«Protams, mani galvenie plāni vienmēr ir saistīti ar Jauno Rīgas teātri,» pirms sarunas pētot telefonā darbu sarakstu, saka Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs. Viņam ir arī daudz citu darbu: pirmizrāde režisora Jura Poškus filmai «Saule spīd 24 stundas», kurā Andrim bija uzticēta galvenā loma; viņa balss skan studijas «Animācijas brigāde» jaunajā animācijas filmā «Lielais Indriķis». Un vēl, ja viss ritēs, kā plānots, aprīlī gaidāms Andra un maestro Raimonda Paula kopdarbs, kas būs skatāms Mūzikas namā «Daile». «Esam izdomājuši nekad nebijušu programmu. Viss vēl ir miglā tīts, vēl nav nosaukuma, bet uzsvars tiks likts uz jautri pavadītu un prieka pilnu vakaru.»
«Ļoti sen neesmu mēģinājis Jaunajā Rīgas teātrī, un tagad sāksim darbu pie Liānas Helmanes lugas «Mazās lapsas», kas Latvijā pazīstama ar nosaukumu «Lapsiņas». Šis darbs ir ļoti jaudīga attiecību drāma, tāpēc iestudējumā metīšos iekšā ar prieku!» Tiesa, kad šīs lugas pirmizrāde būs skatāma publiski, nav zināms, jo pirms neilga laika teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis paziņoja, ka nekādas pirmizrādes vairs nenotiks, līdz teātris varēs atgriezties savā īstajā mājvietā Lāčplēša ielā. «Protams, mēs strādājam, jo esam valsts teātris, un tā būs iekšējā pirmizrāde - tā teikt, tikai savējiem. Pie izrādes jau esam sākuši strādāt, tāpēc to noteikti pabeigsim; mums tiešām negribētos šo darbu pamest. Un, protams, ļoti ceram, ka reiz tiksim atpakaļ savās mājās…»
Taujāts, ko viņš domā par situāciju, kas izveidojusies ap Jaunā Rīgas teātra celtniecību, Andris filozofiski saka: «Zinu, ka, skaidrojot kādu situāciju, vienmēr ļoti labi strādā salīdzinājumi. Jaunpilnieki man arī neļaus sameloties: ap manu Jaunpils māju ir smuka akmens sēta. Savulaik mans sievastēvs nolīga vienu izcilu mūrnieku, kurš mūrē akmeņus kā īsts mākslinieks. Tas bija tik skaisti, bet ilgi vilkās, jo tas meistars izrādījās ļoti nedisciplinēts. Protams, es nesaku, ka mūsu teātra celtnieki ir nedisciplinēti, jo no tā neko nesaprotu un nenostājos nevienā pusē. Bet, ja man jautā, kur bija problēma Jaunpils žoga gadījumā, man likās, ka problēma ir sievastēvā… Kad viņam jautāju: mīļo sievastēv, vai žogs jau ir gatavs, viņš atbildēja - man meistars pazudis. Šajā sakarā domāju: varbūt ir kaut kas tik neefektīvs, ka jau sešus gadus nevar pabeigt vienu objektu?! Varbūt tā ir kaut kāda kļūda «Valsts nekustamo īpašumu» sistēmā? Protams, beigās jau sievastēvs darbu pie sētas pabeidza, un es par viņu saku tikai to vislabāko. Taču, lai cilvēki saprastu, ka problēmas ar teātra ēkas celtniecību ir meklējamas «Valsts nekustamajos īpašumos», es gribētu minēt tieši šo piemēru… Un tāpēc varu no savas dzīves pozīcijām tā emocionāli un arī racionāli - cik nu man Dievs to devis - par to visu izteikties. Bet tas, kas notiek tagad - tā nevar! «Valsts nekustamajiem īpašumiem» šis jautājums ir jārisina!»
«Man tas ir ļoti mīļš darbs! To filmējām ļoti ilgi, ar pārtraukumiem; pēc tam iestājās pandēmija, kuras dēļ nevarēja rīkot pirmizrādi… Tad nāca latviešu filmu pirmizrāžu birums, tāpēc Juris izvēlējās pirmizrādi rīkot pirmajā martā,» stāstot par režisora Jura Poškus jauno filmu «Saule spīd 24 stundas», kurā Andrim bija uzticēta galvenā loma, saka aktieris. Par savu varoni Mārtiņu viņš piebilst, ka tas ir mazliet neparasts stāsts: «Viņš ir nevis paplucis vīrišķis vai, teiksim, dziļi nelaimīgs mākslinieks, bet gan veiksmīgs uzņēmējs, bagāts cilvēks, kuram ir māja un draudzene. Spriežot pēc sabiedrības standartiem, viņš ir «noticis» cilvēks; ļoti normāls un adekvāts latviešu vīrietis. Un tā vien jau ir milzīga atšķirība no citām filmām! Man vispār patīk darbi, kur galvenie varoņi ir latvieši, jo tad ir vieglāk ar tiem identificēties. Piemēram, tikko izlasīju Jurģa Liepnieka grāmatu «Mans nabaga pirāts». Manuprāt, tas ir ļoti brīnišķīgs darbs, un, tā kā grāmatas galvenais varonis ir latvietis, tad arī šo stāstu ir vieglāk uztvert. Turklāt arī viņš - «noticis» cilvēks - atzīst, ka dzīves jēgas meklējumi ir nepieciešami.» Izrādās, vienubrīd Andrim jautājums par dzīves jēgas meklēšanu esot šķitis bērnišķīgs, «taču tad sapratu, cik svarīgi ir dzīvot jēgpilni. Un arī par to stāsta Jura Poškus jaunā filma. Un, tā kā šī filma tapusi pirms pandēmijas, es tajā izskatos jaunāks, tāpēc mazliet varēšu mānīt skatītājus».
Daudz kolorītu stāstu Andrim ir arī par jaunāko projektu - darbu poļu režisora Patrika Vegas mistiskajā trillerī «Trīsvienība»: «Šāda žanra filmā nekad neesmu piedalījies, turklāt pirmā filmēšanas diena notika Jeruzalemē, un tā ir tikai puse no eksotikas, jo mēs cilvēces vēsturē laikam bijām pirmā filmēšanas grupa, kas filmēja Svētā kapa baznīcā. Pārējo epizožu filmēšana notika Polijā - Krakovā, Vroclavā un vēl vienā mazā poļu pilsētiņā. Man ļoti patīk strādāt ar šo režisoru, jo viņš ir absolūti neatkarīgs, ārkārtīgi uzņēmīgs un stiprs, izlēmīgs un foršs cilvēks! Man patīk viņa pilsoniskā aktivitāte, un viņš ir daudz vairāk sabiedrībai līdzi dzīvojošs cilvēks nekā es.»
Jaukas atmiņas Andrim ir arī par sadarbību ar Jāni Cimmermani un Māri Putniņu, ieskaņojot galveno lomu filmā «Lielais Indriķis»: «Skatoties filmas pirmizrādi, patiešām apbrīnoju to milzīgo darbu, kas tika ieguldīts šīs leļļu filmas tapšanā, cik tur pamatīgi strādāts! Es, ierunājot Indriķa lomu, pie mikrofona pavadīju nedēļu, bet patiesībā tas ir niecīgs ieguldījums salīdzinājumā ar filmas veidotāju darbu, jo viņi to darīja divus gadus. Iedomājies: katru dienu tu ej uz darbu, atdzīvini lellītes, bet aktieri tikai pa virsu uzrunā tekstu, un viss…»
Taujāts, vai ar šīs filmas palīdzību bērniem var stāstīt par Latvijas vēsturi, aktieris atteic: «Man šķiet, ka viņi jau šo filmu neskatās kā stāstu par mūsu dzimtenes vēsturi; drīzāk - kā piedzīvojumu filmu. Un vispār man šķiet, ka bērni vispār vairāk atceras, kur kaut kas sprāga, kāds krita, cik smuka kleita bija princesei, kā viens otram aizlika priekšā kāju, kā Indriķis dzēsa degošo mājas jumtu… Tādas vēsturiskās kopsakarības jau vairāk ir domātas mums, pieaugušajiem. Protams, man, šo filmu skatoties, prātā visu laiku nāca aktuālie notikumi, galvenokārt Ukraina, protams. Tas ir Cimmermaņa un Putniņa rokraksts jau cauri gadiem, tā ir viņu autorība, un mums jau nevienas līdzīgas filmas «Lielajam Indriķim» nemaz nav, tāpēc es šai filmai novēlu daudz skatītāju un veiksmīgu likteni.»