Viena no problēmām, ko Latvijas iedzīvotājiem nesis jaunā gada pirmais mēnesis, ir plūdi Jēkabpilī un tās apkārtnē. Ūdens līmenis Daugavā bija sasniedzis pat vairāk nekā astoņus metrus virs novērojumu stacijas nulles atzīmes. Kaut plūdi šajā reģionā nav retums, parasti tie sākas vēlāk – martā.
Vidējās un vecākās paaudzes iedzīvotājiem vēl aizvien atmiņā palikušas 1981. gada marta beigas, kad ūdens līmeņa celšanās Daugavā milzīgus zaudējumus radīja toreizējā Jēkabpils rajona Salas sovhozam - PSKP XXV kongresa vārdā nosauktajai padomju saimniecībai, kuru vadīja lauksaimnieks Ludis Skosta (30.08.1936.-24.05.2009.). «Kad tas bija iespējams, es pirmais iegāju putnu fermas korpusos, lai apskatītu zaudējumus. Tie bija milzīgi,» stāsta Mārtiņš Rupmejs - Skostas vietnieks, taču tolaik ražošanas daļas priekšnieka vietnieks. «Nākamā reize, kad Daugava izgāja no krastiem, bija 1983. gadā, taču tie bija mazāki plūdi. Tad manā rīcībā bija amfībija, lai varētu tikt klāt grūti aizsniedzamām vietām.»
1981. gada plūdi saimniecībai radīja milzu zaudējumus pārsvarā noslīkušo mājlopu dēļ. Tolaik Salas sovhozs, ja vien neskaita Dundagu, kuras lielāko daļu aizņēma meži, bija lielākais Latvijā. Labi pārticis, pat turīgs, jo direktors Ludis Skosta bija īsts savas zemes saimnieks, ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā iegūtu augstāko izglītību agronomijā. Plūdu nesto postu viņš pēc pāris gadiem nevairījās pieminēt intervijā laikrakstā «Cīņa» (avots: Teicāns J. Arī cūkkopība. Kopinteresēs - pārtikas programma.//Cīņa, Nr. 30; 05.02.1983.).
Mārtiņš Rupmejs atceras: «Iegāju putnu fermā, mums bija trīs korpusi. Otrajā korpusā grīda bija noplūdusi pilnībā. Līdz ar to noslīka milzums dējējvistu - kopējais skaits sniedzās pāri 42 tūkstošiem. Tās bija krātiņos pa divām trim kopā. Krātiņi atradās tā saucamajās baterijās.» Bez putniem saimniecība zaudēja 1029 govis, kas arī noslīka. «Kompleksā kopā to bija 1200. Pēc plūdiem dzīvas palika tās, kuras slaucējām un strādniekiem izdevās dabūt uz skābbarības bedrēm. Tie bija aptuveni 200 lopi.» Liellopu līķi tika sakrauti kravas mašīnās, aizvesti uz gaļas kombinātiem pārstrādei un tālāk atdoti zvēraudzētavām.
Tie bija plūdi, kuru nodarītie postījumi ieinteresēja toreizējās Latvijas PSR Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas darbiniekus. Notikums bija tik satraucošs, ka vajadzēja pārliecināties, vai sovhoza darbinieki nav pieļāvuši neizdarību. Latvijas PSR Kriminālkodeksā bija 163. pants - «Nolaidība». Divi izmeklētāji un viņu šoferis notikuma vietā - Daugavas kreisajā krastā - ieradās apmēram nedēļu pēc plūdu sākuma, 1981. gada 31. martā. Upes ūdens jau bija aiztecējis, Daugava atgriezusies krastos, bet zemesceļi - ārkārtīgi dubļaini. Visapkārt ledus gabali divu trīs metru augstumā. Rīdzinieku operatīvais transports, mikroautobuss RAF vietumis iestiga, taču vietējie ļaudis bija atsaucīgi un palīdzēja nokļūt vajadzīgajā vietā.
Izmeklētāji pārliecinājās, ka plūdi nodarījuši zaudējumus ne tikai lauksaimniekiem, bet arī juristiem. Vietējās prokuratūras, kas atrodas Daugavas kreisajā krastā, telpās bija ieplūdis ūdens un sabojājis arhīvu, ko atjaunot varēja vien daļēji.
Savukārt kad bija nokļuvuši saimniecībā, rīdzinieki iegāja kūtī, kur atradās plūdos izdzīvojušās govis. Sajūtot svešinieku smaku, lopi sataisījuši nenormālu jandāliņu, sāka aurot, tāpēc izmeklētāji kūti steigšus pametuši. Vēlāk slaucējas stāstīja, ka plūdu laikā daļu govju viņām izdevies uzvilkt skābbarības bedrē un tādā veidā izglābt no noslīkšanas.
Plūdos bija cietuši ne tikai lopi, bet arī saimniecības ēkas un ceļi, kurus izskaloja ūdens. Mārtiņš Rupmejs atceras, ka 1981. gadā ūdens viņa mājas istabā skalojās 1,3 metru augstumā, taču šogad tas nedaudz ieplūdis vien viņa saimniecības pagalmā. Piebilstams, ka šī gada plūdi skāruši tikai vienu Salas pagasta galu - vietu, kur ūdens straumes ieplūst Daugavā.
«Es pats izmeklētājus nesastapu, jo Jelgavas akadēmijā sākās sesija. Juristi saprata, ka direktors Skosta nelaimes brīdī pats visur bija klāt,» stāsta Rupmejs. Izmeklētāji secināja, ka plūdu laikā vietējie iedzīvotāji strādājuši pat pāri saviem spēkiem, līdz ar to par nolaidību nevarēja būt ne runas.
Mārtiņš Rupmejs saka - lai arī daudz runāts un izstrādāts pat projekts, plūdu cēloņus neviens tā arī nav novērsis. «Tagad izskan runas, ka plūdi ziemā ir kaut kas unikāls. Nē, nav. Arī 1969. gada decembrī un 1970. gada janvārī bija plūdi. Es piedzīvoju lielus plūdus arī 1951. un 1956. gadā, taču bez ledus. Domājams, šajā ziņā daudz kas ir saistīts ar «Latvenergo», ar Pļaviņu HES.» Arī Rīgas izmeklētājiem šajā izbraukumā līdzi bijušais eksperts, kurš labi pārzinājis ar ūdenstilpēm un pārplūšanu saistītas lietas, atzinis - ja pārrautu dambi pie HES, varētu applūst pat daļa Rīgas.
Pagājušā gadsimta 80. gados uz Daugavas bija divi aizsprostojumi: viens pie Līksnas, kuru uzspridzināja, otrs - pie Zeļķu tilta Salas pagastā, kuru uzspridzināt neizdevās. To uzspridzināja vien plūdu otrajā dienā. Pēc tam ūdens līmenis Daugavā strauji kritās.
