VAKARA ZIŅAS. Top filma par Zentas Mauriņas dzīvesbiedru Konstantinu Raudivi - viņš pētījis iespējamo dzīvi pēc nāves

Šopavasar būs gatava filma «Izlaušanās» par izcilās rakstnieces, esejistes, lektores Zentas Mauriņas dzīvesbiedru Konstantinu Raudivi. Viņš gan cilvēkiem ir zināms daudz mazāk, bet Raudive ir pētījis iespējamo dzīvi pēc nāves, izveidojot savu metodi mirušo cilvēku balsu pierakstīšanai, izmantojot elektronisko balsu fenomenu. Viņš rakstījis arī romānus, kuri gan nav kļuvuši tik populāri kā dzīvesbiedrei.

Filmas komanda - producents Bruno Aščuks, režisors Andris Mizišs, operators Andrejs Verhoustinskis, skaņu operators Aivars Riekstiņš, skaņu režisors Ģirts Bišs - filmējusi Latvijā, Vācijā, Zviedrijā. Bruno Aščuks norāda, ka Raudive vēlējies, lai viņa vārdu raksta - Konstantins, tāpēc viņš to respektē, stāstot par filmu un tās galveno varoni.

Lielākais atklājums - meita

«Filmā uzsvars ir uz Konstantina Raudives personību, jo viņš ir mazāk pazīstams nekā Zenta Mauriņa. Bieži vien ar viņa vārdu cilvēki saprot tikai Zentas Mauriņas vīru. Mūsu filmā tiem, kuri runā par Raudivi, secība ir otrāda - mēs stāstām par Raudivi, un Mauriņa ir kopā ar viņu. Šī gan nebija mana ideja, to piedāvāja režisors Andris Mizišs,» saka Bruno Aščuks. Viņš piebilst, ka Konstantins Raudive lielāku atpazīstamību pasaulē ieguvis ar mirušo balsu ierakstīšanu, tāpēc filmas autori savā skatījumā mēģinās šo personību parādīt caur skaņu un ierakstiem - izspēlēs dažādas interesantas situācijas. Filmā kā rekvizīts tiek izmantots magnetofons, kuru atraduši veikalā Rīgā. Tieši ar tādu savulaik darbojies Raudive, ierakstot balsis.

«Pie filmas strādājam vairākus gadus, un bija doma pērn to pabeigt. Termiņš tomēr pārceļas uz šī gada pavasari - piebremzēja kovids un arī tas, ka esam atraduši daudzus cilvēkus, kuri noteikti bija jāintervē. Visnegaidītākais prieks ir par Mirandellu Raudivi, vienīgo Konstantina meitu. Par viņas eksistenci zinājām, bet nezinājām, vai ir vēl dzīva, kur mīt. Sāku meklēt, un brīnumainā kārtā man izdevās viņu atrast Zviedrijā pie Gēteborgas, nelielā ciematā meža vidū. Viņai tagad ir 72 gadi. Sieviete bija ļoti pārsteigta, kad pie viņas ierados, teikdams, ka veidojam filmu par viņas tēvu. Sākumā viņa bija nedaudz atturīga, bet pēc tam radās labāks kontakts. Izrādījās, ka Mirandella pirms tam internetā bija meklējusi ziņas par tēva ģimeni un viņa dzimteni. Tad vēl viņa Latvijā nebija bijusi, bet nu arī tas ir noticis,» atklāj producents un teic, ka meita pastāstījusi par savām attiecībām ar tēvu, ar Zentu Mauriņu, par to, kā pie abiem ciemojusies Vācijā. Mirandella nodarbojās ar mākslu un drāmu, pasniedzot to bērniem un pieaugušajiem, bet šobrīd, protams, ir pensijā.

Filmas veidotāji uzgājuši vēl citus Raudives radiniekus, arī Mirandella ar viņiem satikusies un iepazinusies. Par to sieviete bijusi ļoti priecīga - atguvusi savu ģimeni. Šo cilvēku starpā ir Raudives brāļu un māsu bērni un mazbērni, ar kuriem tagad Konstantina meita uztur kontaktus.

«Pats negaidītākais bija, kad apmēram pirms trim mēnešiem Mirandella man uzrakstīja, ka dažas dienas būs Rīgā kopā ar brāli Stīgu un viņa sievu. Stīgs ir desmit gadus vecāks par māsu un piecdesmitajos gados vienu reizi bijis Latvijas galvaspilsētā kā jauns cilvēks, piestrādājot vasarās uz kuģiem. Mūsu filmā arī ar Stīgu ir intervija. Viņam bija jau desmit gadi, kad Raudive satikās ar viņa mammu. Stīgs to atcerējās un pastāstīja mums savas atmiņas. Mēs cenšamies tikt tuvāk Raudives būtībai un sameklēt cilvēkus, kuri viņu kādreiz satikuši,» uzsver Bruno Aščuks.

Kad Mirandella bijusi Latvijā, viņu aizveduši uz tēva dzimtajām mājām Krāslavas novada Asūnes pagastā un uz dzīvokli Rīgā, Kuldīgas ielā, kurā Raudive pirms kara un kara laikā dzīvojis un no kura abi ar Mauriņu devušies trimdā. «Mirandella mums stāstīja, ka ar tēvu Zviedrijā esot gājuši uz jūrmalu un Raudive meitai rādījis - pāri jūrai atrodas Latvija, kur viņš dzimis. Ir saglabājušās vēstules, kuras Raudive sūtījis uz Latviju savai krustmeitai. Stāstījis, ka ir priecīgs un lepns, ka meita Mirandella sāk iet skolā un labi mācās. «Mirandellai klājas labi, viņa šogad pirmo gadu apmeklē skolu. Apdāvināts un inteliģents bērns, galvenais, ļoti maiga un laba sirds. Man iznāk maz ar viņu nodarboties, bet viņa mani ļoti mīl…» Raudive pauž, ka Zviedrijā nav īpaši priecīgs un laimīgs, sakot, ka šī ir auksta zeme gan tiešā, gan pārnestā ziņā. Svešās zemēs viss sarežģītāks un smagāks nekā pašu zemē. Un šīs mūžīgās svešās valodas un svešie cilvēki...»

Kaut kāds fenomens tur ir...

Bruno Aščuks atzīst, ka visu par Raudivi neuzzināsim un tas arī nav vajadzīgs, jo katram cilvēkam ir sava dzīve un noslēpumi. Nevarot gan teikt, ka Raudive slēpās, tomēr nav bijis vērsts uz publicitāti.

«Lielākā problēma būs visu uzfilmēto materiālu ietilpināt vienā filmā. Šobrīd safilmēts vairāk par 40 stundām. Cilvēku stāstītais par Raudivi ir ļoti interesants atklājums un izziņas bagāts materiāls, kuru nevar laist zudumā. Vēlos to sakārtot, lai kādā muzejā vai arhīvā interesentiem tas būtu pieejams,» ar ieceri dalās Bruno Aščuks. Pats arī atzīstas: kad viņu uzrunāja piedalīties šajā projektā, uzreiz neesot devis savu jāvārdu, jo pašu mirušo balsu fenomens interesējot mazāk. Arī jaunās filmas autori nenostājas nevienā pusē, viedokļi ir dažādi. Tomēr Bruno Aščuks uzskata, ka mirušo tēma cilvēkus visos laikos ir interesējusi.

«Mēs ļausim filmas skatītājam pašam izvēlēties, kurā pusē nostāties. Es domāju, ka kaut kāds fenomens tomēr tur ir, bet tas vairāk saistīts ar mums pašiem, ar signāliem, kurus mēs uztveram un gribam iztulkot un saprast, kas mums konkrētajā brīdī ir aktuāls. Es esmu dzimis Rīgā, bet mans tēvs nācis no Latgales, tāpēc interesē viss, kas saistīts ar šo novadu. Arī Raudive nācis no maza Latgales pagasta un bija viens no pirmajiem, kurš mācījās Eiropā,» saka producents.

Filmas nosaukums ir «Izlaušanās». «Tā sauc skaņu plati ar balss ierakstiem, bet to pieraksti ir grāmatā «Neredzamais kļūst dzirdams». Neredzamais - pasaule, kuru neredzam, bet kas kļūst dzirdama, un ar to Raudive nodarbojās. Caur dzirdamo, caur cilvēkiem, kuri par viņu stāsta un atceras, mēs mēģināsim šo personību padarīt redzamu,» teic Bruno Aščuks.

Vēstules - Mauriņas stiprinājums

Dienvidkurzemes novada Grobiņas Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Maija Rolava lepojas, ka šīs istabas darbojas un ir apskatāmas jau 25 gadus. «Filmas producents Bruno Aščuks mūs atrada, pateicoties Dienvidkurzemes sabiedrisko attiecību speciālista darbam, jo 2018. gadā saņēmām dāvinājumu, kurā ir divsimt vēstuļu, ko rakstījusi gan Mauriņa, gan Raudive, gan citas viņiem tuvas personas. Vēstulēm toreiz izmantots ļoti lēts papīrs, tas ticis aprakstīts no visām pusēm, aizpildīti visi brīvie laukumi. Tās bija sakrājusi Zentas tuva draudzene, kura līdz Otrajam pasaules karam bija viņas impresārijs un šo lomu daļēji pildīja arī tad, kad emigrēja uz ASV, Čikāgu - Austra Ozoliņa-Pelse. Viņa vēstules nodeva mantojumā savai krustmeitai Ilzei Muižniecei-Gertnerei, kura dzīvo Amerikā un tās uzdāvināja mums. Pirmā vēstule datēta ar 1946. gadu, bet intensīva sarakste sākusies piecdesmitajos gados,» stāsta Maija Rolava. Īpaši interesantas tās ir tāpēc, ka uz problēmu no dažāda skatu punkta raugās divas personības.

Maija Rolava atzīst, ka vēstules ir diezgan skaudras, jo piecdesmitie gadi Mauriņas radošajā biografijā bijuši relatīvi tukši, un rakstniece savā veidā izdzīvo, tikai pateicoties šīm vēstulēm. «Tur ir arī vēstījumi, kas lielā mērā sasaucas ar mūsdienām. Mauriņa vienā vēstulē raksta par izolāciju. Tas esot kā protests, nav neviena, pie kā aiziet ciemos un ko ciemos gaidīt. Bet

Zenta bija cilvēks, kuram bez cilvēciskajiem kontaktiem bija ļoti grūti eksistēt. Šīs vēstules viņai bija ļoti liels dzīves stiprinājums,» vērtē grobiņniece, piebilstot, ka Austra Ozoliņa-Pelse (pirmslaulību uzvārdā Cielēna) savulaik rūpējusies, lai latviešu emigrācijas izdevumos un grāmatu izdevniecībās izdotu arī Mauriņas un Raudives darbus.

Kopā būšana - dzīves misija

Bruno Aščuks Mauriņas piemiņas istabām dāvinājis vairākus atradumus: Mauriņas radioaparātu, skaņuplati ar eseju ierakstiem, galdu, vāzi un citas lietas. «No eksponātiem mums ir tikai Konstantina Raudives grāmatas, jo akcents likts uz Zentas Mauriņas piemiņas saglabāšanu. Rakstnieks Jānis Klīdzējs savulaik bija dāvinājis Raudivem savas grāmatas ar ierakstu «Manam draugam Konstantinam no Jāņa Klīdzēja». Grobiņā viesojās kinorežisors Jānis Streičs, tā kā viņš arī ir Latgales dēls, mēs šo dāvinājumu iedevām Streičam, lai nodod Rēzeknes muzejam. Tam visam ir jābūt Latgalē,» uzsver Maija Rolava.

Vēstulēs Raudive Austrai Ozoliņai-Pelsei rakstījis, ka viņš ļoti vēlētos meitu. Savukārt Mauriņa tai pašai adresātei nedaudz vēlāk raksta: «Tu nevari iedomāties, kas ir noticis! Es rakstu Tev vienīgajai. Blakus istabā Konstantins spēlējas ar savu mazo meitiņu!» «Par Raudives sievu Natāliju un it kā viņu diviem bērniem savā grāmatā «Par ko es domāju» 162. lappusē min Ingrīda Sokolova. Nav saprotams, kur cienījamā literatūrzinātniece šādu informāciju ņēmusi. Tāpēc es tagad priecājos, ka top filma, kurā būs atklāta visa patiesība - Raudivem ir tikai viena meita. Es apbrīnoju to, ko filmas veidotāji ir atklājuši un ka viņiem bija iespēja meitu filmēt tajā mājā, kurā savulaik dzīvoja arī pati Mauriņa. Līdz šim tas nevienam nav izdevies,» priecājas Maija Rolava, piebilstot, ka Konstantina Raudives grāmatas Rietumos bijis grūti izdot un tām atrast izdevējus - šis fakts minēts vēstulēs. Tāpēc, meklējot vīra darbiem izdevējus, Zenta psihosomatisku iemeslu dēļ pat dabūjusi nieru iekaisumu. «Ir viena Mauriņas ilggadējās sekretāres Irēnas Mellis vēstule, kurā viņa uz Stokholmu raksta Zentas māsai Ievai - vai nevar pa abām sameklēt Raudives grāmatai izdevēju, jo Mauriņa sasirgusi ar nieru kaiti. Topošajā filmā literatūrzinātnieks, filozofs Edgars Mucenieks stāsta, ka Mauriņa un Raudive bijuši divi cilvēki, kuriem bijusi ārkārtīgi liela nepieciešamība vienam pēc otra. Zenta pat teikusi, ka viņa labāk dzīvo ar mīlestību un ērkšķu kroni galvā nekā viegli un rožaini bez mīlestības. Ievērojot Mauriņas iekšējo spēku, galvenā spēlētāja šajā pārī bija tieši viņa,» ir pārliecināta Maija Rolava. Raudive savulaik mācījies garīgajā seminārā, jo vēlējies būt priesteris, un kopā būšanu ar Zentu Mauriņu uztvēris kā īpašu savas dzīves misiju. Tāpēc nozīmīga vieta filmā ir Raudives attiecībām ar Zentu Mauriņu, kā viņi viens otru papildina, palīdz, lielā mērā ir vajadzīgi viens otram.