Latviešu dziedātājs, ģitārists, dziesmu autors vai, kā daudzi viņu pazīst, latviešu rokenrola karalis Elviss Preslijs. Ivars Pētersons nesūdzas par darba trūkumu. Koncertu un uzstāšanos ir tiešām daudz. Šogad rudens pusē mūziķim būs 55 gadu jubileja, un pēc paša iedibinātas tradīcijas viņš nozīmīgo gadskārtu atzīmēs ar plašāku koncertu, kuram jau nopietni gatavojas. Ivars atzīst – rokenrols cilvēkiem vēl arvien patīk.
«Man klājas labi. Decembrī bija ļoti daudz darba, un es pat neatceros citu gadu, kad šajā ziemas mēnesī būtu bijis tik daudz koncertu. Gada nogalē koncertējām arī Lietuvā, Igaunijā un Norvēģijā. Norvēģijā bijām divatā ar dēlu, kur sniedzām divus koncertus. Pārējie koncerti bija ar grupu «Petersons Band» gan lielākā, gan mazākā sastāvā. Par to ir gandarījums. Man ir ļoti laba grupa: ģitārists Raivo Vaivars, kontrabasists Bruno Priekulis un bundzinieks Indris Orubs. Visi labi saprotamies, izveidojies draudzīgs kolektīvs,» priecājas Ivars Pētersons.
Ja aicina - tas nozīmē, ka patīk šis mūzikas stils. Regulāri uzstājušies Igaunijas pilsētās Tallinā un Tartu, kur jau izveidojies savs fanu loks. Norvēģijā, Oslo, mīt latviešu mācītājs Gints Kronbergs ar ģimeni. Viņam ir tuva mūzika un mīļa Latvija, un viņš uzaicināja koncertēt uz šo ziemeļzemi. Ivars pirms daudziem gadiem spēlējis Ginta Kronberga kāzās, un kopš tā laika abi ir pazīstami. Pētersons uzskata Gintu par draugu, arī Ziemassvētku vakarā Norvēģijas galvaspilsētā bijuši ciemos pie latviešu mācītāja ģimenes un kopā jauki pasēdējuši.
«Es Norvēģijā izmantoju iespēju koncertēt kopā ar dēlu Elvisu Patriku Pētersonu. Spēlēju klavieres un dziedāju, bet dēls mani pavadīja uz ģitāras. Viņš ļoti nopietni nodarbojas ar mūziku, pērn Eirovīzijas nacionālajā atlasē tika līdz pusfinālam. Pats raksta ļoti labu mūziku un dziesmu tekstus,» ar atvasi palepojas tētis un teic, ka daudz jaunu dziesmu kopā ar dēlu sarakstījuši mājsēdes laikā - melodijas 60. gadu rokenrola stilā.
«Uzskatu, ka mums ir ļoti veiksmīga sadarbība. Es rakstu mūziku, dēls dziesmu tekstus angļu valodā. Agrāk esmu mēģinājis pats dažām dziesmām sarakstīt vārdus, bet domāju, ka man tas pārāk labi neizdodas. Esmu diezgan paškritisks,» vērtē mūziķis. Viņš domā, ka pašam mūzikas valodā ir diezgan daudz ko teikt, tomēr, lai rakstītu jaunas dziesmas, jābūt atelpai no ikdienas rutīnas. Kad jāuzstājas daudzas stundas vairākas reizes nedēļā, pārējā laikā viņš vēlas būt klusumā un mierā.
«Mājsēdes laiku centos izmantot lietderīgi. Tapa Ziemassvētku programma ar paša sacerētām dziesmām un vēl apmēram divdesmit dziesmas, kuras atskaņojamas ikdienā. Daļu no tām esmu jau iekļāvis savā repertuārā. Esmu sācis domāt par jubilejas lielkoncertu, kuru plānoju organizēt septembrī, kad man paliks 55 gadi. Kopš četrdesmitās dzimšanas dienas man ir izveidojusies tradīcija ik pa pieciem gadiem organizēt plašākus koncertšovus ar daudzu viesmākslinieku piedalīšanos. Domāju šo tradīciju turpināt, kamēr klausītājiem būs interesanti un pats varēšu uziet uz skatuves. Vienmēr cenšos šos koncertus organizēt vērienīgus, iesaistot daudzus māksliniekus. Šāda koncerta izveide ir ļoti radoša un interesanta,» pasmaida Ivars. Iespējams, tas atkal būs Dailes teātris, kur notika arī divi iepriekšējie lielkoncerti. Jubilāram šī zāle patīk - tur ir ļoti laba aura. Jubilejas koncertam programmu jau ieskicējis, bet meklējot koncerta atbalstītājus, jo no tā ir atkarīgs, cik plašu programmu būs iespējams izveidot.
«Strādāju arī ierakstu studijā, bet šobrīd vairāk uzstājos privātos pasākumos un dažādos mūzikas klubos. Elvisam Preslijam šogad 8. janvārī būtu palikuši 88 gadi... Šo notikumu atzīmējām, uzstājoties jaunajā blūza klubā «Blues House» Rīgā. Tur ir ļoti mājīga atmosfēra. Arī citus gadus esmu organizējis līdzīgus Preslija dzimšanas dienas pasākumus kādā no Rīgas klubiņiem. Ļoti uzrunā rokenrola karaļa dziesmu pasniegšanas maniere un intonācijas, viņš vienlīdz labi mācēja izpildīt gan lēnu mīlas balādi, gan rokenrolu. Preslijs bija talants un ģēnijs kopš dzimšanas,» domā Pētersons un atgādina, ka šogad 12. janvārī mūžībā negaidīti aizgāja Elvisa vienīgā meita dziedātāja Liza Marija Preslija.
Slaveniem ļaudīm dzīve nav vienkārša, personīgās dzīves viņiem faktiski nav. Kādā intervijā neilgi pirms savas nāves rokenrola karalis teica: «Visa pasaule pazīst Elvisu Presliju, bet neviens nepazīst mani...» Skatuves cilvēku ikdienas dzīve paliek aiz kadra, un bieži vien ir grūti izlīdzsvarot mirkļa ovācijas, spožās gaismas un aplausus ar sadzīviskām problēmām un pārdzīvojumiem.
«Pirms septiņiem gadiem es biju Elvisa Preslija mājā Amerikā, slavenajā Greislendā. Izbraucu arī slaveno «Route 66», lai labāk saprastu, par ko es dziedu. Protams, ka tādā vietā kā Greislenda vienmēr gribas pakavēties ilgāk, bet tur nedaudz ir «konveijers» - ļoti daudz tūristu,» novērojis mūziķis.
Ivars Pētersons pastāsta, ka viņam dziesmas top samērā viegli. Tomēr grūtākais esot saprast, cik tās ir augstvērtīgas. «Bieži ikdienā, braukdams pie mašīnas stūres, dungoju meldiņus. Uzreiz gan nepierakstu, bet, kad aizeju uz ierakstu studiju, tad piesēžos pie klavierēm un piefiksēju kaudzi ar idejām. Pēc dažām dienām vērtēju, vai ir vērts tālāk attīstīt. Beigās iedodu melodijas dēlam, lai paklausās un izlemj, kurai būtu vērts rakstīt vārdus. Es gan dēlam reizēm pasviežu ideju, par kādu tēmu esmu dziesmu iedomājies,» mūzikas tapšanas norisi atklāj Ivars Pētersons.
