Biedrības «Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi» paspārnē tapusi kustība «Miljons sveču grupu mājai». Tas ir sapnis par savu māju, kur varētu dzīvot pieauguši cilvēki ar smagu invaliditāti. Tāpēc Rīgas pašvaldības finansētā dienas aprūpes centra telpās iekārtotajā Sveču darbnīcā ik dienu top visdažādākās sveces.
«Biedrībā «Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi» esam apvienojušies ne tikai pakalpojumu sniedzēji un jomas profesionāļi, bet arī vecāki, kuri rūpējas par bērniem un jau pieaugušiem cilvēkiem ar smagiem attīstības traucējumiem. Protams, tā ir arī mūsu lielā rūpe: kas notiks ar atvasēm tad, kad mēs vairs nevarēsim par viņiem parūpēties? Zinām citu Eiropas valstu pieredzi un to, kas nepieciešams Latvijai, lai arī mūsu bērniem būtu cilvēku cienīga dzīve un viņi vēlāk nenonāktu bezpersoniskās aprūpes iestādēs. Spriedām, kā mums to risināt - laikam jāizveido un jāpārdod miljons sveču, lai varētu uzcelt grupu māju jauniešiem ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem. 2019. gada 30. oktobrī sākās šī kampaņa,» stāstu uzsāk biedrības valdes priekšsēdētāja Inga Šķestere.
Viņas ģimenē aug 36 gadus vecs dēls Mārtiņš ar smagiem attīstības traucējumiem. Inga Šķestere piebilst, ka puiša nākotni nekādā gadījumā neredzot ilgstošās aprūpes iestādē vai pansionātā. Viņa uzskata, ka šādām iestādēm Latvijā vairs nevajadzētu būt. Tas ir pret ANO konvenciju, personu ar invaliditāti tiesībām, tas nedod šiem cilvēkiem iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā.
«Arī no mūsu kā organizācijas puses neskatāmies uz šiem jauniešiem kā uz slimiem. Viņiem ir funkcionēšanas traucējumi, kas prasa atbilstošu atbalstu, organizētu vidi, lai varētu dzīvot labu dzīvi. Šī māja bija mūsu lielais sapnis, esam jau iegādājušies zemi Imantā, apmēram divu kilometru attālumā no mūsu dienas aprūpes centra. Mums palīdz lieliska brīvprātīgā arhitekte Liene Šiliņa un inženieru komanda - nav iespējams nosaukt katru, kurš devis ieguldījumu,» saka Inga Šķestere. Ir izstrādāts projekts, kurš šobrīd atrodas būvvaldē saskaņošanai, ar uzņēmēju atbalstu janvārī uzlikts žogs. Inga Šķestere izstāsta, ka arhitekte pat teikusi, ka viņa neko tādu nedarītu, jo... tas nav iespējams. Taču, redzot degsmi, uzdrīkstēšanos un spītu, arhitekte nespējusi palikt malā.
Sveces tiek lietas katru dienu, bet tā ir ilūzija, ka tikai ar to pārdošanu izdosies uzcelt grupu māju. Tad tas ilgtu vismaz 50 gadu. Taču paši izdarījuši visu, ko spējuši, un nestāv tikai ar izstieptu roku. «Mūsu darinātās sveces nav lētas tāpēc, ka pērkam ļoti kvalitatīvus materiālus no Holandes, lai ar tiem varētu strādāt cilvēki ar invaliditāti un tie neizraisītu alerģijas. Daži mūsu jaunieši ir īpaši alerģiski,» skaidro Inga Šķestere.
Protams, jālūdz atbalsts no sabiedrības - bez ziedojumiem šo māju neuzcelt. «Tagad jāsavāc nauda, lai varētu sākt būvēt māju. Šobrīd tie ir apmēram 300 000 eiro, kas gan nav maza nauda, bet būvniecībai nepietiekama. Ļoti ceram, ka mūs sadzirdēs arī uzņēmēji, kuri ražo būvmateriālus, lai viss nepieciešamais nebūtu jāpērk,» spriež Inga Šķestere. Ir zināms pat uzņēmums, kurš gaida starta signālu gatavībā iebetonēt mājas pamatus. Pavisam paredzētas četras mājas, kurās dzīvos 16 cilvēku. Katriem četriem cilvēkiem tiks saglabāta atsevišķa mājas vide. «Plānots arī tā dēvētais īsās atelpas brīdis. Tas nozīmē, ka ģimenēm, kuras audzina atvasi ar invaliditāti un kurām vajag viņu uz kādu laiku atstāt, būs arī šāda iespēja,» piebilst biedrības vadītāja.
Ergoterapeite, biedrības valdes locekle Dita Rituma papildina: «Būsim patiesi - bez sabiedrības ziedojumiem nevaram iztikt. Ir pastāvīgie ziedotāji, arī daudzi uzņēmumi mūs atbalsta. Bet reiz zvanīja kāda kundze, jo nevarot atrast mūsu kontu ziedojumiem. Aprunājāmies, izrādījās, ka viņas pensija ir divsimt eiro mēnesī, bet visu gadu krājusi naudu, lai mums ziedotu simt eiro. Cilvēks no daudz kā atsakās, lai vienreiz gadā ziedotu mums... Tāpēc vien mums nevar nesanākt, jo ir tik daudz cilvēkmīlestības!»
Karš Ukrainā ietekmē arī ziedotājus - cilvēki ziedo, tomēr salīdzinoši mazāk. To var saprast. Un tas Sveču darbnīcas ikdienas darbu padara sarežģītāku un reizēm - pat izmisīgu. Tomēr apstāties nedrīkst, pat ja reizēm pietrūkst spēka.
«Kāpēc cilvēki tik maz dedzina sveces Valentīndienā?» jautā Inga Šķestere un palepojas: «Mums jau ir piedāvājums arī Lieldienām. Tapušas patriotiskās sveces Latvijas un Ukrainas karogu krāsās. Ar saviem darbiem un domām atbalstām mieru pasaulē. Ir ap četrdesmit dažādas sveču formas un vairāk nekā simt krāsu. Piemēram, zaļo toņu vien ir astoņpadsmit. Jāsaprot arī tas, ka jaunieši paši izgatavot sveces nespēj, viņiem palīdz dienas aprūpes centra darbinieki, ir arī sociālie aprūpētāji - cilvēki, kuri ikdienā ar jauniešiem darbojas.» Lai svece taptu, jāstrādā arī ar karstiem materiāliem, bet šie jaunieši to nespēj. Toties viņi lauž parafīnu gabaliņos un pilda formās - šo darbiņu viņi spēj veikt.
«Ja ir pasūtījums, tad strādājam daudz čaklāk - dienā top līdz divsimt svecēm. Mēs neesam rūpnīca, tikai darbnīca - ražošanas apjomi nav īpaši lieli. Bijuši arī īpaši pasūtījumi: pērn Valsts prezidenta kanceleja pasūtīja sveces, kuras tika dāvinātas Romas pāvestam Latvijas un Vatikāna simt gadu sadarbības jubilejā. Apmēram astoņpadsmit cilvēki vecumā no astoņpadsmit līdz četrdesmit gadiem dienā darbojas aprūpes centrā un lielākā daļa no viņiem - Sveču darbnīcā. Daži jaunieši spēj noturēt uzmanību līdz četrām stundām, bet ir arī tādi, kuri var darboties tikai piecpadsmit līdz divdesmit minūtes. Pats sveču darināšanas process ir terapeitisks - darbnīcā ir liela krāsu dažādība, parafīna laušanas process ir nomierinošs, relaksējošs. Mūsu jaunieši visu ļoti labprāt dara.»
Dita Rituma atceras: «Ideja radās, domājot, ko mūsu jaunieši varētu darīt. Pie vācu kolēģiem atradām ideju par sveču darbnīcu, un tagad gandrīz visi mūsu jaunieši iesaistās šajā darbā. Tas pierāda, ka neprotam novērtēt viņu potenciālu. Mūsu Sveču darbnīca ir viens no skaistiem risinājumiem, kur cilvēki ar smagu invaliditāti var attīstīt savas darba prasmes. Tas ir darbiņš ar rokām un tieši tāpēc tik veiksmīgs - darbs ar patīkamu materiālu, izteikti sensoru stimulāciju. Salauzt parafīnu gabaliņos ir kā nolauzt šokolādes gabaliņu - tas rada patīkamas izjūtas. Sveču darināšana attīsta sīko motoriku, tas jauniešiem ir arī sadarbības treniņš.»
Dita teic: «Svece ir kaut kas ļoti simbolisks. Tas ir stāsts par to, ko mūsu jaunieši spēj izdarīt un dot sabiedrībai - savu darbu. Un tas ir skaists un kvalitatīvs. Priecājamies, ka mums ir regulāri sveču pircēji: «Gemoss», Betānijas māsu klosteris, daudz privātpersonu. Svece ir gaisma, cerība, tā ir skaista, krāšņi deg - arī tāpēc cilvēki to iegādājas. Jauniešiem no tā ir ieguvums: esmu izveidojis sveci, kuru kādam vajag, manu darbu kāds ir aiznesis sev līdzi. Viņi to pamana, un tas rada prieku un gandarījumu: esmu vajadzīgs ne tikai saviem vecākiem, bet vēl kādam; mans darbs ir vērtība.»
«Man tas ir sirds darbs. Viņi visi ir ar smagiem fiziskiem un uzvedības traucējumiem, ar pirmo invaliditātes grupu. Liela daļa no viņiem aprūpes iestādēs tika nosaukti par guļošiem. Nav ne guļoši, nekā - šeit viņi strādā, gūst darba prasmes. Protams, katrs spēj pastrādāt tik ilgi, cik spēj. Bet ir pāris jaunkundzes un puiši, kuri no padsmit minūtēm, kad mēs sākām, tagad darbojas jau četras stundas. Un tas ir produktīvs pusslodzes darbs. Protams, ar atbalstu, pielāgojumiem, iedrošinājumu,» piebilst ergoterapeite.
«Es savās mājās kopā ar ģimeni daudz dedzinu sveces, vienmēr to esam darījuši. Mans jaunākais dēls mācās trešajā klasē un brīvlaikos mēdz būt šeit, Sveču darbnīcā. Ja mājās plauktā būs piecas, sešas sveces, viņš noteikti visas iededzinās - romantiķis. Šīm svecēm gan ir viens «mīnuss» - tās ilgi deg. Lielākās - pat piecdesmit stundas, mazākās septiņas stundas. Līdz ar to cilvēkus, kuri vēlas daudz dedzināt, iepriecina tas, ka sveces ilgi deg. Mums savukārt gribas, lai izdeg ātrāk, lai cilvēki pie mums nāktu atkal un atkal,» noteic Dita Rituma.
Martā Sveču darbnīcā praksē būs vācu studenti - taps svece Vācijas karoga krāsās. Bijušas arī Polijas, Lietuvas un Igaunijas karogu krāsās. «Būtu interesanti pasaules kartē salikt punktiņus, kur mūsu sveces ir aizceļojušas. Uz ASV, Austrāliju, Kanādu, Vatikānu, visu Eiropu, Indiju... Kad apciemo dzimteni, bieži pie mums iegriežas ārzemju latvieši un, protams, izvēlas sev sveces. Ļoti bieži tieši Latvijas karoga krāsās, aizvedot sev līdzi kā piemiņu no dzimtenes. Tas mums ir ļoti svarīgi,» uzsver Dita Rituma.
