Lasītājiem nav sveši prozaiķes Baibas Zīles romāni «Melu meistars» (2017), «Rausītis un karma» (2019), «Aukstākā ziema simt piecdesmit gados» (2020), «Piezīmes no Citurzemes» (2021) un «Alma – pasaules mala» (2022). Viņa ir viena no redzamākajām mūsdienu latviešu rakstniecēm, kuras grāmatas ir īpašs notikums, lasītāji visā Latvijā tās iecienījuši un lasa. Šobrīd Baiba raksta jaunu grāmatu – pārsteigumu lasītājiem, jo tā būs pasaka.
Visiem bērnībā ir bijuši sapņi, piemēram, par ko vēlamies kļūt. Vieniem tas izdodas, otriem nē. Kā tu kļuvi par rakstnieci?
Mani vecāki ir žurnālisti - mamma (Monika Zīle) rakstniece, tēvs (Aivars Zīle) bija radio žurnālists. Es uzaugu tādā vidē, kur visapkārt visi rakstīja. Bērnībā man tēvs uzdāvināja blociņu, kurā es tādā kā «Twitter» stilā rakstīju dienasgrāmatu, katru dienu pa teikumam - galvenokārt to, kādus ēdienus tajā dienā apēdu. Mans pirmais ieraksts bija par to, ka tēvs man atnesa konfektes. Sākumā rakstīju pasaciņas, kaut kādus stāstiņus sūtīju tā laika žurnāliem, vienpadsmit gados sāku rakstīt romānu par indiāņiem un kovbojiem. Vēlējos būt žurnāliste, taču vecāki man teica, ka par žurnālistu varēšu strādāt vienmēr. Mani interesēja lielās tēmas, filozofija. Pabeidzu filozofus, vēlāk arī juristus.
Taču mani mulsina tas, kā ir tagad - cilvēks nopublicē vienu grāmatu un sevi sauc par rakstnieku. Manuprāt, jābūt vismaz četrām. Ja viena ir ģeniāla, tad jā. Tas ir lielais jautājums: kas ir māksla? Mūsu pasaulē ir viegli radīt jebkuru saturu, ko publicēt internetā. Reizēm autors pats izdod grāmatu un sevi sauc par rakstnieku, taču gadās arī tā, ka šajās grāmatās ir noteikts rokraksts, un tas ir ģeniāls. Ir cilvēki, kuriem ir viena grāmata, un viņi ir rakstnieki, un ir cilvēki, kuriem ir viena grāmata, un viņi noteikti nav rakstnieki. Lai būtu rakstnieks, jābūt katarsei: kad izlasi grāmatu, esi guvis māksliniecisko pārdzīvojumu. Tā es definēju mākslu. Nespēju pierast, ka mani sauc par rakstnieci. Man iznākušas sešas grāmatas, tad jau skaitos rakstniece.
Tu esi publicējusies arī ar pseidonīmu Barbara Sea.
Tas bija periods, kad dzīvoju ārzemēs un rakstīju angliski, jo nevēlējos, lai mani salīdzina ar mammu. Ārzemēs uzreiz izdomāju, ka esmu rakstniece un iekarošu pasauli, un viens no veidiem bija šis pseidonīms, jo tāda Baiba Zīle ir kaut kāda nesaprotama burtu kombinācija. Īpaši daudz problēmu ar to bija Vācijā, jo nemācēja pareizi izrunāt, nepareizi rakstīja, bija visādi pārpratumi ar manu vārdu. Publicējos tīmekļvietnē «amazon.com», grāmata tika labi pirkta. Autoru platformā bija iespēja dažādos veidos sevi reklamēt. Tas ļoti palīdzēja, jo grāmatu pirka pat Indijā, Meksikā un citur pasaulē. Likās dīvaini, ka Barbaru Sea pērk tādās pasaules malās. Pirka labi, kamēr reklamēju, tas bija mārketinga gājiens.
Mamma ir slavena rakstniece. Vai tas ir ietekmējis tevi, vai kādā ziņā ir veicinājis tavu radošumu?
Kad iznāca mana pirmā grāmata «Dzīves simulācija», toreiz man bija trīsdesmit, to publicēju interneta portālā «apollo.lv», kur pa nodaļām tā visu laiku parādījās, man toreiz bija pseidonīms Anna Kravicka. Tas, lai mani neatpazītu un nesaistītu ar vecāku slavu. Man likās, ka es būšu tā noslēpumainā Kravicka un visi brīnīsies, no kurienes tāda uzradusies un kas viņa ir. Pagāja laiks, un visi aizmirsa. Kaut gan bija doma publicēties ar jau pieņemto pseidonīmu, taču nākamajai grāmatai izdevniecība iebilda, grāmatu apgāda «Zvaigzne ABC» īpašniece Vija Kilbloka teica, ka publicēties ir labāk ar savu īsto vārdu. Tas nedaudz šokēja, jo tas ir kā kailai nostāties visu priekšā. Bija pagājuši desmit gadu. Cilvēkam pēc četrdesmit jau būtu jābūt sapratnei, rakstniekam ir jāpierod, ka tev iznāk grāmata, tu parādies - kā tagad saka, tas ir haips, pēc tam tas norimst. Padomāju, ka taisnība vien ir - cik var māžoties ar pseidonīmiem.
Kāda ir sajūta, kad paņem rokās pirmo eksemplāru?
Vienmēr ļoti skurbinoša, ja tā var teikt, satraucoša. Kad ieraugi pirmo eksemplāru, jūties pacilāts, tas ilgi nepāriet.
Tu esi rakstniece, kas nesēž tikai pie rakstāmgalda, bet esi arī aktīva sociālajos tīklos, dažādās grupās, kurās diskutē par literatūru un citām sabiedriskām aktivitātēm.
Es cenšos izlasīt visu izdoto autoru darbus, taču laika ir tik, cik ir. Interesē latviešu rakstnieku darbi, daudzus pazīstu personīgi un vēlos izlasīt visus. Tas ir arī viens no iedvesmas avotiem - redzēt, ko un kā raksta citi. Radošais process ir dažāds, ir pacēluma brīži, ir krituma brīži, ir reizēm domas, kāpēc tas viss vajadzīgs. Jā, es sociālajos tīklos labprāt diskutēju par literatūru, izsaku savas domas, reizēm iedvesmojos no citu viedokļiem. Ir stereotips, ka rakstnieks ir introverts un sēž jumta istabiņā vai mansardā un rada literatūru. Man patīk sazināties ar cilvēkiem, tas mani uzlādē un raisa jaunas idejas. Esmu ekstraverts cilvēks, man patīk atrasties soctīklos. Taču liela daļa manī ir arī introvertuma, kas netraucē sazināties virtuālajā vidē.
Balta lapa, tas ir sākums...
Ar to nedrīkst aizrauties, ka tikai sēdi pie baltas lapas. Kad sēdēšana un meditēšana ir pārvarēta, es vienmēr cenšos kaut ko uzrakstīt. Reizēm ir tā, ka pats teksts sāk sevi ģenerēt, jo, tiklīdz iesāc radošo procesu un sāc darbināt smadzenes, tas tevi ierauj. Nedrīkst sēdēt pie baltas lapas, meditēt un neko nedarīt. Man bija princips: ir divas stundas, kad varu rakstīt. Tas ir laiks, kas jāizmanto, nedaudz dzelžaina disciplīna, kad ir jāraksta, un viss. Mans ideālais laiks ir divas stundas. Apskaužu rakstniekus, kas noīrē uz mēnesi namiņu pie jūras un uzraksta romānu. Man mamma vienmēr ir mācījusi, ka rakstniekam jābūt stingram dibenam, ka galvenais ir sēdēt un rakstīt.
Ko mamma saka par tavu rakstniecību?
Viņa ļoti, ļoti lepojas ar mani. Ir bijuši daudzi disputi un domstarpības, sākot no bērnības, visvairāk pusaudzes periodā, ir arī tagad. Mums ir dažādi rakstības stili, gadās radošas saķeršanās par atsevišķiem literāriem paņēmieniem.
Kādas ir rakstnieka darba ēnas puses?
Kādu daļu savas dzīves rakstnieks ir iegājis savā pasaulē, reizēm mākslīgajā, viņš nevar veltīt laiku ģimenei, tuviniekiem, draugiem. Bieži vien rakstīšana notiek brīvdienās. Radošais process ir intensīvs, jāiemācās sevi nodalīt, līdzīgi kā aktierim. Rakstnieks ir egoists, arī mani mamma tā audzināja, ka māksliniekam jābūt egoistam. Tas ir jāpieņem. Neviens jau nevēlas būt blakus tādam cilvēkam un pats būt mazohists. Dzīvē cenšos šo maziņo egoista daļiņu paturēt sevī, nepārvērst visu dzīvi par vienu vienīgu radošo egoismu.
Daudzi domā, ka mākslinieki un radošie cilvēki, lai radītu, kļūst atkarīgi no alkohola un citām vielām, kam veidojas blaknes, piemēram, depresija. Kā ir ar tevi?
Tā, protams, ir, jo nedrīkst intensīvs radošais process pilnībā pārņemt tevi, ir jāiemācās no tā visa atiet citādā - veselīgā - veidā. Ir ļoti liela iespējamība šo atslēgšanos veikt ar ķīmiskām vielām, un tas veicina depresiju. Jā, man arī ir bijuši traucējumi, bet es tos saistu ar savas nervu sistēmas īpatnībām. Nedomāju, ka tam ir sakars ar radošajiem cilvēkiem. Es domāju, ka radošajiem cilvēkiem ir pievērsts vairāk uzmanības. Zinu daudzus «vienkāršus» cilvēkus, kuriem arī ir šādas problēmas, bet viņiem nepievērš uzmanību. Parasti visi par šīm problēmam runā un raksta saistībā ar sabiedrībā redzamām personībām. Vienā ziņā tas ir labi, jo palīdz citiem apzināties, ka tāda problēma pastāv, ka to var medicīniski risināt. Man ir bijuši depresijas periodi, taču man savulaik palīdzēja tas, ka daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki par to runāja skaļi. Ar trauksmes sajūtu saskaras ļoti daudz cilvēku. Tiklīdz sāc par to runāt, tā parādās ļoti daudz cilvēku ar līdzīgām sajūtām. Tev sāk rakstīt privāti feisbukā un jautāt, kur un kā to var ārstēt. Es redzu, cik ļoti šī problēma pastāv sabiedrībā, un tā ir sava veida stigmatizācija. Cilvēki, kas ir saprotošā un intelektuālā vidē, ir vairāk informēti par šīm problēmām un ārstēšanas iespējām. Redzu, ka cilvēki soctīklos par to runā, bet neesmu speciālists, lai pateiktu, kāda terapija ikvienam nepieciešama. Ir jāiet pie ārsta un jābeidz mocīties. Sabiedrībā joprojām pastāv aizspriedumi: lai neviens neuzzina par problēmu. Ir daudz veidu, kā palīdzēt šajās situācijās, taču jāvēršas pēc palīdzības pie speciālistiem.
Zinu, ka tu strādā Vācijā, dzīvo starp divām valstīm. Ko tev nozīmē Latvija?
Strādāju Eiropas Centrālajā bankā, administratīvajā sektorā, kur ir dažādu mentalitāšu atšķirības. Mani vairāk saista Latvija, tā ir mana dzimtene, te ir visa mana radošā vide. Te ir manas saknes, un te es visu saprotu, kas notiek.
Mūsdienu valoda ir mainījusies. Kā attiecies pret anglicismiem un gramatikas kļūdām, piemēram, soctīklu vidē?
Tās ir drausmas, kas notiek ar valodu. Gramatiku neievēro, raksta «nav» vietā «nau». Kļūdas ir tiktāl ieviesušās, ka nespēju saprast, kas noticis ar cilvēkiem. Ar anglicismiem ir citādi, tos es kaut kādā formā pieļauju, jo valoda tomēr attīstās. Es arī pati tos iekļauju savā rakstības stilā, taču tā ir smalka robeža.
Kā šajā laikā, kad cilvēki vairāk domā par materiālām vērtībām, jūtas radošs cilvēks?
Ēdiens nav lielākā problēma, tā ir pamatvajadzība, lielākā problēma ir karš. Kad tas sākās, praktiski visiem izzuda vēlme rakstīt. Kāda jēga rakstīt kaut ko nereālu, ja blakus mirst cilvēki, krīt bumbas. Tas ir šoks, ka kaut kas tāds notiek manā dzīvē. Es vēl neesmu atjēgusies no tā. Tās šobrīd nav raizes, tās ir pārcilvēciskas traģēdijas. Jau pirms kara sāku rakstīt pasaku, es šobrīd tajā glābjos no realitātes, jo par mūsdienu realitāti rakstīt es nevaru, nepieminot karu. No otras puses, visos stāstos pieminēt karu arī šķiet dīvaini, viss liekas tik blāvs un tik nevajadzīgs uz tā fona, kas notiek. Esmu satikusi Ukrainas karavīrus un bēgļus, saskārusies ar viņu stāstiem, es neesmu atradusi jēgu rakstīt ko tādu, kas bija pirms tam. Tas ir pagrieziens mūsu paaudzei, mēs esam zaudējuši to realitāti, kas bija pirms tam. Rakstīt par karu es neredzu iespēju.
Vai starp rakstniekiem arī ir karš?
Ir, jo ikviena iekšējais ego cīnās, katrs uzskata sevi par lielu mākslinieku un visu laiku gaida atzinību. Lai arī cik viņš būtu racionāls, sirsniņā sēž šis mazais karalis, kas brēc pēc atzinības. Tā tas ir bijis vienmēr.
Tavuprāt, vai visas ģimenes ir vienādas?
Tas ir absolūti nepārprotami, kāpēc mums ir viduslaiku attieksme - jau trešo reizi ir noraidīta iniciatīva «Sargāsim visas ģimenes». Sabiedrība daļēji ir viduslaiku attīstības līmenī, ja nevaram pieņemt šo likumu. Tas ir šokējoši. Esmu parakstījusies visas reizes. Man liekas, ka arī divas mammas vai divi tēti ir tikai normāli, jo, strādājot Eiropā, arī man ir kolēģi, kuri ir apprecējuši sava dzimuma cilvēku. Latvijā ir apmēram 42 tūkstoši alimentu nemaksātāju, tad cik pie mums ir vientuļo māmiņu... Rodas jautājums: kādas vispār mums ir ģimenes?! Kāda ir problēma? Mani uzaudzināja mamma un vecmāmiņa, manas paaudzes cilvēkus lielākoties ir uzaudzinājušas mammas un vecmāmiņas, ja reiz runājam par ģimenes modeļiem.
Kas palīdz būt tik spēcīgai; kā tu stiprinies?
Man ļoti patīk ūdens procedūras, mans spēka avots ir ūdens, vienalga, vai vanna vai okeāns, vienalga kādā formā. Man patīk iegremdēties, tad sajūtu to, kā manī ienāk labais un sliktais aiziet, sajūtu, kā pieslēdzos lielajam baseinam - okeānam.
Ģimenē esat divas rakstnieces, kā ir būt Monikas Zīles meitai un būt pašai?
Mana mamma ir radošais tīģeris, kas savos astoņdesmit gados joprojām katru dienu raksta un izdod jaunas grāmatas. Es viņu apbrīnoju, es tikai tagad sāku apjaust un saprast, kādas ir viņas darbspējas. Kad mamma bija manā tagadējā vecumā, viņa, atnākusi mājās pēc darba, pagatavoja vakariņas, un, kad aizgājām gulēt, viņa sēdās pie rakstāmgalda un rakstīja. Joprojām atceros, kā aizmigu mammas rakstāmmašīnas skaņās. Es to tagad nevarētu. Es no viņas mācos neatlaidību, optimismu un to, kā viņa katru dienu pasaka pateicību liktenim, ka viņa ir un strādā. Uzskatu, ka mans uzdevums ir izklaidēt lasītājus, aizraut prom no reālās dzīves un pašai būt tādai kā sirēnai.