VAKARA ZIŅAS. Fotogrāfe Ligita Klūga: Neticu motivācijai, bet ticu disciplīnai

«Es neticu motivācijai, bet ticu disciplīnai. Motivācija ir tik gaisīga padarīšana, ko nevar īsti fiksēt sajūtās. Savukārt disciplīna ir tas, ko es varu ietekmēt, kontrolēt un mainīt. Disciplīna, manuprāt, ir atslēga uz veiksmi. Konstanta darbība sava izvirzītā mērķa virzienā. Tas man neļauj stāvēt uz vietas,» secina Dobeles pusē dzimusī Ligita Klūga, kura īsto dzīves misiju atrada pēc savas dzīves trešās desmitgades, nejauši kļūstot par fotogrāfi – cilvēku, kas spēj notvert mirkļus tā, lai tie dzīvotu mūžīgi.

Kā nonāci līdz fotografēšanai?

Neapzināti. Man bija jādodas komandējumā uz Portugāli. Tā kā biļetes bija jau apmaksātas, tad nolēmu paņemt dažas atvaļinājuma dienas, lai aizlidotu agrāk. Tas bija mans pirmais ceļojums vienai. Bija arī baisi, bet tik ļoti vērtīgi, jo iepazinu sevi no citas puses. Biju izlēmusi doties ar grupu ekskursijā un nonācu vietā, kas aizrāva elpu - «Cabo de Roca». Vēl tagad atminos, ka gribēju ar telefonu nofotografēt visu, ko tobrīd redzēju, bet, protams, bildē viss izskatījās pavisam citādi. Tajā brīdī nedomāju - kļūšu par fotogrāfi. Nē. Atgriezos mājās no ceļojuma un nejauši uzgāju reklāmu par foto kursiem pie Ronalda Šulca. Kāpēc gan ne? Izgāju kursus, un mans vienīgais mērķis bija bildēt puķītes, lapiņas un kaķīšus, nevis kļūt par fotogrāfi. Tad notika pēkšņas izmaiņas manā pamatdarbā un parādījās daudz brīva laika. Daudzi mani mudināja izmēģināt sevi fotografēšanā. Nodomāju - jāpamēģina. Ja sanāks, tad forši, ja nesanāks, tad būs pieredze. Sapratu, ka ar foto kursiem nepietiek, tāpēc uzsāku mācības Kijivā. Pateicoties foto skolas īpašniekam, es izaugu par profesionāli.

Tagad tu fotografē kāzas, dzimšanas dienas, pašu dzīvi un ko tik vēl ne!

Lūk, šis ir episki! Tikai pateicoties fotografēšanai, esmu nonākusi tādās vietās, kur bez sava aroda nemaz nebūtu nonākusi. Vienu brīdi veidoju vizuālo materiālu būvniecības uzņēmumam, kas bija ļoti aizraujoši, taču citā mirklī - jau kāzas. Zinu, ka tas ir kontrasts, jo manā portfolio ir redzami gan sievišķīgi portreti, gan ģimenes un kāzas, taču tieši tam piemīt burvība. Pirmkārt, būt epicentrā, kad tik daudz kas notiek apkārt. Otra lieta, ko esmu sapratusi, - industriālā bildēšana trenē kadru redzējumu. Tā savā ziņā ir liela prasme, kas kā muskulis ir jātrenē un jāattīsta, lai tādā vidē ieraudzītu lietas, ko citi pat neievēro.

Ko tev nozīmē atstāt aiz sevis rokrakstu, pēdas? Fotografēšana ir sava veida māksla.

Tas ir veids, kā redzu pasauli, kā redzu cilvēkus caur savu kameras objektīvu. Katrs tomēr jūtam, redzam un uztveram pasauli citādi, un man ir neaprakstāms prieks, ka es to varu translēt caur bildēm. Nesen skatījos savas vecās fotogrāfijas un nodomāju, ka ir tik forši īpašos brīžus notvert bildēs, jo, pēc laiciņa skatoties, ir ne tikai bilde, bet arī sajūtas, kas bija tapšanas brīdī. Jā, sava veida maģija tajā visā ir.

Kas notiek brīžos, kad savai kamerai liec strādāt? Ticu, ka tā ir arī atbildība. Īpaši kāzās!

Man tā ir ļoti liela atbildība, tāpēc ka visam ir jāsanāk ar pirmo reizi. It īpaši kāzās nedrīkst palaist garām nevienu momentu, jo to vairs nav iespējams atkārtot. Ir jānoķer kadrs, pirms tas ir noticis. Skan neiespējami, tāpēc ir jājūt, ko fotogrāfē, nevis vienkārši jāspiež poga. Sākoties fotografēšanas procesam, ir sajūta, ka mani kāds atslēdz no šīs pasaules, es uzreiz pārslēdzos kaut kur citur. Man pat ir bijis, ka nejūtos labi un kaut kas sāp, bet pēc bildēšanas nekas vairs nesāp. Tas man ir kā dziedinošs process, ko es katru reizi izbaudu. Es dievinu to, ko daru.

Kādas ir tavas atziņas, ko esi iemācījusies, darbojoties šajā nozarē, kas prasa ne tikai atbildību, kā tikko noskaidrojām, bet arī fokusēšanos?

Man ir svarīga materiālā labklājība. Esmu iemācījusies samaksāt sev pirmajai. «Instagram» dzīlēs šo dzirdēju, un mani tas aizķēra, jo tad, kad bija ikdienas darbs, es fotografēšanas naudu vienmēr diezgan ātri iztērēju. Taču, pateicoties fotografēšanai, iemācījos krāt un izveidot foršas, harmoniskas attiecības ar naudu, kas ir diezgan svarīgi, jo nemitīgi jādomā par tehnikas atjaunināšanu. Ik pa laikam kaut kas saplīst, jāremontē, ir arī apmācības un citas izmaksas. Tas ir galvenais, ko man iemācīja fotografēšana. Otrs, ko esmu iemācījusies, - komunicēt ar nepazīstamiem cilvēkiem. Sākumā bija ļoti bail, jo ne visi uz fotosesijām atnāk ar pieredzi un ne visi uzreiz ir atvērti. Prasīja laiku uzfrišināt savas komunikācijas prasmes, lai iemācītos izveidot kontaktu ar jebkuru cilvēku.

Mana izaugsme nekad nebeidzas. Es vienmēr turpinu sevi attīstīt, lai maniem klientiem būtu pēc iespējas labāka fotografēšanās pieredze un viņi atgrieztos.

Trešā lieta - mēs esam dažādi; ar laiku es iemācījos to saprast un pieņemt. Tas ļoti palīdz paplašināt domāšanas diapazonu. Protams, tam visam ir jāļaujas un uz tādām situācijām jāskatās no studenta pozīcijas, lai ir interese izprast.

Mani vienmēr ir interesējis, kas notiek fotogrāfa galvā, kad klientiem tiek nodotas bildes. Kā tad ir, vai rokas trīc?

Katrs kadrs ir atbildība, jo no manis gaida rezultātu. Arī es pati no sevis vienmēr gaidu to rezultātu un vienmēr ļoti uztraucos, kad nododu bildes. Esmu ļoti prasīga pret sevi. Ir cilvēki, kas ļoti forši iedod atgriezenisko saiti, un tas dod lielu stimulu, bet ir arī tādi, kas uzraksta vienkārši paldies, un tas reizēm rada visādas domas. Es gan saprotu, ka varbūt cilvēkam pateikt paldies prasa arī ļoti daudz. Te atkal ir darbs ar sevi. Nevaru uzlikt otram ekspektācijas par to, ko es gaidu no viņa. Godīgi sakot, man ir perfekcionistes sindroms, kas brīžiem traucē radīt un izpausties.

Vai tev ir kādi foto elki? Kas tevi iedvesmo radīt?

Jā! Slavenais Peters Lindbergs. Viņa darbos ir maģija, ko nespēju izskaidrot. Otrs elks ir Elena Smirnova. Viņa gan nesen no šīs sfēras ir aizgājusi, bet viņas radītie darbi man neliedz smelties iedvesmu. Viņa arī kā cilvēks man ļoti rezonē.

Kādi tavās acīs ir Latvijas fotogrāfi?

Manuprāt, fotogrāfi Latvijā ir skopi. Skan briesmīgi, bet skopi tādā ziņā, ka nedalās ar informāciju. Piemēram, kad es sāku bildēt, tad pirmais, kas bija jādara, - jāatrod pieprasītākās vietas foto sesijām. Kad rakstīju fotogrāfiem, lai uzzinātu, kur atrodas vieta konkrētajā bildē, tas tika turēts slepenībā. No vienas puses, es tagad to saprotu, bet, no otras puses, pārdomas raisošs fakts.

Es pētu fotogrāfu tirgu un varu teikt, ka tas ir manāmi attīstījies, salīdzinot, kā bija tad, kad es sāku savu ceļu, kas notika pirms četriem gadiem. Fotogrāfu prasmes ir progresējušas, vidējā cena ir manāmi augusi, kas ir forši, jo nav vairs tik ļoti izteikta dempingošana, ar ko ir grūti konkurēt. Latvijas foto tirgū sāk ienākt arī foto dienas. Vēl pirms četriem gadiem cilvēki nesaprata, kas tas ir, bet tagad tas ir viens no topa produktiem. Tāpat secinu, ka mums ir ļoti daudz radošu un talantīgu fotogrāfu.

Kāda ir konkurence Latvijā starp daudzajiem foto talantiem un cienītājiem?

Mūsdienas, man šķiet, ir diezgan grūti izsisties, jo tirgus ir piesātināts. Tas gan nav tikai fotografēšanas sfērā, tā ir visur. Protams, ir jāmāk veidot personīgo brendu un uzrunāt savu auditoriju. Man brīžiem liekas, ka fotogrāfa profesija nav līdz galam novērtēta, taču tas ir ļoti atkarīgs no tā, kāds cilvēks ir pretī. Ir tādi, kas patiesi ciena otra cilvēka darbu, bet ir diemžēl arī tādi, kas domā, ka fotogrāfs tikai spiež pogu un pārējais viss notiek pats no sevis. Aiz tā ir sūrs darbs, laiks un finanses, lai nonāktu tur, kur esmu šobrīd.

Kā tiec ar visu galā, ja diennaktī ir tikai 24 stundas?

Kurš teica, ka tieku? Joks! Ir tukšāki posmi, un ir darbīgāki posmi. Kad ir tukšāks, tad veltu laiku, lai pārskatītu sastrādāto portfolio. Analizēju to, mēģinu saprast, kādas korekcijas gribu veikt, apgūstu jaunas zināšanas foto sfērā. Cenšos laiku pavadīt lietderīgi, bet ne vienmēr sanāk. Savukārt, kad ir sezona un darba ļoti daudz, tad svarīgākais ir noturēt galvu virs ūdens. Es gan visu pierakstu, tāpēc tas man ir liels palīgs, lai visu izdarītu.

Kas ir tava veiksmes atslēga?

Neatlaidība. Kā mans bioloģiskais tēvs teica, kad liku tiesības un man ilgi nesanāca: ej uz izturību. Jebkura sfēra ir jāsaprot, tāpēc ir jāuzdod daudz jautājumu sev, lai nonāktu pie konkrētām atbildēm. Visas atbildes jau ir mūsos, tām vienkārši jātiek klāt. Brīžos, kad gribas padoties, sev jautāju, kāpēc es to sāku darīt, kā arī - vai tiešām es nonācu tik tālu, tikai lai nonāktu tik tālu? Tas sadod pa pakaļu, liek darboties tālāk.

Un ko ieteiksi tiem, kas baidās darīt?

«Doubt kills more dreams than failure ever will». Šis ir mans mīļākais teksts, ko sev atgādinu brīžos, kad vajag uzmundrinājumu. Šaubas sapņus nogalina vairāk nekā neveiksmes. Tāpēc dod sev iespēju!