Iegūt mantas, par tām neko nemaksājot, iespējams dažādi. Visbiežāk tas notiek zogot vai laupot, taču padomju laikos, kad darbojās iznomāšanas punkti, pastāvēja vēl trešā iespēja. 1965. gada 18. aprīlī Latvijas PSR SKSM Rīgas pilsētas Izmeklēšanas daļa ierosināja krimināllietu Nr. 51225 par valsts mantas iegūšanu, ļaunprātīgi izmantojot nomas punktu darbinieku uzticību. Civilprasītājs bija kombināts «Rīgas ekspresis».
Tā bija lieta, kur izmeklēšanas laikā vajadzēja veikt grafisko ekspertīzi. Apsūdzības rakstu, pamatojoties uz Latvijas PSR Kriminālkodeksa 89. panta 2. daļu, sagatavoja izmeklētājs - milicijas leitnants Guntis Grūtups, to apstiprināja Rīgas pilsētas prokurors - vecākais tieslietu padomnieks Nikolajs Pahomovs. Apsūdzētajam kā drošības līdzeklis tika piemērots paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu. Kas tad īsti bija noticis?
Pārdaugavas apkaimē Rīgā dzīvoja kāds atjautīgs pilsonis ar 10 klašu izglītību Rolands B. Tā kā strādāt viņam nebija ne mazākās vēlmes, pilsonis izdomāja, kā teiktu mūsdienās, shēmu. Tās mērķis bija tikt pie mantām, tās neiegādājoties un arī nezogot. Lietas, ko Rolands iekāroja, pagājušā gadsimta 60. gadu vidū skaitījās ļoti vērtīgas, piemēram, dažādu zīmolu radioaparāti un fotoaparāti. Ja pie šīm mantām tiktu, tās nekavējoties varētu pārdot. Turklāt pircēju netrūktu.
Sešdesmitajos gados Rīgā un citās Latvijas pilsētās darbojās iznomāšanas punkti, kur varēja sev nepieciešamo lietu nomāt, taču pēc laika tā bija jāatdod punktā. Rolandam ienāca prātā viltība - viņš mantu paņems nomā, taču «aizmirsīs» to aiznest atpakaļ. Ģeniāls plāns - tā šķita pilsonim, un viņš sāka rīkoties. 1964. gada 20. jūnijā Rolands ieradās kombināta «Rīgas ekspresis» iznomāšanas punktā Nr. 13, kas atradās Stendes ielā Nr. 1, un, izmantojot darbinieku uzticību, ar nolūku piesavināties un gūt peļņu paņēma nomā radioaparātu «Gauja» ar nomas termiņu līdz 1964. gada 22. jūnijam. Radio vērtība bija 51 rublis un 90 kapeikas. Plāna pirmā daļa pilsonim izdevās; šķita, ka naudas ādere atrasta. Iznomāšanas punkta Nr. 13 darbinieki, nevarēdami sagaidīt, kad Rolands iznomāto radio beidzot atdos, uzrakstīja iesniegumu un iesniedza materiālus Rīgas pilsētas Ļeņina rajona milicijas nodaļai, taču krimināllietas ierosināšana tika atteikta. Kāpēc? Pilsonis it kā bija solījis mantu atdot.
Nākamā epizode saistīta ar iznomāšanas punktu Nr. 17, kas atradās Krišjāņa Barona ielā 2. Tādu pašu nolūku vadīts, 1964. gada 4. decembrī Rolands ieradās tur, lai savā lietošanā iegūtu fotoaparātu «Ļeņingrad», kura vērtība bija 125 rubļi. Kaut gan saistību rakstā noteikts, ka manta atdodama 7. decembrī, Rolands jau iznomāšanas dienā aizgāja pie kāda paziņas, kuru pierunāja, uzrādot savu pasi, fotoaparātu ieķīlāt Rīgas lombardā. To, ka manta nupat paņemta nomas punktā, attapīgais pilsonis, protams, noklusēja. Viss gāja kā smērēts, rezultātā Rolands ieguva 40 rubļus.
Nākamreiz, lai nevajadzētu dalīties, pilsonis rīkojās bez starpniekiem. 1965. gada 23. janvārī viņš ieradās kombināta «Rīgas ekspresis» iznomāšanas punktā Nr. 1, kas atradās Ļeņina ielā 62 (pēc valstiskās neatkarības atgūšanas - Brīvības iela), un uz saistību raksta pamata, kas noteica, ka manta atdodama pēc divām dienām, paņēma nomā radioaparātu «Gauja» 52 rubļu un 90 kapeiku vērtībā. Iznomāšanas dienā pilsonis Rolands radioaparātu jau paspēja pārdot. Pircēja personību izmeklēšana tā arī nenoskaidroja. Iegūto naudu pilsonis izmantoja savām vajadzībām. Lai nebūtu pārāk lielas brēkas, iznomāšanas punktā Nr. 1, kur radioaparāts tika paņemts, 1965. gada 23. martā pēc vairākkārtējiem tā darbinieku brīdinājumiem viņš atdeva citu radioaparātu «Gauja».
Rolands bija atklājis, kā viegli tikt pie naudas, tāpēc «paviesojās» vēl citos galvaspilsētas iznomāšanas punktos. Mainījās vienīgi viņa nomā paņemto mantu nosaukumi. Vienā reizē pilsonis bija izmēģināja veiksmi ar radioaparāta «Spīdola» palīdzību. Līdz… Līdz pie viņa dzīvokļa durvīm Mazajā Kandavas ielā klauvēja izmeklētāji ar kratīšanas orderi rokā. Laime nelaimē - kaut arī kratīšana nav nekas patīkams, Rolanda dzīvoklī netika atrasta neviena no mantām, par kuru neatdošanu «Rīgas ekspresis» cēla trauksmi.
Beidzot tika ierosināta krimināllieta, līdz ar to pilsonis saprata, ka rūpalam liekams punkts. Lai sods nebūtu tik bargs, Rolands zibenīgi iekārtojās darbā Proletāriešu rajona celtniecības kantorī par krāsotāju. Taču mazliet par vēlu - pierādījumu viņa vainai bija pietiekami. Izmeklēšana pieprasīja veikt grafisko ekspertīzi, kas apstiprināja, ka paraksti par priekšmetu saņemšanu nomā un iepazīšanos ar iznomāšanas punktu noteikumiem uz saistību rakstiem pieder nevienam citam kā Rolandam B. Tika aprēķināts, ka pilsonis nodarījis zaudējumus kombinātam «Rīgas ekspresis» 204 rubļu un 99 kapeiku apmērā.
Apsūdzības rakstu krimināllietā Nr. 51225 apstiprināja 1965. gada 9. jūnijā, un lieta pēc piekritības tika nosūtīta tiesai. Te varētu likt punktu, taču ir vēl kas. Pāris rindiņu par savdabīgo afēru parādījās arī periodikā. Par to mazliet kariķētā veidā lasāms žurnāla «Dadzis» 1965. gada 1. augusta numurā (Nr. 15):
«Jautājums. Vai var sodīt cilvēku, kas pārdod radioaparātu «Gauja» un fotoaparātu «Ļeņingrad»?
Atbilde. Var. Protams, ja cilvēks šīs mantas iepriekš ir «aizņēmies» nomas punktā, kā to darījis Proletāriešu rajona celtniecības kantora krāsotājs Rolands Breits.»