VAKARA ZIŅAS. Apceļojam Latviju. Romantisma pērle Stāmerienā
Dzīve ir tā vērta, lai ieraudzītu un piedzīvotu, lai sajustu un apjaustu, cik bagāti esam, jo varam nonākt maģiskās vietās, kur pēkšņi laiks apstājas un elpa aiz sajūsmas aizraujas. Šādu emociju gammu sniedz Stāmerienas pils, kas atrodas Gulbenes pusē, Vecstāmerienā. Vietā, kur pagātne ieskauj tagadni, veidojot nākotnes atspulgu. Tāpat, pateicoties pils neparastajai vēsturei, unikalitātei un skaidrajam vēstījumam, šī greznā vieta ir radījusi interesi ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Turklāt ne velti Stāmerienas pili šodien dēvē par Eiropas romantisma pērli, kas apbrīnas patieso būtību izkrāso spilgtāk.
Kinofilmas cienīgs stāsts
Stāmerienas pils vadītāja Edīte Siļķēna stāsta, ka pils ir ekskluzīva kāzu ceremoniju vieta, jo pils parkā «sadevušies rokās» divi ozoli, par kuriem zināma kāda īpaša leģenda. Šos kokus dēvē par mīlestības ozoliem. Kāds pils dārznieks bija iemīlējies skaistajā barona meitā. Mīla bija abpusēja, bet baronesei nācies precēt atbilstoša statusa vīru. Dārznieks mīļotās kāzu dienā iestādījis divus ozolus, saaudzējot tos vienā, it kā sadodoties rokās, teikdams: «Cik ilgi ozoli augs, tik ilgi pastāvēs mīlestība.» Ozoli aug vairāk nekā 160 gadu.
Arī Edītei ir īpašas sajūtas: «Manās acīs ozoli ir sadevušies rokās, simbolizējot Latviju. Spēks, varenība un tiekšanās debesīs. Svētība no zemes un Latvijas dabas. Šajā vietā pāri izjūt īpašu svētību, kad mij gredzenus. Turklāt Stāmerienas pils ir Eiropas romantisma pērle, taču romantisms tādā izpratnē kā ne tikai divu cilvēku skaistas attiecības, bet romantisma kultūrvēsturiskais laikmets, kad iracionālais ir pārāks par racionālo. Dažādos svētkos, kāzās, ikdienas pelēcīgajā rutīnā šī sajūta pret dzīvi, kad pils var būt ikvienam aizsniedzama, ir cēla. Tāpat arī pils ir dzimtas spēks un vēsture. Es vienmēr esmu domājusi, cik tas ir svarīgi, ka katrs, kas atbrauc uz Stāmerienas pili un mazliet iedziļinās fon Volfu dzimtā, tās vēsturē un dzīves notikumos, var pārdomāt savas dzimtas likteņus un ģimenes nozīmi ikdienā. Pils vīzija ir šos aspektus no jauna celt gaismā, pārdomāt un saprast. Te slēpjas tik daudz neizzināmas dzelmes, kur meklēt, kas ir tas interesantais, atklājot pili no jauna. Cilvēku likteņstāsti, dzīves risinājumu stīgas un jēgas meklēšana. Katrs laiks un īpašnieks ir atstājis savus nospiedumus. Šķiet, šīs ģimenes mājas būtība nav izbojāta, bet gan saglabāta, jo pat pirmajā muižas ēkā valdīja liela cieņa, mīlestība, viesmīlība, savstarpēja sirsnība, kas ir ierakstījies šīs ēkas sienās.»
Pagātne un tās pēdas
Zināms, ka 1802. gadā Stāmerienas pils nonāca leģendārās rokās. Tā piederēja baronu fon Volfu dzimtai vairāk nekā gadsimtu. Pirmais pils īpašnieks bija Johans Gotlībs II fon Volfs, bet pēc tam viņa paša pēcnācēji un dzimtas mantinieki pilī rūpējās par dzīvības eliksīru. Greznās pils celtniecība notika 19. gadsimta trīsdesmitajos gados, toties pašas senākās pils fotogrāfijas uzņemtas no 19. līdz 20. gadsimtam un liecina par vienu no spožākajiem franču neorenesanses paraugiem Latvijas muižu vidū.
Taču 1905. gadā Stāmerienas pils, kā vairums citu piļu Latvijā, nonāca krustugunīs. Pils tika izpostīta un nodedzināta. Pēc trīs gadiem, kas tika pavadīti atjaunošanas darbos, pils netika atjaunota iepriekšējā izskatā, bet gan stipri pārbūvēta un ieguva neoklasicisma un jūgendstila iezīmes. Ap pili ir vairāk nekā 20 hektāru liels ainavu stila parks. Tas veidots pēc tā saucamā vēdekļveida principa - no pils paveras ļoti tālas skatu perspektīvas, kas labi redzamas no otrā stāva balkoniem. Īpašs ir pils vestibils ar smagnēju kokgriezuma konsoļu balstītu altānu un divpusējām uzejas kāpnēm, kuru vidū iebūvēts kamīns ar aicinoši lāsmojošām gaismu liesmiņām. Pēc pils jumta restaurācijas 2019. gadā vestibils ieguva pavisam dievišķu strāvojumu, jo griestos redzamas debesis - pils jumtu rotā astoņu šķautņu stikla piramīda, kas šo pili ierindo neparastāko Latvijas piļu vidū.
Jau pēc Otrā pasaules kara, 1945. gadā, pilī tika ierīkots Lauksaimniecības tehnikums, kas ar dažādiem nosaukumiem pastāvēja līdz pat astoņdesmitajiem gadiem. Tur varēja apgūt tādas specialitātes kā agronomija, dārzkopība, veterinārija, zootehnika un hidromeliorācija. Pilī atradās arī Stāmerienas ciema padome un sovhozs «Stāmeriena», kas tur saimniekoja līdz 1992. gadam. No 1998. gada Stāmerienas pili un parku apsaimniekoja SIA «Zeltaleja 1», bet Gulbenes novada pašvaldība atguva pili 2016. gada pavasarī, strauji uzsākot rietumu balkonu atjaunošanu un ēkas ārējās fasādes, jumtu, pamatu, durvju un logu renovāciju. Pašlaik ir Stāmerienas pils renesanses laiks, par kuru rūpējas Gulbenes novada pašvaldības aģentūras «Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs» struktūrvienība «Stāmerienas pils».
Pils šodien
Edīte Siļķēna saka: «Rudenī pilī ir iespēja izspēlēt noslēpumainu izlaušanās spēli «1905. gada mistērija pilī», kas ir interaktīvs un vēsturi izzinošs piedzīvojums. Ziemai savukārt ir sava burvība, kad ir iespēja iziet uz pils balkoniem un ieklausīties mūzikā. Šajā ziemā būs iespēja piedzīvot izrādi - piedzīvojumu «Maskas pilī», kuras dramaturģisko materiālu uzrakstījis dramaturgs Lauris Gundars - par leģendāriem pils īpašniekiem; tā būs izrāde ar skatītāju iesaisti. Tāpat arī kamīna sprakšķēšana, kas aizved pie dažādām sajūtām un pārdomām. Ieraudzīt dabas ritmu, jo cilvēks dzīvo līdzsvarā ar dabu. Joprojām vakara tumšajās stundās ir skatāma multimediāla ekspozīcija uz Stāmerienas pils ziemeļu fasādes «Stāmerienas pils stāsts. Volfu dzimtas dzīves romantika». Katra mēneša trešajā sestdienā pilī var skatīt filmu «Geparda dzimšana», kuras stāsts ir par vācbaltu baroneses un sicīliešu prinča mīlas stāstu. Pavasarī, kad daba pati dzied putnu čalās, pilī var arī baudīt izstādes un koncertus. Toties vasara atkal ir dzīvīga un kustīga - ar piknikošanu, dažādām aktivitātēm, itāļu dienām un, protams, kāzu laiks, kas ieved pilī savu īpašo garšu. Šī ir sajūtu pils, kur cilvēks atklāj sevi un līdzbiedrus, kad pilī atļaujas spēlēt klavieres, šahu, risināt prāta jautājumus, iepazīt savas tautas un pils vēsturi. Pils ir savdabīga ar daudzajiem tornīšiem, savu ekscentrisko arhitektūru, kas iedvesmo cilvēkus. Tie, kas atbraukuši no tālienes, atzīst, ka pirmajā mirklī pils spēj iedot vēl nepiedzīvotu sajūtu. Te ir jāpadzīvojas, nesteidzīgi malkojot kafiju, lai spētu iejusties, sajūtot un sadzirdot šīs ēkas stāstu, lai uzņemtu emocijas, ko pils dod.»