Viena no lielākajām nelaimēm, kas spēj nodarīt tādu postu, ka par labu nav vēršams vairs it nekas, ir ugunsgrēks. Uguns nešķiro – tā iznīcina visu, kas pagadās ceļā, tajā skaitā arī ugunsdzēsējus glābējus.
Laika gaitā Latvijas galvaspilsēta Rīga piedzīvojusi daudz ugunsgrēku ar neatgriezeniskām sekām. Uguns nežēlīgi postījusi gan rīdzinieku dzīvokļus un mājas, gan arī darbavietas, piemēram, fabrikas. Kā viens no biežākajiem cēloņiem tiek minēta nolaidība, nevērība, citiem vārdiem - vieglprātīga, pat noziedzīgi pavirša attieksme. Viena no šādām reizēm bija 1990. gada 20. martā, kad neuzmanīgas smēķēšanas dēļ fabrikā «Juglas manufaktūra» izcēlās pamatīgs ugunsgrēks. Nākamā ugunsnelaime «Juglas manufaktūrā» notika tā paša gada 4. aprīlī, bet trešā - 10. aprīlī!
Ir arī gadījumi, kad kā ugunsgrēka cēloni konstatē ļaunprātību. Konkurentam sokas labāk, viņa saražotajai produkcijai klienti dod priekšroku, tāpēc jāpielaiž tā īpašumam uguns. Ja ļaunprātību izdodas pierādīt, vainīgajam iestājas kriminālatbildība.
Šoreiz vēstīsim par to, kā uguns dažādos laika posmos 20. gadsimtā postījusi rūpniecības uzņēmumus. Pieļaujams, ka vēl aizvien nav aizmirsta briesmīgā ugunsnelaime Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF) 1989. gada 18. jūnijā, kad «sarkanais gailis» izpostīja piekto daļu uzņēmuma. Tas bija viens no apjomīgākajiem, taču ne tuvu vienīgais lielais ugunsgrēks Rīgas fabrikās.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Rīgā sekmīgi darbojās ne viens vien neliels uzņēmums - maza fabrika, kas ražoja visdažādākās lietas iedzīvotāju sadzīves vajadzībām vai pārtikas preces. Sekmīgi tas notika līdz brīdim, kad uzņēmumu piemeklēja ugunsnelaime. 1925. gada pavasarī uguns plosījās māla trauku fabrikā «Auseklis» Bruņinieku ielā 75b. «Ugunsgrēks bij iesācies fabrikas trešā stāvā un, kad ugunsdzēsēji ieradās, jumts un augšas stāvs jau stāvēja liesmās. Tomēr stundas laikā ugunsdzēsējiem izdevās uguni nodzēst un glābt apkārtējās ēkas un fabrikas pārējos stāvus no uguns liesmām.» (Avots: Bez aut. Mūsu ugunsdzēsēji cīņā ar uguni.// Nedēļa, Nr. 14-15, 03.04.1925.)
Kad 1871. gadā Rīgā nodibināja Austrijas pilsoņa Franca Heinriha Gegingera (citos avotos - Gēgingers) tirdzniecības dārzniecību, kas 1880. gadā sāka ražot konservus un kuru 1888. gadā pārņēma Rīgā dzimušais Heinrihs Gegingers (03.09.1875.-30.09.1943.), neviens nenojauta, ka īpašniekiem bez citām rūpēm vajadzēs tikt galā arī ar «sarkanā gaiļa» nesto postu. 1939. gada pavasarī konservu fabrikas marmelādes izgatavošanas nodaļā Starta ielā 2 strādnieki darbojušies vēl pēc pusnakts, kad izcēlies ugunsgrēks. «Darbus nobeidzot, strādnieki uz grīdas nolikuši kapara katlu ar karstu šķidrumu. No karstuma grīda sākusi gruzdēt, pie kam uzliesmojusi. Notikuma vietā atbraukuši ugunsdzēsēji, kas liesmas apslāpējuši. Zaudējumi par 4000 latu.» (Avots: Bez aut. Ugunsgrēks fabrikā.// Rīts, Nr. 65, 06.03.1939.)
Rīgā dzimušie rūpnieki Zālamans Sapugo (1883.-1942.) un Meilahs Šomers (1892.-1941.), kurš pēc dokumentiem bija Lietuvas pavalstnieks, 1938. gada 28. februārī reģistrēja savu uzņēmumu «Metall-Stamp». Tas atradās Slokas ielā 55 un ražoja alumīnija traukus, misiņa ievārījuma katlus un bļodas. Pēc divu gadu sekmīgas darbības fabrikā izcēlās ugunsgrēks, kā iemesls bija neuzmanīga rīcība ar pelniem un kvēlojošām oglēm. «Ugunsgrēkā noliktava nodegusi, bet dzēšanas laikā cietusi arī otra ēka - gatavo trauku noliktava, kurai no karstuma izsprāguši logi un bojāti trauki, kas tajā atradušies. Ēka bijusi apdrošināta. Ļaunprātība nav konstatēta. Ēkai nodegot, īpašniekiem radušies ap 2000 Ls zaudējumu.» (Avots: Bez aut. No pelniem izcēlies ugunsgrēks fabrikā.// Rīts, Nr. 63, 04.03.1940.) Šī nelaime Sapugo un Šomeram bija vien nieks, salīdzinot ar nākamajiem triecieniem. Tajā pašā 1940. gadā viņu uzņēmumu nacionalizēja, savukārt 1941. gadā abus uzņēmējus deportēja uz Usoļlagu Molotovas apgabalā Sibīrijā, kur viņi drīz vien arī nomira.
Ugunsnelaimes skar ne tikai mazos, bet arī lielos uzņēmumus un fabrikas. Kad 1989. gada vasarā «sarkanais gailis» bija plosījies VEF korpusos, laikrakstā «Rīgas Balss» tika precīzi definēti nelaimju cēloņi: «Visvairāk ugunsbīstami ir uzņēmumi, kur tehnoloģiskie procesi nav ugunsdroši. Tādi ir kokapstrādes; vieglās un ķīmiskās rūpniecības uzņēmumi. Daudzos no tiem ekspluatē novecojušas iekārtas, zemā līmenī ir ražošanas organizācija, tehnoloģiskajos procesos neievieš automātiskās vadības sistēmas, bloķējumus un signalizāciju avārijas gadījumā.» (Zinkins B. Ugunsgrēki fabrikā.// Rīgas Balss, Nr. 114, 15.06.1990.) Protams, darba videi jābūt maksimāli drošai, aprīkotai ar cilvēkam dzīvībai drošiem aparātiem, taču liela nozīme ir arī pašu darbinieku atbildībai.
Noziedzīgi nolaidīga attieksme darbavietā virsotni sasniedza padomju okupācijas laikā, taču arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ugunsgrēki lielajos galvaspilsētas uzņēmumos nebija retums. Vairākkārt ugunsdzēsēji steidzās uz 1888. gadā nodibināto gumijas izstrādājumu fabriku «Provodņik» (latviski - «Pavadonis») Ganību dambī 31, lai dzēstu liesmas. Viena no lielām ugunsnelaimēm uzņēmuma telpas piemeklēja 1927. gada 16. jūlijā. Jau pirms ugunsnelaimes tika konstatēts, ka darba telpās nav atbilstošu ugunsdzēsības aparātu, turklāt tajās valda liels karstums. Ierosinājumu pieņemt darbā dežurantus no Kundziņsalas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības uzņēmuma vadība noraidījusi. Ierodoties glābējiem, degušas trīs ēkas, turklāt bija neliels vējš, kas radīja risku liesmām nekontrolēti izplatīties. Tika pieļauta iespēja, ka ugunsgrēka cēlonis meklējams katlumājas virtuvē. Uguns dzēšana prasīja diennakti, tās laikā cieta četri cilvēki - gan strādnieki, gan glābēji, par laimi, bez nopietnām traumām.
1937. gada 1. janvārī, pārņemot likvidētās A/S «Fēnikss» fabriku, tika nodibināts viens no lielākajiem smagās rūpniecības uzņēmumiem Latvijā. Runa ir par A/S «Vairogs» Brīvības gatvē 14, kas, sadarbojoties ar ASV automobiļu fabriku «Ford», ražoja gan kravas, gan pasažieru automobiļus. Uzņēmumā bija autobusu, vagonu, pakavu un naglu, dzelzs konstrukciju, kokapstrādes, čuguna, ķeta, misiņa un tērauda (Martena krāsns) lējumu, mašīnbūves, smēdes un citas nodaļas, kā arī vienīgā elektrotēraudlietuve Latvijā. Pirmajā pastāvēšanas gadā fabrikas darbinieku skaits dubultojās. Taču šī paša gada nogalē vienā no fabrikas korpusiem, kur atradusies cinkotava, izcēlās ugunsgrēks. Glābšanas darbus vadīja brandmajors Arturs Kiesners (18.01.1895.-25.01.1940.). «Mūra ēkas papes jumts dega kā lāpa. (..) Tā kā uguni laikā ierobežoja, liesmas nepārnesās uz citām ēkām. Fabrikas korpusu, kur uguns izcēlies, bijis nodomāts nojaukt. (..) Kā mums paskaidro, iespējams, ka uguns izcēlusies aiz neuzmanības vai īsā savienojuma.» (Avots: Bez aut. Ugunsgrēks fabrikas «Vairogs» korpusā.// Rīts, Nr. 42, 11.02.1937.) Kā tika aplēsts vēlāk, «sarkanā gaiļa» radītie postījumi nepārsniedza 1500 latu.
Uzņēmums «Vairogs» pastāvēja vien līdz 1945. gadam, kad uz tā bāzes izveidoja Rīgas vagonu rūpnīcu.
Tas bija «gadsimta» ugunsgrēks, ko vecākās paaudzes rīdzinieki atceras vēl šodien. 1989. gada 18. jūnijā, kad liela daļa rīdzinieku jau sāka gatavoties Jāņiem, pienāca ziņa, kam daudzi pirmajā mirklī nespēja noticēt. Deg VEF! Deg tik neprātīgi, ka liesmas redzamas pat no pilsētas galvenās ielas puses. Galvenajā korpusā, kur fasādes nišā uz pilsētniekiem lepni nolūkojas Zeva statuja, todien kusa stikli un trakoja uguns, 3. un 4. korpuss izdeguši pilnībā. Dzēst liesmas ieradās ne tikai galvaspilsētas ugunsdzēsēji, bet arī viņu kolēģi no Jūrmalas un Jelgavas. Tas bija kļuvis par paaugstinātas sarežģītības ugunsgrēku. Dzēšanas darbi turpinājās vēl visu nakti. «Pekle bija ne tikai trakojoša, bet arī viltīga: uguns it kā atkāpās ar zāģskaidām un kūdru nobērtos pārsegumos un tur klusi gailēja, lai pēkšņi uzliesmotu no jauna. Turklāt vecās būves degošo telpu pārejas un gaiteņi vienkārši varēja beigties ar strupceļu.» (Avots: Zinkins B. Ugunsgrēki fabrikā.// Rīgas Balss, Nr. 114, 15.06.1990.) Uz notikuma vietu izbrauca arī milicija un pilsētas prokurors Edvīns Ziediņš, kurš vēlāk, veicot apskati, secināja, ka uguns liesmās smagi cietusi ir apmēram piektā daļa VEF.
Pēc ugunsgrēka tika aprēķināts, ka tā zaudējumi sasniedza piecus miljonus rubļu, nerunājot par darbavietas zaudējumu milzīgam skaitam strādnieku un ilgu piespiedu dīkstāvi uzņēmumam, kas to tuvināja likvidācijai. Taču bija arī viena laba ziņa - lielais ugunsgrēks nebija prasījis cilvēku upurus. Trim no glābējiem dzēšanas darbu laikā bija vajadzīga medicīniskā palīdzība, jo vīriem kļuva slikti no toksisko vielu koncentrācijas degšanas produktos.
