Šķiet, nav tādas paaudzes bērnu, kuri būtu uzauguši bez rotaļām un spēlēšanās. Tādas spēles kā paslēpes, ķerenes, laupītāji (jeb «kazaki razboiņiki»), krāsas, gurķi un daudzas citas būs zināmas to paaudžu bērniem, kuri spēlējās māju pagalmos. Visas nosauktās spēles vieno kopīgs faktors, proti, tās spēlējot, ir jākustas: jāskrien, jālec, jāslēpjas. Otra ļoti svarīga spēļu grupa ir galda spēles, kur kustēties nevajag, taču domāt gan. Arī tās daudzu paaudžu bērniem bija iecienīts brīvā laika pavadīšanas veids. Cirks, riču-raču, domino, loto, dambrete, kārtis, vislabākajā gadījumā arī šahs, kas pelnīti tiek ierindots sporta veidu sarakstā.
Mode mainās, taču spēles un spēlēšanos tā ietekmējusi samērā maz. Protams, katrā desmitgadē būs kādas spēles, kas bija vai ir vairāk iecienītas, citas - mazāk. Mūsdienās, kad ļoti attīstītas ir modernās tehnoloģijas, liela daļa bērnu priekšroku dod spēlēm telefonā vai datorā. Rotaļāšanās māju pagalmos vairs nav aktuāla, kas galvenokārt saistīts ar kardinālu dzīves apstākļu maiņu.
Spēlēt paslēpes istabā droši vien nebūs diez cik aizraujoši. Kur tad tu, cilvēks, paslēpsies? Zem gultas, skapī? Tevi atradīs pāris sekunžu laikā.
Pagājušā gadsimta 80. gados un vēl 90. gadu sākumā tas bija citādi. Liela daļa bērnu vidū tik iecienīto spēļu tika spēlētas brīvā dabā. Piemēram, mājas pagalmā. Paslēpes jeb pliņķītis, kad viens nostājas ar seju pret sienu, aizver acis, skaita līdz desmit, bet pārējie tajā laikā paslēpjas, un tad jādodas viņus meklēt, bija viena no topa spēlēm. Mazākie spēlētāji paslēpās aiz mašīnas, ko kaimiņš atstājis pagalmā, aiz koka vai malkas pagaļu grēdas, bet, spēlētājiem pieaugot, slēpšanās vietas mainījās. Ja vien nebiji attapīgs, atrast spēļu biedru kļuva manāmi grūtāk.
Ja pagalmam līdzās atradās neliels dārziņš un tajā auga kāds koks, varēja uzrāpties pa tā zariem un paslēpties lapotnē. Cita iespēja bija uzkāpt uz šķūnīša jumta, cenšoties tajā neielūzt, un nogulties uz muguras tādā vietā, lai no zemes tevi nevarētu saredzēt. Vēl labāk, ja pagalmā bija garāža - dzelzs kaste, ne pārāk augsta. Uzkāpt un paslēpties uz tās jumta bija daudz drošāk, tajā vismaz nevarēja ielūzt. Cita iespēja bija ielīst kādā no kaimiņu šķūnīšiem, ja vien nāburgs neizmantoja piekaramo atslēgu. Te gan jāpiebilst, ka 80. gados savu šķūnīti, atšķirībā no garāžas, slēdza vien retais. Pēc to laiku uzskata tur taču nav ko zagt. Vienīgi malka. Un tā nu reiz bija manta, ko katrs ziemai sagādāja pats. Kaut arī nevarētu apgalvot, ka padomju laikos skaldīta malka zagļus neinteresēja vispār. Zaga, bet reti. Tolaik arī dzīvojamo ēku pagalmiem nebija vārtiņu, ko atvērt vai nu ar pulti, vai nospiežot koda cipariņus, kā tas ir mūsdienās. Visi varēja iet un nākt, kad un kur paši vēlas.
Pagāja vēl pāris gadu, un, bērniem kļūstot vecākiem, radās ideja paslēpties mājas bēniņos, taču tad bija vajadzīga atslēga. Veco ēku bēniņi vispār ir neparasta vieta - kluss, neviens tevi netraucē, dienas gaišajā laikā krēslains, it kā būtu novakare. Protams, varēja slēpties arī ēkas pagrabā, bet tolaik tie bija piekrauti vecām grabažām, turklāt tumši… Vēl tajos mājoja zirnekļi, tāpēc vismaz meitenes slēpties pagrabos neriskēja.
Kad visas iespējamās vietas, kur paslēpties, bija izmēģinātas un atklātas, spēlēt pliņķīti kļuva neinteresanti.
Klusos, ēnainos bēniņus varēja izmantot arī citām aktivitātēm, piemēram, pusaudžu gados reiz plāna vidū nolikām novusa galdu un sākām spēlēt to. Protams, nemākulīgo ņemšanos ar novusa kiju pavadīja visādas replikas - bija jautri, taču tā bija viena, varbūt divas reizes. Ar to arī pietika.
Kā tas gadījās, kā ne, reiz ienāca prātā mājas bēniņus izmantot vēl kādai nodarbei - varētu sarīkot spoku dejas. Par to, ka bēniņos it kā mītot sikspārņi, mēs, meitenes, ne reizi neaizfantazējāmies, taču mums bija pilnīgi skaidrs, ka spoki gan tur dzīvo. Ja jau telpā visu laiku ir krēslains, citādi nemaz nevar būt. Droši vien tāpēc ienāca prātā rīkot spoku dejas. Tagad jāatzīst, ka ar parādībām no paralēlās pasaules tam nebija pilnīgi nekāda sakara. Mēs skaļi dziedājām un, kā mācējām, arī dejojām. Pareizāk būtu teikt - lēkājām kā zirgi. Prieks nebija ilgs, pavisam drīz bēniņu durvis pavēra kaimiņiene, kura dzīvoja stāvu zemāk. «Bērni, bērni, nu kā tad tā - man istabā šūpojas lustra,» - un tas bija viss. Spoku dejas beidzās.
Turpinot par neparastām vietām, kas 80. gados bērnus vilināt vilināja, vēlreiz jāpiemin šķūnīšu jumti. Tie pievilka gluži kā magnēts. Kad bija saulains laiks, atklājām, ka uz jumta var noklāt segu un sauļoties. Citā reizē, sēžot uz jumta, sākām skatīties mūsu mājas kaimiņu logos. Ai, cik interesanti - iztēlojāmies, ka logi varētu būt TV ekrāni. Draudzene aizspēlējās vēl tālāk: viņai bija binoklis, un ar tā palīdzību, tupot savā istabā pie loga, viņa šad un tad pētīja, kas notiek blakus māju istabās, īpaši vakaros, kad cilvēki gatavojas doties pie miera. Grūti pateikt, cik tur bija taisnības, taču stāstītas tika tādas lietas, ka pārējie te ieķiķinājās, te piesarka.
Bērni bez rotaļām un spēlēm neiztika arī tad, kad ārā lija lietus vai bija auksti. Sēdējām istabā, taču ne jau rātnā mierā. Datoru un mobilo telefonu 80. gados vēl nebija, taču parastie telefoni lielākajai daļai pilsētu iedzīvotāju dzīvokļos bija gan. Telefonsakari, protams, tika likti lietā - tie lieti noderēja arī kā spēles elements. Droši vien mūsdienās to sauktu par mācīšanos socializēties. Kas tā bija par līksmību, ka varēja pacelt telefona klausuli, uzgriezt svešu numuru un, ja kāds otrā galā atsaucās, pajautāt: «Vai jums malku vajag? Nē? Tad mēs aizbrauksim pakaļ.» Vārds «malka» dažkārt tika aizstāts ar ko vēl asprātīgāku, piemēram, ar vārdu «tualetes pods». Pārsvarā gan visi uzrunātie atbildēja. Nav palicis prātā, ka kāds būtu sācis lamāties vai draudēt, ka zvanīs milicijai.
Arī šo spēlīšu dalībniekiem ne reizi neienāca prātā zvanīt un, piemēram, sākt āzēt milicijas darbiniekus. Bail? Nē, bail to darīt nebija, drīzāk kārtībsargi tolaik šķita prestižas profesijas pārstāvji. Par to, kas patiesībā astoņdesmitajos notika ne vienas vien Latvijas milicijas nodaļas aizturēšanas izolatorā, to laiku bērni nevarēja iedomāties. Par daudziem aizturēto piekaušanas gadījumiem skaļi sāka runāt daudz vēlāk.
Kādā no telefonmuļķošanās reizēm tika piezvanīts kādai oficiālai iestādei un ļoti nopietnā balsī jautāts: «Vai jums īstos spoku medniekus no namu pārvaldes nevajag?» Pretī tikpat nopietnā balss tonī tika atbildēts, ka vajagot gan. Uz to zvanītājs atteica: «Gaidiet! Tūlīt būs klāt.» Un momentā nosvieda klausuli. Tik zibenīga reakcija tāpēc, ka ilgāk aizturēt smieklus būtu pāri spēkiem.
Tā varēja būt 90. gadu pirmā puse vai arī vidus. Vienā rudens vakarā, kad ātri satumst, kāda jautra pusaudžu kompānija - trīs meitenes un viens puisis - nolēma izmēģināt ko pavisam jaunu. Puisis bija ticis pie fotoaparāta, kādi jau tie tolaik bija, izņēmis filmiņu un joka pēc nospiedis slēdzi. Acis apžilbināja zibspuldze, kas visus pārsteidza. Jautrīši saprata: ja nezini, ka aparātā nav filmiņas, var domāt, ka tevi fotografē.
Jautrā kompānija nolēma izslēgt istabā gaismu, lai no ielas neviens viņus nevarētu redzēt. Nebija tik vēls vakars, taču tumšs gan. Tas notika klusā pilsētas centra ieliņā. Ielas pretējā pusē atradās konteiners gružiem. Tolaik to izmantoja lielākā daļa cilvēku, kas šajā ielā dzīvoja. Iela slīga tumsā, jo laternu stabi pārsvarā nepildīja savu funkciju, droši vien spuldzes bija izdegušas. Kas to vairs atceras, varbūt arī bija pilnmēness, katrā ziņā tas šim stāstam būtu piemērots, taču var jau būt, ka nebija vis. Tātad jautrā kompānija tupēja pie puspavērta loga, gaidīdami, kad beidzot parādīsies kāds vēlīns gājējs. Un patiesi, kas gaida, tas arī sagaida: kāds vīrietis devās uz konteinera pusi izbērt sava atkritumu spaiņa saturu. Brīdī, kad viņš to darīja, viena no meitenēm piepeši iekliedzās: «Smile!» (Angļu val. - smaids.) Otra viņai uzreiz piebalsoja, nokliegdamās: «Cheese!» (angļu val. - siers), savukārt puisis nospieda fotoaparāta pogu. Visi klātesošie apžilba, bet nabaga nobiedētais cilvēks tajā brīdī pie gružu konteinera vienkārši sastinga. Uz īsu brītiņu, protams. Kāds cits, kuru jautrā kompānija mēģināja nobiedēt, kaut ko pat atbildēja. Paši biedētāji tajā brīdī vai nu paslēpās aiz aizkariem, vai arī nogūlās uz grīdas. Kaut arī visapkārt tumšs, lai būtu dubulta drošība, ka viņus neredz. To, ka var saprast, no kura mājas loga tas notiek, viņi neaizdomājās.
Var jau būt, ka ideja par šo diezgan ļauno spēli ar slepeno «fotografēšanu» pusaudžiem radās tāpēc, ka vienam no viņiem tēvs tolaik bija preses fotogrāfs. Tas, protams, nav attaisnojums. Tagad, to atceroties, kļūst kauns.