pēc tam netikšu ārā. Man gandrīz viss, kas līdz šim dzīvē sasniegts, vispirms nācis ar lielām šaubām, vai es to varu, vai man to vajag, vai attaisnošu cerības. Ja man par kaut ko ir ļoti bail, bet es tikpat ļoti to gribu, tad sevi iespiežu stūrī un rīkojos. Vienmēr paturu prātā, ka ļaunākais, kas ar mani var notikt, ir atteikums, bet dzīve jau pēc tam turpināsies. Ja kaut ko gribas, vajag tikai pajautāt. Visticamāk, ka tā ir savu iekšējo kompleksu un baiļu pārvarēšana.»
«Manuprāt, novērtējums ir atbilstošs personīgajam ieguldījumam un prasmēm. Ja tev profesionāli ir daudz ko dot, tad tevi vienmēr novērtēs, kaut kādā brīdī pamanīs. Taču radošajā nozarē nevajag sevi uztvert par pašsaprotamu, jo viss pasaulē attīstās tik ātri, ka spēj tik profesionāli visam pielāgoties. Pirms vairākiem gadiem neviens nebūtu iedomājies, ka «TikTok» video satura veidotāji kļūs par nopietniem spēlētājiem reklāmas un mārketinga tirgū un ka tā būs platforma, no kuras izaug jauni, spēcīgi raidījumu vadītāji. Viss ir iespējams. Ja dari, tad tevi novērtēs. Arī radio konkurence ir, bet tā ir pietiekami veselīga, vismaz es to tā uztveru. Un pietiekama, lai mūs turētu tonusā un mēs neizlaistos neveselīgā pašapmierinājumā.
Uzprasi man pēc desmit gadiem, vai ir viegli izsisties un aiz sevis atstāt pēdas Latvijā. Gan jau domāšu citādi. Pagaidām uzskatu, ka ar darbu un apņēmību izsisties var jebkurš, un tas nekad nebūs viegli, vienalga, kurā nozarē. Ja tu sapņo un baidies, tad viss ir kārtībā, tikai sāc darīt, kaut vai maziem soļiem. Un nekad nesalīdzini sevi ar citiem, un necenties būt kā citi. Viena no labākajām sajūtām dzīvē ir sapņus realizēt ar to personību, kāda tev jau ir, jo visas teātra izrādes kādreiz beidzas.»
