VAKARA ZIŅAS. Arita Kukuvasa: Deja atbrīvo un disciplinē. Tā dziedina un stimulē

«Deja atbrīvo un disciplinē. Tā dziedina un stimulē. Dejojiet! Ir tik labi apzināties savu ķermeni un izkopt tā kustības,» ir pārliecināta Arita Kukuvasa. Māksliniece ikdienā lolo savu deju studiju «Royal dance studio», veidojot dažādas horeogrāfijas un spodrinot jaunos censoņus, kas tāpat kā viņa pati vēlas sludināt sievišķību, precizitāti un enerģiju, kas piemīt dejas eiforijai.  

Sasniegt jaunas virsotnes

«Deja ir mana sirdslieta, mans darbs un mana lielā mīlestība. Vienmēr ir grūti izstāstīt iekšējās sajūtas par deju, it sevišķi cilvēkiem, kuriem deja ir svešs lauciņš, lai tas neizklausītos salkani. Bērnībā dejoju, jo no visiem pulciņiem šis patika vislabāk. Sportiskais azarts, mūzikas pavadījums, špagati un citi akrobātiski elementi... Tagad nākusi klāt deju domāšanas daļa jeb horeogrāfija, kas šo visu procesu padara vairākas reizes jēgpilnāku, atbildīgāku un satraucošāku. Toties deju studija man ir kopš laika, kad noteikti tam vēl nebiju gatava. Taču vai vispār kaut kam šajā straujajā laikā ir īstais laiks un vieta? Esmu bezgalīgi pateicīga sev, ka nenopūdelēju šo iespēju, bet cīnījos un gāju uz priekšu.

Ir bijuši milzīgi kāpumi, sāpīgi kritumi, bet tagad esmu pateicīga par pilnīgi visu, jo tikai tā mēs varam doties uz priekšu. Ja kaut kas tik ļoti aizrauj, kā mani aizrauj deja, tad motivācija nav tālu jāmeklē. Man fizioloģiski gribas sasniegt jaunas virsotnes un pārspēt sevi. Tāpat esmu sapratusi, ka man ir ļoti paveicies ar ģimeni un draugiem, jo visi ir varen rosīgi cilvēki. Mēs cits citu dzenam uz priekšu un atbalstām. Pozitīvs skats uz mērķiem ir ļoti svarīgs. Vienīgais izņēmums manam tumšākam noskaņojumam ir laiks uzreiz pēc izrādēm. Tad ir tāds tukšums, ka neko negribas, jo ir izdarīts milzīgs darbs, mērķis sasniegts un jauns vēl nav vietā. Bet tad sev ieskaidroju, ka esmu pelnījusi atpūsties un izbaudīt padarītā darba augļus.

Izrādes sāku veidot, jo man kā horeogrāfei pienāca mirklis, kad uz mēles bija mazuma piegarša. Ir jauki veidot mazos šovus pasākumiem, ir arī dažādas tematikas, kur var izpausties, un mēs joprojām ar prieku to darām. Bet daudz izaicinošāk un satraucošāk šķita veidot kaut ko lielā formātā, savu un bez klientu uzstādītiem rāmjiem. Tā nonācām līdz izrādēm, kas mūsu CV ir jau divas. Pirmā bija «Samaitātā» pēc Karīnas Račko romāna motīviem un otrā - «Royella», kas bija gandrīz simtprocentīgs mans radošais lidojums. Latvija gan ir redzējusi ļoti maz no manām izrādēm, taču ļoti priecājos par to, kādu iespaidu esmu atstājusi uz tiem skatītājiem, kas ir dalījušies ar savām sajūtām pēc redzētā.»

Centies pierādīt, ka vari vēl

«Kopš man ir sava deju studija, kas ir gandrīz divpadsmit gadu, augu es un aug arī mani dejotāji. Veidojot horeogrāfijas, vienmēr strīdos ar sevi par divām lietām. Ir horeogrāfijas, kas ir ārkārtīgi baudāmas un izaicinājums dejotājam. Toties skatītājam, it sevišķi mūsdienās, ar to nepietiek. Mūsdienu skatītājam lielākoties vajag šovu, trikus, tērpus, atribūtus. Deju grupai tas nozīmē vien pāris soļus laimes, atkal skriešanu pa skatuvi un tad aizskatuvi, mainot drēbes. Mana misija ir atrast vidusceļu.

Manās acīs deja ir nebeidzams darbs un radošs process, kur vienmēr var tiekties vēl augstāk. Pirms katras izrādes uzstādu mērķus - ko gribu, lai cilvēks domā un jūt. Katru reizi, kad veidoju izrādi, pienāk mirklis, kad visa ir par daudz, stresa līmenis ir kosmosā un klusībā nosolos, ka nekad vairs. Tad pienāk pirmizrāde, visi puzles gabaliņi ir salikušies, problēmas atrisinātas, mani dejotāji staro, un skatītāji izrādes beigās bieži ir izplūduši asarās. Tas ir eiforijas mirklis, kurā saprotu, uz ko esmu spējīga kopā ar savu komandu un cik tas ir bijis nozīmīgi arī skatītājam. Ceru, ka ar laiku un pieredzes bagāžu izdosies ietaupīt nervu šūnas un vairāk izbaudīt procesu, taču tas mani ļoti vilina. Tāds kā sportisks azarts, kur pretinieks esi pats sev un centies pierādīt, ka vari vēl vairāk.

Jāatzīst, ka es pati neesmu uz skatuves. Vienmēr ir tik daudz darbu skatuves otrā pusē, ka uzskatu - noderīgāka esmu tur. Pa retai reizei sanāk kopā ar meitenēm uzfilmēt kādu deju video, bet pasākumos un izrādēs esmu «mamma». Smejoties vienmēr saku, ka basketbolā treneris arī nespēlē. Spodrinot jaunos talantus, cenšos dot visas savas zināšanas. Gandarījums, kad redzi, ka dejotājam izdodas, ir neaprakstāms. Lai kurp tālāk vestu dejotāja ceļi, man ir svarīgi, lai viņā kaut kas būtu palicis arī no manis kā pedagoga.

Man, protams, gribas augstu līmeni studijā, tāpēc allaž murrāju, kad redzu, ka cilvēks uz to iet ar visu savu būtību, bet tikpat skaisti ir redzēt, kā dāmas, kas visu dienu nosēdējušas ofisā, ar smaidu uz lūpām dod vaļā visu, kas sakrājies, un pozitīvi lādē savas iekšējās baterijas. Ārkārtīgi lepojos ar saviem dejotājiem. Šobrīd man enerģijas un ambīciju ir pietiekami.»

Komandas cilvēks ar veiksmes atslēgu

«Domājot par šodienu, esmu pateicīga par daudz ko. Par cilvēkiem, dzīves līkločiem, notikumiem - labiem un ne tik labiem. Ticu, ka katrs no tiem atstāj savu nospiedumu, veidojot mani un manu dzīvi tādu, kāda tā ir. Manuprāt, svarīgi ir arī ik pa brīdim apstāties un censties saprast, ko no radušās situācijas var paņemt sev kā noderīgu priekšdienām. Esmu no tiem cilvēkiem, kas katru vakaru pirms gulētiešanas galvā pārcilā dienas notikumus, un varu teikt, ka pat visdraņķīgākajā dienā var atrast desmitiem lietu, par kurām būt no sirds pateicīgam. Tās ir pamata lietas, kas cilvēka vajadzību hierarhijas piramīdā ir balsts visām pārējām. Par to esmu bijusi pateicīga vienmēr, taču šodien vēl vairāk. Tāpat man ir svarīgi, ka man ir blakus kāds un es esmu blakus kādam. Dalīta bēda un dubults prieks, bet, ja runāju nopietnāk, tad man šķiet, ka cilvēks ir unikāli stipra būtne, kas spēj sevi savākt kopā, lai pielāgotos jebkādiem apstākļiem. Mans miers nemierā ir mans topošais vīrs. Blakus Rihardam jūtos pasargāta no visas pasaules. Viņš ir tā mana racionālā un mierīgā puse, kuras man pašai reizēm pietrūkst. Un pretēji. Esmu komandas cilvēks, kam veiksmes atslēga vienmēr bijusi neatlaidība kombinācijā ar radošumu. Veiksmes virzienā ved arī iekšējā balss, kas ļoti daudz pasaka priekšā. Šķiet, ka man dota spēja skatīties uz lietām salīdzinoši objektīvi, it kā pakāpties nostāk un redzēt bildi no visām pusēm. Tas palīdz nepieņemt emocionālus lēmumus un nestrīdēties. Man sapņot nav bailīgi. Darīt ir bailīgi. Dejā un arī dzīvē viss sastāv no mazām detaļām, maziem solīšiem. Vajag tikai sākt darīt, un šie mazie solīši gan burtiski, gan pārnestā nozīmē pārvērtīsies skaistā dejā. Kas var būt sliktākais, kas var notikt?»