VAKARA ZIŅAS. Dite Liepa: Ja cilvēks jūt, ka otrs atbild ar akcentu, latvietis nekavējoties pāriet uz krievu valodu

Sociolingviste, vairāku ar latviešu valodas izpētes jautājumiem saistītu grāmatu līdzautore un pedagoģe Dite Liepa ir pārliecināta, ka īsi pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas cilvēki lietoja daudz rupjākus vārdus, izbaudīja valodas brīvību  un sacentās izteiksmes daudzveidībā. Tie bija trauksmainie pagājušā gadsimta 90. gadi. Vai tiešām tā var būt, ka, laikam ejot, kļūstam pieklājīgāki un uzmanīgāki pret dzimto valodu? Vai spējam savu valsti un valodu uztvert kā vērtības? Šķiet, ne viena vien cilvēka prātā vērtību pārvērtēšana notikusi tieši pēdējā gada laikā, precīzāk, kopš 2022. gada 24. februāra.  

Diti Liepu aicināju uz sarunu ne tikai par latviešu valodas lietojumu dažādās dzīves situācijās, bet arī lai runātu par dzīvi kopumā. Skatoties no malas, šķiet, ka savu dzīvi valodniece krasi mainījusi pat vairākkārt. Vai tā patiešām ir, un vai to izdarīt ir viegli?

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados jūs bijāt Latvijas sieviešu basketbola kluba «Rīgas TTT» spēlētāja. Tad studējāt žurnālistikas specialitātē, pēc tam atkal mācījāties - ieguvāt maģistra akadēmisko grādu baltu filoloģijā. Vai pareizi saprotu, ka vismaz trīs reizes esat kardināli mainījusi savu dzīvi?

Nē, es tā neuzskatu. Nav jau arī tā, ka no fiziķes būtu kļuvusi par dzejnieci vai komponisti. Kaut arī nekur nav teikts, ka kāds eksakto zinātņu pārstāvis nevarētu rakstīt mūziku vai dzeju, un vēsture šādus piemērus zina ne mazums. Un tad es nemaz nedrīkstu stāstīt, ka mācījos arī mūzikas skolā, vienu laiku pasniedzu pat klavieru privātstundas un ne tikai…

Nopietnā līmenī nodarboties ar sportu var tikai jaunībā. To sapratu jau tad, tāpēc paralēli savām sportistes gaitām studēju augstskolā, jo bija pilnīgi skaidrs, ka sports manā dzīvē nebūs mūžīgs. Visi zina par sportistu likteni, par traumatismu - nekas nav tik šķietams kā sports. Protams, sportā gadās pa kādam «ilgdzīvotājam», taču tie ir atsevišķi indivīdi. Ir arī cilvēki, kuri, pabeidzot savas sporta gaitas, turpina dzīvot sporta dzīvi, jo kļūst par treneriem. Taču ne visi sportisti var būt treneri, ne visiem ir atbilstošas dotības, lai viņi varētu mācīt citus, un, ja visi bijušie sportisti kļūtu par treneriem, domāju, ka viņiem pietrūktu ko audzināt. Man nevienu brīdi nebija doma, ka es varētu kļūt par treneri. Tāpēc gluži likumsakarīgi ir tas, kas ar mani notika. Sporta dzīve beidzās, tā arī īsti nesākusies, jo no basketbola atvadījos samērā agri tieši traumu dēļ. Un, lai gan apziņa, ka sportam jāsaka ardievas, nebija viegla, mierināja tas, ka varēju pilnā mērā nodoties mācībām. Taču jāatzīst, ka sports manā dzīvē visu laiku ir bijis līdzās. Ilgus gadus Latvijas izlasē basketbolu spēlēja mans dzīvesbiedrs, pēc tam basketbolā trenējās manas meitas, un arī viņām bija sasniegumi valsts izlasē atbilstošās jauniešu vecuma grupās. Tā ka sports nekur nav zudis, tas mani ir tikai bagātinājis, devis dzīves pieredzi, iemācījis nečīkstēt, taču galvenais - centīgi un daudz strādāt, jo bez darba neko nevar panākt. Kad citi sten un vaid, ka kaut ko nevar vai nespēj, man palīdz vecais «rūdījums» un apņemšanās - es zinu, ka darbs ir jāizdara un es to izdarīšu. Basketbolam esmu pateicīga par šīm savām rakstura īpašībām un arī par to, ka protu strādāt komandā, rēķināties ar citiem. Te laikam vietā Māra Čaklā vārdi: «Es esmu bagāts - man pieder viss, kas ar mani ir noticis.»

Sporta gadi ir manas jaunības skaistākie gadi un bagātība, ar ko es lepojos.

Ar žurnālistiku bija interesanti. Man jau skolā ļoti patika latviešu valoda un vienmēr bija žēl, ka šo stundu allaž ir par maz. Aktīvās sporta gaitas vairāk ievirzīja tieši žurnālistikā: rakstīju arī šādas tādas ziņas, portretskices, reportāžas, taču jau tolaik bija situācija, kas nav mainījusies arī mūsdienās, proti, skolās trūka latviešu valodas skolotāju, un es jau studiju gados raudzījos tieši skolas virzienā. Tajā pašā laikā mani grupas biedri sūri grūti cīnījās par vietu, kur un kā sevi pierādīt un apliecināt žurnālistikā. Tolaik tas bija īpaši grūti - tie bija deviņdesmitie gadi, kad tika dibināti preses izdevumi, no kuriem daudzi ātri vien beidza pastāvēt; notika ideoloģijas un paaudžu maiņa. Vienā brīdī bija darbs, nākamajā - vairs ne. Taču skola mani paņēma pretī atplestām rokām, tobrīd jau biju ieguvusi skolotāja kvalifikāciju. Un tad notika kuriozs. Kad pēc maģistra grāda iegūšanas sāku apzinīgi un ar prieku strādāt skolā, mani sameklēja no Latvijas Universitātes Žurnālistikas specialitātes katedras vadītāja, kas sūdzējās, ka viņiem neesot kas māca latviešu valodu, un aicināja mani uz Latvijas Universitāti. Tajā brīdī sapratu, ka liktenis ar mani izspēlē joku, proti, es no žurnālistikas nekur nevaru aiziet. Un tā es žurnālistikā esmu jau 25 gadus - pirms mūsu intervijas izskaitīju, ka tieši tik ilgi topošajiem žurnālistiem esmu mācījusi latviešu valodu. Un atkal - tas ir tikai palīdzējis, jo atšķirīgā izglītība devusi iespēju uz šo profesiju paskatīties citām acīm. Ja žurnālists saka: «Kā to var iemācīties! Es nevaru! Es negribu!», tad es zinu, ka viņš gan zina, gan var, gan grib. Pārsvarā ārpus Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes man jāuzklausa kritika par žurnālistu nepietiekamajām latviešu valodas zināšanām - nez ko viņiem un kas viņiem māca, ja valodas kvalitāte ir tik zema! Un atkal - viss atkarīgs no cilvēka, cik viņš grib un vai viņš grib kļūt par sava aroda meistaru. Tikai ar lekcijām nekad nebūs pietiekami; pašam ir daudz jālasa, jāraksta un jālabo. Mani savukārt visvairāk tracina žurnālistu paviršība. Arī man pašai bijušas intervijas, kur žurnālists fiksē tikai teikuma pirmo daļu vai arī dzird tikai to, ko vēlas dzirdēt.

Vai arī pagriež jūsu teikto vēlamā virzienā…

Jā, pagriež tā, kā tajā brīdī vajag. Vai arī pasaka ko tādu, ko es neesmu teikusi. Man patiešām bieži ir bijis tā, ka dzird kādu frāzi, taču tās turpinājumu vairs neklausās, nedzird. Vai vēl kas - es runāju par divām atšķirīgām lietām, bet žurnālists tās «sapludina» kopā vienā veselumā. Tā kā pati ik pa laikam kaut ko uzrakstu, es māku atšķirt paviršu darbu no rūpīga darba, no iedziļināšanās, no problēmu izpratnes. To var konstatēt pēc daudziem padarīta darba raksturotājlielumiem. Nav laika valodas slīpēšanai. Ja darba autore esmu es, tad pēc rakstīšanas to nolieku uz dažām stundām vai diennakti «atpūsties», jo pēc tam savu darbu redzu citām acīm, tad pārlasu, atkal laboju, pārlasu, slīpēju. Liela nozīme ir virsrakstam - tas lasītāju piesaista, mudina izlasīt. Taču, lai tādu izdomātu, nepieciešams laiks. Un tieši tā žurnālistiem parasti pietrūkst. Viegli nav. Taču, atgriežoties pie jautājuma, - nē, es nepiekrītu, ka manā dzīvē bijuši kardināli pavērsieni. Tepat vien trijstūrī - sports, žurnālistika un latviešu valoda - esmu un ar to arī dzīvoju.

Bez latviešu valodas docēšanas komunikācijas zinātnes studentiem jūsu dzīvē svarīga loma ir arī valodas pētniecībai.

Beidzot maģistrantūru, deviņdesmito gadu nogalē man bija, kā es uzskatu, liktenīga tikšanās ar profesori Inu Druvieti - viņa man uzdāvināja savu grāmatu «Latvijas valodas politika Eiropas Savienības kontekstā». Tagad varu teikt, ka viņa man «pavēra durvis» uz pilnīgi citu valodniecības nozari - uz sociolingvistiku. Tolaik un arī tagad sociolingvistika ir jauna zinātņu nozare, kas pētī ar valodu un sabiedrību saistītās problēmas, valodas lietojumu sabiedrībā. Runa nav tikai par pareizuma un nepareizuma līmeni, vai tas ir labi vai slikti, bet tiek pētīts, kāpēc tas tā ir. Tā sākās un joprojām turpinās mūsu sadarbība, pašlaik projektā «Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība». Es noteikti nebūtu studējusi doktorantūrā, ja nebūtu Inas Druvietes pamudinājuma un atbalsta - man pat nebija tādas domas. Pievēršanās sociolingvistikai manā dzīvē bija liels pavērsiens, tas bija kaut kas absolūti jauns, tik aizraujošs un interesants! Mācīju latviešu valodu, taču paralēli darbojos valodas pētniecībā. Radās iespēja iesaistīties dažādos interesantos pētījumos par valodas situāciju Latvijā, tad tapa arī mana disertācija par preses valodu Latvijā, kas veltīta - kam gan citam - protams, žurnālistu valodas analīzei. Pētīju un aprakstīju, kā tā ir mainījusies, sākot no Atmodas gadiem, kāpēc tā ir tik dažāda un kādi apstākļi to ietekmē. Salīdzināju ar valodas procesiem citās postsociālisma valstīs: sašķeltajā un atkalapvienotajā Vācijā, kaimiņos - Lietuvā un Igaunijā. Domāju, ka mana darba dzīve sakārtojusies pakāpeniski un likumsakarīgi. Sāc ar kaut ko vienu, ar laiku tas papildinās ar kaut ko citu. Valodas pētniecība netraucē manai pedagoģiskajai darbībai, tikai palīdz. Par visiem pētniecības jaunumiem stāstu studentiem, pašlaik vairāki no viņiem raksta savus pētniecības darbus par kara ietekmi uz valodu, pētī kara laika žurnālistiku. Arī sports nekur nav zudis - sekoju līdzi ļoti daudziem sporta notikumiem dažādos kanālos un diennakts stundās.

Ir vēl viens segments. Jūs mācāt latviešu valodu ārzemniekiem, tātad kā svešvalodu.

Nesen sāku, ilgu laiku no tā vairījos, jo uzskatu, ka latviešu valoda kā svešvaloda nav mana specialitāte. Taču mācību vide kļūst daudzvalodīga: gan augstskolā, gan skolā ir dažādu tautību bērni un jaunieši. Daudziem Latvijas studentiem latviešu valoda nav dzimtā valoda. Mana jaunākā pieredze ir saistīta ar latviešu valodas mācīšanu ukraiņu bērniem. To drīzāk uztveru kā palīdzību šajā - ukraiņiem tik traģiskajā - laikā. Kā spēju šajā situācijā palīdzēt, tā arī daru. Starp maniem audzēkņiem ir gan ukraiņu bērni, gan meitene no Kanādas, gan puisis no Vācijas, meitene no Spānijas. Arī šis darbs palīdz pasauli tvert daudzpusīgāk. Mācot latviešu valodu ārzemju bērnam, pati mācos pasauli saskatīt viņa acīm. Ar bērniem strādājot, gandarījums ir milzīgs. Piemēram, meitene no Ukrainas, kas šeit ieradās martā, šogad kārtos vidusskolas eksāmenus kopā ar pārējiem klasesbiedriem (tas gan nav mans nopelns, es ar viņu iepazinos, kad viņa jau brīvi runāja latviski).

Vai esat pamanījusi savdabīgo iezīmi, proti, ukraiņi, kuri pie mums padzīvojuši vien īsu brītiņu, labāk vai sliktāk, taču runā latviski. Savukārt ļaudis no austrumiem, kuri šeit dzīvojuši gadu desmitiem, valsts valodā nerunā.

Visa pamatā ir cilvēka motivācija un vēlēšanās runāt. Ja cilvēks ir iekļuvis šajā lingvistiskajā vidē un ja pats to vēlas, viņš, protams, runās. Taču arī ukraiņi ir dažādi - ir tādi, kas te dzīvo ar vienu vienīgu domu - pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās, tāpēc latviešu valodu nav motivēti apgūt, mācās attālināti savā dzimtajā valodā un cer atgriezties. Daži arī ir atgriezušies savā zemē, citi - aizceļojuši tālāk pie radiem, draugiem citās valstīs. Taču tie, kas te uzturas ilgāku laiku un apzinās situāciju, protams, mācās. Strādā veikalos, pat apkalpojošajā sfērā - ar ukraiņu karodziņiem pie apģērba. Taču aspekts, kuru minat jūs - jā, daudziem ilgstoši nebija ne mazākās motivācijas, jo Latvijas valodas vide nodrošināja krievu valodas pašpietiekamību, ar to saprotot iespēju visur sazināties krieviski. Un tad vēl kautrīgie latvieši! Ja cilvēks jūt, ka otrs atbild ar akcentu, latvietis nekavējoties pāriet uz krievu valodu. Ir arī tādi cittautieši, kas pat ir lūguši, lai ar viņiem runā tikai latviski. Visa pamatā ir vēlme un motivācija. Es nevaru iedomāties situāciju, ka, dzīvojot citā valstī, es nemācītos tās valsts valodu. Cik ilgi? Savulaik četrus mēnešus nodzīvoju Ungārijā un «veikala līmenī» valodu iemācījos - es vienkārši neko nevarēju nopirkt, pat autobusa biļeti, ja es to neprasīju ungāriski.

Ir indivīdi, kas, šeit dzīvojot četrdesmit un vairāk gadu, tā arī nav sākuši mācīties.

Man ļoti patika nesen dzirdētā intervija, kurā uz jautājumu «Kā tie cilvēki, kuriem ir tik daudz gadu, tagad nokārtos pārbaudījumu?» Latviešu valodas aģentūras direktore Inita Vītola atbildēja: «Pirms 30 un 40 gadiem viņiem nebija 70 gadu!» Runa ir par attieksmi pret valsti, kurā tu dzīvo, tās valodu. Man ir prieks par tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri runā latviski, turklāt skaisti un droši runā. Priecājos par Denisa Vasiļjeva sasniegumiem, arī par to, ka ne viņam, ne citiem jaunās paaudzes sportistiem nav vajadzīgs tulks. Var jau būt, ka ledus ir lūzis. 2022. gads daudziem bijis vērtību pārvērtēšanas laiks, kas licis izvērtēt un, iespējams, pārvērtēt attieksmi.

Tagad pāriesim pie cita temata. Vai ir iespējams noteikt vidējo ātrumu, kādā mainās latviešu valoda? Ja salīdzinām, kā runājam mēs, ar to, kā runāja mūsu vecvecāki, ir daudz atšķirīga.

Uzskatu, ka tie varētu būt desmit gadi. Ik pēc desmit gadiem varam salīdzināt un vērtēt, kas ir mainījies valodas lietojumā. Latviešu valodas aģentūra gan savu pētījumu veic ik pēc pieciem gadiem. Tas ir nopietns pētījums, kur tiek vērtēta valodas situācija Latvijā kārtējo piecu gadu laikā. Pieņemu, ka nākamais pētījums, kas sākās 2022. gadā un noslēgsies 2027. gadā, daudzu globālo satricinājumu dēļ atkal būs papildināts ar jaunām vēsmām. Galvenokārt kara dēļ, kas radikāli mainījis situāciju un izpratni par daudz ko. Valodā ienāk jauni vārdi, atgriežas sen aizmirsti vai nelietoti vecie, par kuriem visi brīnās, taču tad tie nostiprinās un visiem šķiet pašsaprotami. Piemēram, deviņdesmitajos gados vārdu «internets» pat rakstīja ar lielo sākuma burtu, un visi brīnījās, kas tas ir. Piedzīvojām arī peidžerus (kurš vairs tos atceras?), lielu anglismu jeb anglicismu pieplūdumu (šis process gan joprojām turpinās un arī turpināsies), valoda demokrātisma aizsegā ļoti strauji mainījās. 21. gadsimta sākumā Latvija iestājās Eiropas Savienībā un NATO, līdz ar to valoda papildinājās ar dažādiem «eirovārdiem». Un tad atkal sāka piebremzēt - stop, kur mēs ejam? Dzīve turpinās, tā nav jāpakļauj svešu valodu diktātam. Tagad atkal ir jauni vārdi, kas valodā ienāk gan ar ziņu, gan žurnālistu starpniecību. Žurnālisti vispār ir jauno vārdu «nesēji» gan labā, gan sliktā nozīmē. Tādi neveiksmīgi žurnālistu ieviesti valodas piemēri ir tā pati «dižķibele» vai «dižpārdoklis». Tādus vārdus nav piedāvājis neviens valodnieks.

Latviešu valoda diez vai var attīstīties atrauti no pasaules tendencēm, no vides.

Nē, jo vide ir ļoti svarīga. Esmu uzaugusi vāciskā vidē, jo vecmāmiņa bija vācbaltiete, viņa runāja vāciski, arī māte Otrā pasaules kara laikā kādu laiku dzīvoja Vācijā un kā bērns iemācījās tekoši runāt vāciski. Mana bērnības leksika saistās ar ķēķi, zapti, filē, šīrgaļu, un kur vēl šūšanas leksika: štulpītes, zemītes, stopējumi, faltes, teilītes un drukpogas; mājās veļu neviens negludināja, tikai pletēja. Man ārpus ģimenes bija lieli brīnumi, ka «komm morgen wieder» latviskais nosaukums ir pildītās pankūkas. Mani bērni šādu leksiku, protams, nelietoja, bet ne jau tāpēc, ka es viņus apzināti būtu no tā novērsusi. Tātad mainījusies ir vide, mājās tā vairs nerunājam - nav arī vecāsmammas. Tagad gan vācu barbarismi atgriežas: ar reklāmām, ar apzinātu vēlmi uzburt kaut ko no 19. un 20. gadsimta vāciskās Rīgas. Mums ir neskaitāmas beķerejas, plači un omes, un, ja arī omes vietā ģimenē ir vecmāmiņa, tad veikalos ir omes gurķi. Protams, anglicismu pilsētvidē ir daudz vairāk. Nekur nav pazuduši arī krievu valodas vārdi, piemēram, līdzsvaram ir arī bulkotava, un, pārsteidzoši, pat jaunajai paaudzei patīk vārds «bulciņa», par ko es savukārt dusmojos. Tāpat mani kaitina, ka latviešu sievietes lieto frāzes «kā reiz», «neko sev»! Tie ir tieši pārcēlumi no krievu valodas. Bet ir arī tāda ļaužu kategorija, kas uzskata, ka valodai jābūt pārspīlēti tīrai, turklāt to aizrāda arī citiem, jo meklē kļūdas, kur to nav! Un tad ir tā, ka latviski izcili pareizi runā - kas? Tikai latviešu valodas skolotāji? Ja mēs tā uzvedīsimies, neviens ar mums nerunās!

Pēdējais, ko vēlos jautāt, ir - kura valoda jums pašai šķiet vismelodiskākā, vistīkamākā? Daudzi jūsmo par igauņu valodu, tajā nesaprazdami ne vārda.

(Iesmejas.) Vismelodiskākās ir dziesmas, un man ļoti patīk dziedāt. Un no tāda viedokļa laikam angļu un itāļu valoda. Tieši dziesmas klausoties, var izjust gan mūzikas, gan valodas harmoniju. Latviešu valoda ir sievišķīga, maiga - tā vismaz ārzemnieki ir teikuši.