Nule kā apritējuši apaļi septiņdesmit gadi, kopš daudzās Latvijas pilsētās, kā arī Austrumprūsijā, Karalaučos jeb Kēnigsbergā, ko krievi pārdēvējuši par Kaļiņingradu, sāka masveidīgi uzstādīt aptuveni trīs centnerus smagās betonā vai ģipsī atlietas savulaik Latvijā pazīstamās tēlnieces Irmgrades Lāčgalvas-Kaminskas skulptūras «Lācēns ar medus podu» (dēvētas arī kā «Lācēns kārumnieks»).
Joprojām tiek lauzti šķēpi, kā izturēties pret šo mīlīgo skulptūru - kā pret okupācijas varas uzspiesto «krievu lāci», kura uzdevums ir rusificēt Latvijas nāciju, vai kā nacionālo varoni, kurš padomju laikā no bērnudārzu pagalmiem «izdzina» oktobrēnu «godu un sirdsapziņu» - sprogainos mazos iļjičēnus jeb mazos ļeņinpuisēnus, bet no atpūtas parkiem izsvēpēja komjaunietes sportistes ar airiem rokās. »Vakara Ziņas« ielūkojas daudziem tik pazīstamā «Lācēna ar medus podu» aizraujošajā biogrāfijā, kas ir pārpilna ar amizantiem, aizraujošiem, bēdīgiem, laimīgiem faktiem.
Šo skulptūru padomju laikā bija tik daudz un tik publiskās vietās, ka tās gluži vienkārši nevarēja nepamanīt. Tas arī nebija tik liels ideoloģisks padomju mantojums, lai tagad no tā sāktu atbrīvoties un mest akmens drupināmajās mašīnās, lai sašķaidītā ķepaiņa šķembas izmantotu, piemēram, ceļu būvē. Jau šajā gadsimtā tās dažviet pat restaurētas (Ogrē, Jelgavā, Liepājā), iekļautas tūrisma maršrutos, bet citviet par kādreiz izstādītajām var lasīt pilsētas vēstures materiālos (Gulbenē). Pēc Krievijas totālā iebrukuma Ukrainā gan pāris reizes izvērtušās runas, ka «lācēni» būtu jānovāc.
Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs Latvijas Radio ēterā pērnvasar pauda: «Varbūt piecdesmito gadu dekoratīvās tēlniecības objekts Ogres pilsētā - lācītis ar medus podu - nav ideoloģisks piemineklis tādā nozīmē kā citi pieminekļi, bet arī uz to var paskatīties dažādi un teikt, ka lācītis ir staļinisma perioda dekoratīvās tēlniecības iemiesojums un lācīša semantika vispār ir aizdomīga un tā tālāk.» Tomēr, lai kā nu tur arī būtu, staļiniskās krievināšanas politiku šiem lācēniem īsti nevar piedēvēt. Kaut vai tāpēc, ka tas ir latviešu mākslinieces darbs un nav ievazāts no Krievijas.
Pavisam cits jautājums ir par to, ka, pakļaujoties padomju estētikas principiem, pirms 70 gadiem sākās šīs skulptūras «nedabīga» ekspluatācija: to ražoja rūpnieciskos apmēros un uzstādīja visur - kur vajag un nevajag. Un ne tikai Latvijā, bet arī kara izpostītajā Austrumprūsijā - Kēnigsbergā (Kaļiņingradā) un Tilzītē (Sovetskā). Prūšu zemēs gan šo lācēnu var uzskatīt par okupekli, jo jaunie varas vīri to uzstādīja nopostītās pilsētas laukumos un bieži vien ar tiem aizstāja vāciskos pilsētvides dekoratīvos elementus, un medainais ķepainis taču tika štancēts svešzemē. Bet mums «Lācēns ar medus podu» bija un ir pašmāju produkts.
Skulpturālā lācēna ar medus poda slavas gājiena sākums datējams ar 1952. gada otro pusi, kad tā autori Irmgardi Lāčgalvu-Kaminsku (1907-1994) uzņēma Latvijas (toreiz - PSR) Mākslinieku savienībā un viņai padomju cenzori nu atļāva piedalīties izstādēs un veidot pieminekļus. Lai arī padomju propaganda viņu pirmāk cildināja kā Ļeņina pieminekļa un «padomju atbrīvotāju» monumenta autori Dobelē, viņai vairāk par cilvēku kalšanu akmenī padevās dažādu dzīvnieku attēlošana. Viņa latviešu mākslas vēsturē ierakstīta kā sava laika ievērojama latviešu animālisma žanra (dzīvnieku attēlojums mākslā) pārstāve.
Te noteikti jāpiemin, ka jau pirms padomju okupācijas Irmgarde Lāčgalva-Kaminska bija atzīta māksliniece un viņas darbi bija izstādīti gan pirmskara Latvijas laika, gan arī vācu okupācijas laika izstādēs un salonos, viņai pat bija sava mākslinieciskā darbnīca Bieriņos (Mārupē). Bet pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū viņas portretu veidojis mākslinieces kursabiedrs Latvijas Mākslas akadēmijā - pazīstamais tēlnieks Kārlis Zemdega. Padomju okupācijas režīms abu kursabiedru starpā vārda tiešā nozīmē iebelza ar pamatīgu akmeni: komunistu režīms nogāza neatkarīgās Latvijas laikā Kārļa Zemdegas veidoto Dobeles atbrīvotāju pieminekli un tā vietā Irmgardei Lāčgalvai-Kaminskai lika izprojektēt padomiskos monumentālos dievekļus - Dobeles «atbrīvotāju sarkanarmiešu» un Ļeņina galvas pieminekli, kas nu jau sen kā aizvākti un aizmirsti.
Toties arhīvos un muzeju krātuvēs ir saglabājušās liecības par visslavenāko Irmgardes Lāčgalvas-Kaminskas skulptūru «Lācēns ar medus podu». 1957. gada 10. janvārī avīzē «Cēsu Stars» par izstādi Cēsu muzejā, kur bija izstādīti arī Irmas Lāčgalvas-Kaminskas darbi, lasāms, ka «viņa nodevusies dzīvnieku studijām tēlniecībā. Viņas «Lācēni», «Lācēns kārumnieks» un «Vāverītes» liecina par tēlnieces labajām novērošanas spējām un dziļo iejušanos dzīvnieku pasaulē».
Slavenā «Lācēna ar medus poda» oriģināls nav gājis zudībā un atrodoties Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, tātad ir mūsu nacionālā kultūras vērtība.
Kā jau zem katra lēmuma un likuma ir savs paraksts - cilvēks, kas visu to izdomājis un «laidis pasaulē», tas attiecas arī uz «Lācēnu ar medus podu». 1952. gada septembra beigās toreizējais kombināta «Māksla» direktors Vladimirs Verbols parakstīja Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvaldei adresētu vēstuli - lūgumu uzsākt «medainā ķepaiņa» masveida štancēšanu - atļaut «no tēlnieces biedrenes Lāčgalvas-Kaminskas izgatavotā etalona «Lācītis ar medus podu» 1,5 metru augstumā» izgatavot desmit ģipsī un 20 cementā atlietas kopijas uzstādīšanai pilsētvidē. Un tad sākās - gandrīz pāris gadu desmitus lācēnus štancēja un štancēja…
Skulptūras pārsvarā tika uzstādītas parkos, bērnudārzos, pionieru nometnēs, rotaļu laukumos. Savā ziņā tas bija gaumīgs un mīlīgs «aizstājums» pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados arī masveidīgi tiražētajiem «mazajiem Iļjičiem (Ļeņiniem)» bērnudārzos un «komjaunietēm sportistēm» atpūtas parkos. Ja ņem vērā, ka šis lācēns no mūsu pilsētvides izstūma sprogainos ļeņinekļus un sportiskās komjaunietes, tad «Lācēnu ar medus podu» savā ziņā var uzskatīt arī par nacionālo varoni. Un, ja vēl atceramies, ka viņa izbīdīšanos padomju kultūrtelpā veicināja tikpat kā «pretpadomju elements», tad medaino ķepaini pat nebūtu grēks dēvēt par nacionālo partizānu.
Vēstures avoti neatklāj, kāpēc tieši lāčuks ar kārumpodu tika izvēlēts kā padomju Latvijas pilsētu rota, bet, lasot pagājušā gadsimta sestās desmitgades presi, varam uzzināt ne visai glaimojušus, pretlielinieciskus faktus par kombināta «Māksla» direktora biedra Vladimira Verbola personību. Viņš, pēc visa spriežot, bijis ne tas labākais padomju nomenklatūras darbinieks. Pirms nokļūšanas «Mākslas» direktora krēslā viņš bijis apavu fabrikas «Pionieris» direktors, pēcāk no Rīgas pārcēlies uz Limbažiem, lai tur izrīkotu vietējās filca rūpnīcas darbu. Direktora krēslu viņš nezaudēja, bet tas ik pa brīdim pamatīgi ļodzījās. Par to liecina vairāki raksti presē - viņš darbā pieņēmis radus, draugus un paziņas, pļēgurojis, bet vislielākais pārkāpums esot bijis astoņus gadus pēc vēsturiskā dokumenta par «Lācēnu ar medus podu» masveida ražošanas uzsākšanu parakstīšanas, kad viņš jau bijis Limbažu filca fabrikas direktors.
Žurnāls «Dadzis» 1960. gada februārī rakstīja, ka «Verbols savācis ap sevi grupu dzērāju un pielīdēju. Nostājies uz dienesta stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas ceļa» un ka «Verbols nekautrējas. Sarkanā stūrīša un kantora iekārtošanai paredzētie galdi, krēsli, dīvāni pārceļo uz viņa dzīvokli».
Par to, cik pamatoti varēja būt padomjlaikā viņam izvirzītie apvainojumi, lai nu spriež katrs pats… Tomēr, lai arī viņa vārds ir izgaisis no tautas atmiņas, viņa pienesums jeb paraksts Latvijas aplāčošanai nav par maz novērtējams.
Diemžēl šur tur arī piemirsts lāčumātes Irmgardes Lāčgalvas-Kaminskas vārds. Piemēram, Jelgavas tūrisma birojs izstrādājis maršrutu «Jelgava - skulptūru pilsēta», kas ved arī pie lācēna skulptūras parkā iepretim dzelzceļa stacijai. Tikai ceļvedī kā tās autore minēta nevis māksliniece Irmgarde Lāčgalva-Kaminska, bet gan tās restauratore Nellija Skujeniece, kas šo darbu veica 2015. gadā. Protams, tekstā pieminēts, ka lāčuka skulptūra «Stacijas parkā sākotnēji uzstādīta 20. gadsimta piecdesmitajos gados, kad līdzīgas figūras tika izvietotas visā Latvijas teritorijā. Mūsdienās skulptūra restaurēta un atguvusi sākotnējo šarmu».
Tajā pašā gadā, kad tika restaurēts Jelgavas ķepainītis, to izdarīja arī liepājnieki. 2015. gadā Liepājas dome vēstīja: «Pēc divus mēnešus ilga darba Jūrmalas parkā pie bērnu laukuma atgriezās lāča skulptūra. Vides objekta atjaunošanu pēc Komunālās pārvaldes pasūtījuma veica tēlnieks Raimonds Gabaliņš. Aptuveni 300 kg smagā skulptūra novietota uz zemāka postamenta nekā iepriekš, uzkalniņa nogāzē, kas ir netālu no iepriekšējās atrašanās vietas, lai būtu labāk apskatāma.
Skulptūrai noņemtas vairākas krāsu kārtas, kas bija uzklātas, kopš tā 20. gadsimta piecdesmitajos vai sešdesmitajos gados tika uzstādīta parkā. Viens krāsu slānis bijis pat zilā krāsā. Tēlnieks laboja un nostiprināja betona tēla detaļas, atjaunoja nolauztās ķepas, medus poda malas un dzīvnieka atveida purnu, veica dziļo gruntēšanu un citus nepieciešamos darbu, lai tas kalpotu iespējami ilgi un būti izturīgs pret laika apstākļu vai vandaļu ietekmi. Lāča skulptūra tagad ieguvusi bēši tumšpelēku toni.»
Arī Jelgavas lāčukam pirms atjaunošanas neklājās spoži. Astoņus gadus senā Jelgavas vietvaras hronika liecina, ka «lācēns parkā bija ļoti bēdīgā izskatā - bez ausīm tas drīzāk atgādināja kurmīti ar saplēstu medus podu. Lācēns bija ļoti cietis. Tam nebija ne ausu, ne ķepu, ne purniņa, pat podiņš apgrauzts. Laika zobs bija darījis savu».
Tomēr visvairāk ir paveicies «medainajam ķepainim» Ogres gājēju promenādē - Brīvības ielā, par kuru šefību uzņēmusies Ogres Mākslas skola, kurš ticis pie sava kristīta vārda un pat pretendējis uz pilsētas simbola godu. Ogres tūrisma centrs informē: «Skulptūru ar lācēnu, kurš tukšo medus podu, no savām bērnu dienām atceras jau vairākas ogrēniešu paaudzes. Tā uzstādīta 20. gadsimta piecdesmitajos gados un ir tipisks padomju perioda pilsētvides elements.
Ogres lācēns pie sava vārda ticis mazliet neparastā veidā. 1999. gadā tam nolauzta ķepa. Tās «dakterēšanu» uzņēmušies paveikt Ogres Mākslas skolas pasniedzēji un audzēkņi, kas sāka vākt ziedojumus skulptūras restaurācijai. Diemžēl vienīgais ziedotājs bijis kāds 1. klases skolnieks Ēriks Ozoliņš, kas ziedojumu kastītē iemetis savu pusdienu naudu - vienu latu. Ogres Mākslas skola pateicās zēnam par ziedojumu un vienojās, ka lācēns nevar dzīvot bez vārda, tāpēc par godu savam labdarim tam dots vārds Ēriks.» Savulaik, aptaujājot Ogres iedzīvotājus par Ogres pilsētas simbolu, viens no variantiem bija tieši šī skulptūra.
Gan labāk, gan sliktāk saglabājušos medainos lācēnus varam sastapt ne tikai jau pieminētajās pilsētās, bet arī kādas mājas pagalmā Langstiņos, pie lielveikala «Dole» Ķengaragā, Eglaines ielā, Čiekurkalnā - Ezermalas ielā, Dubultos pie Rakstnieku nama, Krimuldā un citur. Tā ka varam doties pārgājienā lācīšu meklējumos. Internetā pat klejo medaino lāčuku karte - esot saskaitīti kādi padsmit, bet varētu būt arī vairāk. Kāds kaut kur piemirsts, nepamanīts, kāds varbūt «trakajos deviņdesmitajos» nokļuvis aiz kāda «biezā» savrupnama žoga.
