Izrādās, iepriekšējie divi gadi dziedātājas Endijas Rezgales dzīvē ir ieviesuši lielas pārmaiņas: viņa gan lasa lekcijas studentiem, kuri apgūst sociālā darbinieka iemaņas, gan strādā ar jauniešiem, palīdzot viņiem risināt psiholoģiskas problēmas un citus jautājumus, gan ieguvusi maģistra grādu sociālā darbinieka specialitātē. «Tiesa gan, dzīve pašreiz sagriezusies tā, ka meklēju ceļu atpakaļ uz dziedāšanu. Kovida dēļ bija liela pauze koncertdarbībā, lai gan, vairāk nekā pusgadu pavadot Dienvidāfrikā, atradu iespēju rīkot «online» koncertiņus, savukārt tagad man dziedāšanai pietrūkst laika. Protams, noteikti kādā brīdī atkal braukšu uz Dienvidāfriku, jo ļoti ilgojos pēc šīs zemes. Tā kā vienu mēnesi universitātē energoresursu taupības dēļ lekcijas notiks attālināti, man bija ķecerīga doma braukt jau februārī, jo lekcijas jau var lasīt no jebkuras vietas pasaulē.»
Pašreiz Endija strādā divās darbavietās, un neviena no tām nav saistīta ar dziedāšanu: «Joprojām esmu pasniedzēja jeb lektore Latvijas Universitātē, turklāt man ir ļoti, pat akūti svarīgi aizstāvēt doktora darbu [disertāciju], tāpat ir vairāki kursi, kurus docēju - pamatā sociālā darba programmai, bakalaura klātienes programma studentiem Rīgā un filiālēs Kuldīgā, Bauskā, Alūksnē un Cēsīs.» Dziedātāja atgādina - šobrīd trūkst sociālo darbinieku, īpaši ārpus Rīgas esot pieprasījums pēc šīs profesijas pārstāvjiem, tāpēc šo amatu apgūst arī studenti, kuri jau strādā un grib celt savu kvalifikāciju, lai turpmāk varētu strādāt tieši ar šo specialitāti saistītu darbu. «Kursu docēju arī topošajiem sociologiem. Pavasarī lasīšu socioloģijas lekcijas angļu valodā arī Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, un viens no iemesliem, kāpēc piekritu šim darbam, bija, lai būtu iespēja patrenēties runāšanā angliski.»
Tikpat daudz laika Endijai paņem darbs ar jauniešiem un pusaudžiem vecumā no trīspadsmit līdz septiņpadsmit gadiem, strādājot biedrībā «Resilience», ko no angļu valodas varētu tulkot kā «dzīvesspēks»: «Mūsu galvenais uzdevums ir viņus stiprināt, izcelt viņu stiprās puses, sniedzot jauniešiem dažādu atbalstu. Piemēram, jauniešiem, kuri pie mums ir nonākuši no Jauniešu resursu centra, taču mūsu palīdzības spektrs ir plašāks - mums ir gan psihologa konsultācijas, gan grupu nodarbības ar psihologu. Katram jaunietim šeit ir pieejams mentors, ar kuru viņi pavada lielāko daļu laika; ir arī saskarsmes nodarbība; ja ir nepieciešams, viņi var saņemt arī psihiatra konsultācijas, un varam piemeklēt arī citu speciālistu palīdzību.»
Ar to Endija nodarbojas kā jaunatnes darbiniece, kas ir viņas otra nodarbošanās, un, kā viņa saka, tas ir līdzīgs darbs kā sociālajam darbiniekam. «Protams, ja atbalsts ir vajadzīgs jauniešu vecākiem, tad varam to sniegt arī viņiem: pārrunas, motivēšanas sarunas, risinājumu meklēšana. Ja bērnam skolā ir kādas problēmas, tad varam tās risināt kopīgi,» sava darba nianses ieskicē Endija un stāsta, ka pamanījusi - jauniešu problēmas īpaši saasinājušās pēc kovida. «Daudzi jaunieši toreiz izkrita no aprites, un mums ir gadījumi, kad jaunietis divus gadus vispār nav gājis uz skolu un, kad viņš nonāk pie mums programmā, jādomā, kā šo problēmu atrisināt, lai viņš tomēr atgrieztos skolā un pabeigtu vismaz deviņas klases, kas ir ar likumu noteiktā obligātā izglītība.»
Taujāta, kādēļ viņa pievērsusies jauniešu problēmām un sociālajām lietām un ar ko šī joma viņai šķitusi interesanta, Endija bez vilcināšanās saka: «Man vienmēr ir gribējies palīdzēt un ir paticis darbs ar cilvēkiem! Nav jau noslēpums, ka tad, kad vēl aktīvi dziedāju, paralēli koncertēšanai visu laiku studēju, turklāt dziedāšana jau arī ir sava veida darbs ar cilvēkiem, un klasiskās mūzikas koncerts patiesībā cilvēkam palīdz atslēgties, jo tajā brīdī viņš bauda priekšnesumus un relaksējas. Daudzkārt esmu jutusies gandarīta, kad cilvēks pēc koncerta pienāk un pasaka paldies, atzīstot, ka dzirdētais viņam ļoti paticis un tā bijusi laba iespēja atslēgties no smagās ikdienas.»
Atgriežoties pie vienas no savām pašreizējām nodarbēm, dziedātāja atzīst: «Strādāt ar jauniešiem ir ārkārtīgi interesanti, taču tas nav viegli, un pavisam noteikti tas ir izaicinājums, bet laikam jau man tas patīk, jo katram jaunietim jāatrod sava pieeja, un vienotas formulas šajā darbā nav. Piemēram, kovida laikā ieguvu sociālā darbinieka maģistra grādu, kas man ļauj darīt šo darbu, taču arī jaunieši mani māca un izglīto. Un, kā jau teicu, man gribas palīdzēt, gribas būt noderīgai. Izdarīt kaut ko labu!»
Endija neslēpj, ka pašreiz līdztekus visiem darbiem meklē ceļu, kā atgriezties mūzikā. «Kad Eiropā sākās kovida pandēmija, aizbraucu uz Dienvidāfriku dziedāt un Latvijā atgriezos tikai pēc septiņarpus mēnešiem. Tad bija mācības universitātē un darbs, savukārt tagad man ir tik daudz darāmā abos darbos, disertācija, divu jaunu kursu gatavošana, ka man vienkārši nav laika koncertēšanai. Rudenī vēl dziedāju, balstoties uz savu iepriekšējo repertuāru, un man bija divi koncerti. Tas arī ir viss…»
Dziedāšanas viņai ļoti pietrūkst, un Endija ar smaidu stāsta, ka vēl nesen sapnī redzējusi, kā atrodas uz skatuves, gatavojot koncertprogrammu, un, «skatoties dziesmu notis un vārdus, attopos - ārprāts, es taču šai dziesmai nezinu tekstu! Var jau būt, ka tā ir zīme, ka man jāatrod laiks un jāatgriežas uz skatuves, bet tad jātiek galā ar laika menedžmentu. Un varu atzīties, ka, strādājot ar jauniešiem, es reizēm jūtos ļoti nogurusi, jo visu laiku izdomāju dažādas nodarbes un iniciatīvas: kopā cepām piparkūkas, Ziemassvētkos rotājām eglīti un kabinetu, lējām sveces, tāpēc pirms tam skraidīju apkārt, lai sagādātu tam nepieciešamās lietas, kas prasīja daudz laika. Taču skaidri zinu, ka pamest dziedāšanu man būtu žēl, jo gana daudz laika, pūļu un līdzekļu esmu ieguldījusi mācībās un privātstundās».