«Pirmo reizi dzīvē esmu bezdarbniece, un ir laiks pārdomām: ko vēl es dzīvē vēlos paveikt? Tagad ir vaļa pievērsties savam hobijam: neparastajai mašīnadīšanai, rakstainu cimdu adīšanas knifu izzināšanai, kā arī ir laiks iepazīt Rojas apkārtni. Šurp pārcēlāmies rudenī. Bet miera jau nav, vietējā kopiena mani aši iesaistīja savā dzīvē: esmu uzsākusi Rojas audio gida veidošanu un vietējā interešu centrā ierādu invalīdiem, kā adīt ar adāmmašīnu. Ar interesi vēroju, vai un ko jaunu liktenis man sagatavojis,» saka bijusī vides žurnāliste Anitra Tooma.
«iPhone 11 Pro Max»
«Pirms pāris gadiem nopirku savu rozā trejaci, un tas ir mans galvenais darba rīks, lai izveidotu audio gidu: varu fotografēt objektus un pārfotografēt vēsturiskas bildes un kartes. Varu ierakstīt stāstu vai intervēt vietējos cilvēkus, un skaņa ir izcila. Varu filmēt video un aši samontēt filmiņu, pierunāt klāt tekstu. Vienmēr esmu gatava saķert un saglabāt mirkli.»
«Canon» fotoaparāts un makro objektīvs
«Man ļoti patīk fotografēt dienas tauriņus: dienā gaismas ir pietiekami, un tā esmu iepazinusi vai visas Latvijā sastopamās dienas tauriņu sugas. Tagad gan ar spoguļkameru bildēju vai filmēju reti, jo nepatīk nēsāt līdzi smago nastu. Taču tad, kad vajadzēja veidot gala darbu, lai sekmīgi pabeigtu video filmēšanas un montāžas kursus Ogres tehnikumā, par galvenajiem aktieriem izvēlējos tauriņus. Vienīgā bēda: manus aktierus visu laiku vējš pūta laukā no kadra.»
Cimdu rakstu grāmatas un rakstainie cimdi
«Man ir ap desmit kilogramiem dažādu cimdu rakstu grāmatu, jaunākais guvums - ap divarpus kilogramu smagā suitu cimdu grāmata. Bet ar adīšanu nemaz tik raiti nesokas. Tāpēc šo dīko ziemu izmantoju, lai beidzot iemanītos gludi izadīt rakstus no vairāku krāsu dzijām. Ja jau agrāk katra ganu meita to spēja, gan jau arī es iemanīšos, nospriedu, un noadīju četrus cimdu pārus. Kad tieku līdz īkšķu adīšanai, sodos, kāda vella pēc man to vajag, un nosolos nekad vairs cimdus neadīt. Bet tad atkal ieraugu kādu rakstu, ko noteikti gribas izadīt. Attēlā redzamie cimdi mani fascinē, jo šim rakstam nav fona, abas krāsas veido rakstu. Lai interesantāk, katru cimdu adīju citā krāsu mijā.»
Adāmmašīnas un kamzolis
«Pirms pāris trim gadiem nopirku pirmo adāmmašīnu, kovida laiku izmantoju, lai attālināti mācītos no dizainerēm Izraēlā adīt šķērsām un veidot dažādas formas un faktūras. Jaunajā Rojas dzīvoklī vienu istabu atvēlēju darbnīcai un dziju plauktiem. Kad pieskrūvēju pie galda adāmmašīnu un noadīju kleitu, sapratu, beidzot esmu pa īstam jaunajās mājās.
Pagaidām lielākais meistarstiķis ir kamzolis «Dižozols», kuru noadīju kā viena adīšanas kursa gala darbu vīram Vilnim Skujam.»
Roja
«Tā kā Roja ir mana vīra bērnības zeme, tad vairākus gadus hipnotizēju dzīvokļu sludinājumu vietnes, līdz pērn, īsi pirms kara, atradām īsto mitekli. Līvu valodā vārds Roja nozīmē «duļķupe», un tik tiešām - Rojas upe visbiežāk ir duļķaina. Bet lietuviešu valodā tā ir «paradīze», un te nu mēs ar kaimiņtautu esam vienprātīgi: Roja tik tiešām ir burvīga vieta, kur dzīvot - ar rosīgu kultūras dzīvi, te ir ne tikai liels kultūras centrs, bet arī brīvdabas koncertzāle, muzejs, bibliotēka, interešu centrs, un visur notiek dažādi pasākumi.»
Rīgas līcis
«Agrāk es uzskatīju, ka īstā jūra ir tikai dižjūra, bet līcis - tāda rāma, ezeram līdzīga ūdenstilpe. Tagad esmu iemīļojusi arī šo liedagu. Ja iesi pa kreisi, tad varēsi iet pa gludu, smilšainu liedagu platiem soļiem kaut līdz Kolkas ragam. Bet pa kreisi - liedags ir akmeņains līdz pat Kaltenes otram galam.»
Kaltenes klubs
«Bijusī baronu vasaras mītne padomju laikos bija skola, tad - klubs, un tagad šo Rojas muzeja filiāli tā arī sauc «Kaltenes klubs». Parasti piejūras ciemos izdarīts viss, lai ceļotājam nebūtu kur nolikt mašīnu, ja vēlas aiziet pie jūras, taču par Kalteni varu teikt - te ir trīs vai pat četras vietas, kur var apstāties un izbaudīt unikālo akmeņaino pludmali. Ja jūrā plosās asi vēji, tad kluba terasē būs aizvējš. Ja ir interese par zvejniecību un burinieku būvi, tad muzeja vadītāja Gundega Balode ir īstais sarunu biedrs. Es šurp vienmēr vedu ciemiņus, un visi ir sajūsmā.»
Tējas sēne
«Tējas sēne ar mani kopā ir gadus divdesmit piecus vismaz. Kad tēja pavadījusi burkā kopā ar medūzai līdzīgo sēni apmēram nedēļu un kļuvusi dzidra un skābena, to nokāšu un saleju pudelēs ar aizspiežamo korķi, un vēl pēc nedēļas mums ir pašiem savs šampanietis ar visu paukšķi un burbuļiem.»
Sune Irma
«Mūsu Bavārijas asinspēdu dzinējsuņu šķirnes sunei pavasarī jau būs vienpadsmit gadu. Inteliģentākais un siltākais draugs, kāds dzīvē mums bijis! Godam pilda uzdevumu izvest mūs garās pastaigās un tikpat ļoti kā mēs mīl dabu un garus pārgājienus pa mežiem un liedagu. Tikpat ļoti kā mēs mīl arī pagulēt gultā, cieši piespiedusies un zem segas.»
Istabas kļava
«Augs, kas ar mani arī ir vismaz gadsimta ceturksni. Viņai patīk visas mājas, kādās vien esmu to nolikusi. Galvenais - neiekaltēt. Bet, ja nu galīgi nolaidusi lapas, apgriežu, un no celmiņa atkal aug atvases, un tā viņa zied oranžiem zvaniem gandrīz visu gadu. Esmu mēģinājusi ieaudzēt arī citu krāsu abutilonus, bet tie pamanījās neatdzimt pēc iekaltēšanas.»
