VAKARA ZIŅAS. Ārzemnieku visvairāk mīlēto Latvijas pieminekļu tops 

Ja latvietim uzjautātu, kurš piemineklis viņam iekritis sirdī un šķiet vissvētākais tēvutēvu zemē, atbilde būtu visai prognozējama. Pirmajā vietā – Brīvības piemineklis, kam atkarībā no mūsu tautieša dislokācijas vietas sekotu Latgales Māra Rēzeknē, Tālavas taurētājs Rūjienā vai Jelgavas Lāčplēsis.

Tālāk jau varētu sagrupēties pa «interešu kopām»: rokmūzikas faniem - Spoku koks Liepājā; vēsturniekiem - hercogs Jēkabs Kuldīgā; bērniem - Sprīdītis Tērvetē; baletdejotājiem - Māris Liepa pie Nacionālās operas un tā tālāk…

Toties ir pārsteidzoši atklāt, kuri pieminekļi visvairāk patīk ārzemniekiem, Latvijas viesiem, kuri mūsu valsti bieži vien apmeklē pirmo un vienīgo reizi mūžā un kurus te nesaista vēsturiskā pieredze un patriotiskas jūtas. Viņu izvēle kaunu nerada, kaut vai latviskā patriotisma ziņā, jo pirmajā piecdesmitniekā ir gan Brīvības piemineklis Rīgā un «Vienoti Latvijai» Rēzeknē, gan Jānis Čakste Jelgavā un monumentālie Rīgas Brāļu kapi. Savā ziņā varam būt apmierināti, ka šo pieminekļu topa sarakstā nav neviena padomjlaika tanka vai sarkanās zvaigznes, ja nu vienīgi par tādu neuzskatām Jāni Fabriciusu Ventspilī vai pieminekli 1905. gada revolucionāriem Daugavmalā.

Jāņem vērā, ka šajā pieminekļu topā iekļuvuši arī objekti, kurus mēs par klasiskiem pieminekļiem nedēvētu, piemēram, namu fasāžu skulptūras jūgendstila Rīgā vai salmu leļļu pagalms Sabilē. Tāpat pašsaprotami, ka šajā topā pirmām kārtām iekļuvuši pieminekļi, kuri atrodas uz ceļotāju un ekskursantu takām vai kūrortpilsētās - Jūrmalā, Siguldā, Rīgā. Būtu naivi cerēt, ka pēkšņi topā varētu parādīties, piemēram, Krišjānim Baronam veltītā Valpenes piramīda Dundagas pagastā. Un, protams, nevajag aizmirst, ka ārzemnieks pieminekli galvenokārt vērtē nevis pēc nacionālās ideoloģiskās slodzes, bet gan pēc tā glītuma un oriģinalitātes.

»Vakara Ziņas« ielūkojās pasaulē lielākā ceļojumu portāla «tripadvisor.com» sastādītajā Latvijas pieminekļu topā. Tas gan visu laiku mainās, jo pasaules apceļotāji to papildina un balso arī par tikko ieraudzītajām Latvijas atpazīstamības zīmēm. Saraksta augšgalā esošie pieminekļi no topa diez vai tik viegli ir izbalsojami, bet to pozīcijas katru nedēļu mainās: pirms pāris mēnešiem pirmajā vietā bija Jūrmalas «Bruņurupucis», bet tagad tas ir ceturtajā vietā, atdodot savu vietu piektajā vietā vēl nesen pabijušajam mūsu pieminekļu piemineklim - Brīvības piemineklim. Savukārt vēl nesen otrajā vietā esošā Siguldas bruņinieku parāde nu nosoļojusi uz astoto pozīciju. Bet Salaspils memoriāla monumentālie tēli no trešās vietas pakāpušies uz otro. Savukārt trešo vietu ieņēmuši Brēmenes muzikanti, kas nu nonākuši uz goda pjedestāla no devītās vietas.

Var secināt, ka Latvijas apceļotāji no ārzemēm ārpus Rīgas un tās tuvākās apkārtnes nekur tālāk negrib doties: 29 šī pieminekļu topa objekti atrodas Rīgā (no tiem lielākoties Vecrīgā vai galvaspilsētas centrā), pieci - Jūrmalā, divi Siguldā, pa vienam Salaspilī, Ogrē, Ķesterciemā un Jelgavā. Tikai desmit no 50 ievērības cienīgiem monumentiem atrodas patālāk no Latvijas galvaspilsētas: pa diviem Ventspilī un Liepājā, bet pa vienam - Birzgales pagastā, Jūrkalnē, Sabilē, Rēzeknē, Cēsīs un Kuldīgā.

Iespējams, jau tad, kad rokās turēsiet šo »Vakara Ziņu« numuru, tūristu vērtējums par Latvijas pieminekļiem atkal varētu būt mainījies. Šoreiz ieskatījāmies, kuri februāra pirmajā pusē bija tūristu vispieprasītākie Latvijas pieminekļi: tātad, «tripadvisor.com» lietotāju «skats no malas» uz Latvijas atpazīstamības monumentiem.

Pirmais desmitnieks: no Brīvības līdz Lāčplēsī pārtērptam gruzīnu Jurim

1. Visiem labi zināmais 1935. gadā atklātais tēlnieka Kārļa Zāles pieminekļu piemineklis - 42 metrus augstais granītā, travertīnā, dzelzsbetonā un varā veidotais Brīvības piemineklis Rīgā, Brīvības laukumā. Tā dominante ir Brīvības tēls.
2. 1967. gadā atklātais Salaspils memoriāls, kas atrodas vietā, kur no 1941. līdz 1944. gadam pastāvēja nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma izveidotā Salaspils nometne. Emocionāli iespaidīgo piemiņas ansambli 25 hektāru platībā pēc tālaika modernās arhitektūras principiem veidojuši arhitekti Gunārs Asaris, Olģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis, Oļegs Zakamennijs un tēlnieki Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis un Jānis Zariņš.
3. Vecrīgā pie Pēterbaznīcas uzstādītais Rīgas sadraudzības pilsētas Vācijā 1990. gada dāvinājums - «Brēmenes muzikanti». Skulptūras oriģināla autors ir Gerhards Marks, un tas, protams, atrodas pašā Brēmenē. Šis ir atdarinājums.
4. Tēlnieka Jāņa Bārdas 1995. gadā uzstādītā bronzas bruņurupuča skulptūra Majoru pludmalē, Tirgoņu ielas galā. Skulptūra vietā, kur uzņemts Aloiza Brenča 1985. gadā uz ekrāniem iznākušais divsēriju detektīvs «Dubultslazds», simbolizē ilgmūžību, bagātību un mīlestību.
5. Vecrīgā, Trokšņu ielā, pie Rīgas aizsargmūra, netālu no Pulvertorņa, 2015. gadā atklātais Ievas Rubezes veidotais mākslas objekts «Rēgs» jeb piemineklis Spokam.
6. Sēravota «Ķirzaciņa» lapene netālu no viesnīcas «Ķemeri». Paviljons pie Vēršupītē ietekošā dziednieciskā avota uzcelts 19. gadsimta beigās, bet ķirzaciņas skulptūra ir daudz jaunāka: to 1949. gadā veidojis tēlnieks Juris Bajārs (interesanti, ka starpkaru Latvijas laikā ķirzaciņas vietā bija delfīns).
7. Rīgas (lielās) Horālās sinagogas memoriāls. No 1868. līdz 1871. gadam celto sinagogu nodedzināja 1941. gada 4. jūlijā, uzreiz pēc nacistu ienākšanas Rīgā; to paveica nacistu okupanti kopā ar bēdīgi slavenajiem latviešu kolaborantiem - Arāja komandu. 1993. gadā arhitekts Sergejs Rižs izstrādāja projektu holokaustā noslaktēto ebreju piemiņai, ko arī īstenoja.
8. 2010. gadā mākslas plenērā «Viduslaiku dzelzsgriezējs» tapušais vides objekts jeb Bruņinieku parāde pie Siguldas Jaunās pils vārtiem. Parādes tēli izgatavoti no metāllūžņiem, izmantojot arī granīta akmeņus un koka detaļas. Tos veidojuši seši Latvijas metālmākslinieki Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Jura Gagaiņa vadībā.
9. Tēlnieka Kārļa Zāles un arhitektu Aleksandra Birzenieka, Pētera Federa un Andreja Zeidaka veidotie Rīgas Brāļu kapi, kuru pamatakmens likts 1924. gada 18. novembrī.
10. Majoros (netālu no dzelzceļa stacijas) uzstādītā Lāčplēša skulptūra. Patiesībā gan tas nav latviešu varoņeposa tēls, bet gan gruzīnu nacionālais varonis svētais Juris. 1953. gadā Majoros novietoto Leonīda Kristovska no akmens un betona veidoto skulptūru nosauca par «Lāčplēsi» jeb «Lāčauša cīņu ar pūķi». 1950. gadā šo skulptūru darināja pēc Gruzijas pasūtījuma, bet Gruzijai tā pēkšņi izrādījās nevajadzīga. Lai darbs neietu postā, skulptūras autors izdomāja, ka pārtaisīs to piemērotu Latvijas nacionālajām īpatnībā, bet īsti neizdevās. Tie, kuri lasījuši Andreja Pumpura «Lāčplēsi», zina, ka Lāčplēsis ir cīnījies ar trejgalvaino jodu (pūķi vai velnu), bet šis Lāčplēsis cīnās ar viengalvainu pūķi. Tāpat Lāčplēša stāja un zobena turēšana rokās ir nedabiska. Zinātāji saka - tas ir tāpēc, ka sākotnēji šis skulptūras varonis rokās turēja šķēpu. Nav ko brīnīties, ja kāds ārzemnieks nepārzina mūsu tautas varoņteikas - paši vien esam vainīgi!