Nesen aizvadītā gadu mija parasti saistās ar domām par nākotni. Tuvāku. Tālāku. Ar ticību un cerību. Ar nākotnes plāniem. Gan reāliem, gan nereāliem, bet noteikti labāku dzīvi nesošiem. Ir apņemšanās, cerības, nodomi un idejas, kā padarīt nākotni vai vismaz nākamo gadu labāku, laimīgāku, veiksmīgāku. Ne vienam vien prātā ienāk doma, ka būtu labi šo nākotni zināt. Tad tiešām viss izdotos, būtu daudz drošāk, skaidrāk un vieglāk. Zinātu, kur pakritīs, spilventiņu paliktu.
Laiku laikos uzņēmīgākie un drosmīgākie ķērušies pie nākotnes noskaidrošanas. Kurš pavisam nopietni, kurš jokojot vai citiem līdzi spēlējot, taču visi ar klusu cerību, ka uzzinātais būs kas labs. Ko tikai mēs neesam iemācījušies! Lejam laimes no vaska, alvas, svina. Skatām, kas iznācis, un apceram, kas sagaida nākamajā gadā. Dedzinām saburzītu papīru un pētām ēnu. Lielākas saimes zem apvērstiem šķīvjiem vai krūzītēm paslēpj dažādus priekšmetus ar simbolisku jēgu un lozē, kas gaida. Jaunas meitas Vecgada naktī klausās, kurā pusē dzird suņus rejam, jo no tās puses gaidāmi precinieki. Bļodā ar ūdeni liek divus degošu sveču gabaliņus, vienu iztēlojoties par kādu meitu, otru par puisi, un pēta, kuri sapeldēs kopā. Vai arī meita nosēžas ar muguru pret istabas durvīm un met kurpi pār plecu. Ja purngals nokrīt uz durvju pusi, togad būs kāzas. Kad grib zināt, kura no meitām pirmā apprecēsies, katra nober pa miežu kaudzītei un ienes istabā gaili.
Pat tie, kas apgalvo, ka viss dieva rokās, grib kaut uz mirkli paši justies kā dievi. Ap pusnakti uz labu laimi šķir Bībeli vai baznīcas dziesmu grāmatu - uzšķirto rindu tulko kā pravietisku zīmi.
Tomēr ne katram gribas pašam uzņemties atbildību par savu nākotni. Protams, ja kas nepiepildās, vienmēr var atrast attaisnojumu - kurpi ne ar to roku meta vai tajā brīdī kaķis garām paskrēja un nākotni sajauca. Tie, kas nākotnes paredzēšanas jautājumiem pievēršas pavisam nopietni, dalās divas grupās. Vieni ir pareģi, otri - kas šos pareģus uzklausa.
Dzirdot vārdu «pareģi», prātā nāk Nostradams, Vanga, Mesings, Džūna, Finks, Zilākalna Marta. Pārmaiņu laikos kā sēnes pēc lietus auga zīlēšanas saloni un gaišreģi, šķiet, vairojās kā amēbas. Sabiedrības attieksmi pret viņiem visskaidrāk izteica mums labi pazīstamās draudzenes Mildiņa un Skaidrīte. Mildiņa: «Es tiem ekstrasensiem neuzticos. Piezvanu pie durvīm, bet šī man: «Kas tur ir?» Skaidrīte: «Es gan ticu. Piezvanīju pa telefonu pieteikties vizītei uz piektdienu, bet viņa man saka: «Nekas nesanāks, ceturtdien kāju salauzīsiet.» Un tiešām, paklupu un...»
Skumji, bet fakts - arī starp pareģiem ir gan izcili profesionāļi, gan amatieri, gan tie, kas tikai iedomājas, ka to spēj. Internetā lasāms apgalvojums - statistika liecina, ka no visiem, kas zīlējot cenšas pareģot nākotni citiem, patiesībā nākotni spēj saredzēt tikai 15-20 procenti cilvēku. Ir tādi, kas no sirds cenšas palīdzēt laikabiedriem, jo viņiem tas ir sirds aicinājums, kā citam mūzikas rakstīšana vai dzejas radīšana. Taču vairumam tas ir tikai lielisks peļņas avots.
Vairumā gadījumu tā ir nevēlēšanās uzņemties atbildību pašam par savu dzīvi. «Tā kārtis lika, kristālbumbā skatījās un rezultātā līdzjūtīgi izteicās: «Kā pa miglu tava dzīve ies»…» Ar nākotnes pareģojuma uzzināšanu vien ir par maz. Cilvēkam arī pašam kaut kas jādara lietas labā.
Pat ja pareģis ir izcils, viņš pasaka iespējamo variantu. Ticamāko. Taču vienmēr pastāv alternatīvas. Turklāt vairums apmeklētāju vēlas dzirdēt mierinājumu, uzmundrinājumu, to, ka melnā josla dzīvē beigsies un sāksies laime un uzplaukums. Princese jau ceļā, neceļos aizklīdušais vīrs vairs neies sāņus, slinkais dēls pievērsīsies mācībām, priekšnieks…
Turklāt nebūt nevēlas uzklausīt, ka derētu pašam sākt nodarboties ar sportu un ievērot diētu, nevis ēst hamburgerus, citādi neviena princese uz tādu nepaskatīsies. Ka nemīlētajai sievai pašai vajadzētu uzvilkt jaunu kleitu un pusgada garumā neatrunāties ar galvassāpēm... Ka nelaimīgajai mātei jāatceras, ka pašai nepabeigta vidējā, ka nekur nestrādā, jo, lūk, bērns audzināms, bet tikai grauž vīru, ka viņš nav ideāls piemērs dēlam, jo visu laiku tai savā darbā.
Ja dzīvē iestājusies melnā josla, cer dzirdēt, ka lāsts uzlikts, ļauns liktenis, kāds noskaudis laimi. Meitene pārdzīvo, ka viņai visu laiku pielūdzēji tādi nenopietni. Taču kur tusiņos un bāros lai rodas tie nopietnie, gudrie, daudzsološie ar augstākajām izglītībām, ja viņi tajā laikā studē vai strādā. Skaidrs, ka jāiet pie zīlnieces uzzināt, kāds lāsts viņai uzlikts, kad reiz tā īstā laime atnāks.
Laimes liešanas rezultāta interpretēšanas iespējas ir visai plašas. Bet ko darīt, ja esi saņēmis nepārprotami negatīvu nākotnes pareģojumu, un vai kādam vispār ir tiesības tādu izteikt?
Kādā sociālajā tīklā uzsāku diskusiju, lai dalītos savā sašutumā par presē pamanītām pareģu atbildēm uz lasītāju iesūtītiem vaicājumiem. Piemēram, iesūtīts jautājums «Vai es visu mūžu būšu viena?», un pareģe atbild: «Diemžēl man jums jāpaziņo, ka jūs būsiet viena, neprecēta. Vainīgo nav. Tas tā ir, un te neko nevar darīt, mainīt.»
Vēl divi piemēri. «Vai es apprecēšos? Vai Latvijā ir vīrietis, kurš mani mīl? Ja ir - kurš?» «Neredzu jums ne ģimeni, ne vīrieti, ar kuru jūs varētu apprecēties. Jūs savu laimi izniekojāt jaunībā. Te nu ir augļi.»
«Vai šogad izdosies pārdot dzīvokli un nopirkt lielāku? Vai man dzīvē lemtas divas laulības?» «Šis nav piemērots laiks, lai pārdotu nekustamo īpašumu. Ko nozīmē divas nolemtas laulības...? Lūdzu, neprogrammējiet sevi!»
Ja arī pieņemtu, ka pareģis to redz un zina, vai drīkstētu atņemt cilvēkam cerību, ticību, ka viss būs labi? Vai tā saucamais pareģis tā drīkst ieprogrammēt cilvēku? Kā zināms, vārdam ir milzīgs spēks un kas tāds nebūt nevairo dzīvesprieku un dzīvesspēku. Ko lai cilvēks pasāk, ko tādu dzirdot, ja tādu likteni nevēlas? Neko tāpat nevarot ne darīt, ne mainīt. Un citā atbildē tas pats šarl... atvainojiet, pareģis saka, ka nevajagot ieprogrammēt sevi. Pēc tam, kad divus citus nupat ieprogrammējis.
Kāds diskusijas komentētājs rakstīja: «Nav jau slikti tas, ko viņi dara, jo dažreiz cilvēkam vajadzīgs tikai uzmundrinājums, apstiprinājums, ka dzīvē viss ir iespējams, ka gaidāms pozitīvs atrisinājums kādai problēmai, un tas viņu paceļ spārnos.» Ja pareģojumi ir tādi, lai jau uzmundrinās, bet tie, kas atļaujas teikt ko tādu kā citātos - tie, manuprāt, ir sadisti, nevis pareģi.
Ko lai cilvēks dara, izdzirdot, ka dzīvesdraugu satikt neizdosies vai ka tas būs, teiksim, pēc trim gadiem? Zinot, ka tāpat nekas trīs gadus nenotiks, neiet laukā no mājas, neko nedarīt, lai sapazītos (ja tāda vēlme ir)? Varētu teikt, ka bez paša pūlēm nekas nenotiks vai ko tādu, nevis pilnībā laupīt cerības.
Arī sliktas ziņas jāmāk pasniegt (pieņemot, ka zīlniece tiešām var pareģot vienīgo iespējamo nākotni). Kā pastāstā - kāds valdnieks lūdza zīlnieku pateikt nākotni. Zīlnieks paskatījās savās īpašajās zīmēs un paziņoja: «Jūs zaudēsiet visus savus radiniekus, visi nomirs.» Valdnieks iedegās dusmās un sašutumā, zīlnieks saņēma sodu. Pēc laika nomierinājies valdnieks vērsās pie cita zīlnieka. Tas paskatījās zīmēs un iesaucās: «O, manu valdniek, jūs pārdzīvosiet visus savus radiniekus! Lai ilgs mūžs jums un veselība!» Fakts nav mainījies, taču cilvēks ziņu uzņem pavisam citādi.
Uz jautājumu, vai ir vīrietis, kurš mani mīl, var atbildēt: «Protams, ir vīrieši, kuri jūs mīl. Jūsu tēvs un abi brāļi. Ja runājam par potenciālo laulāto, tad šobrīd tādu Latvijā nesaskatu. Iespējams, viņš vēl nav ieradies mūsu valstī. Lielākas iespējas jūsu dzīvē varētu pavērt ārzemju ceļojumi vai ārzemju sadarbības partneri.»
To, ka «neredzu jums vīrieti, ar kuru jūs varētu apprecēties», var izteikt: «Vai esat domājusi par kāda bērniņa adopciju? Tas jūsu dzīvē ienestu pārmaiņas un iedotu citu vērtību un jēgu.» Alternatīva: «Vai esat padomājusi par netradicionālām attiecībām?» Starp citu, laulību neredzēšana dzīves ceļā nenozīmē, ka nevar būt nelaulāts dzīvesdraugs, ar kuru var bērnus radīt un visu mūžu kopā nodzīvot.
Vai, ķeroties pie pareģošanas par nekustamā īpašuma pārdošanu vai braucienu peļņā uz ārzemēm, nevajadzētu galveno lēmumu atstāt cilvēka rokās, nevis strikti paziņot, ka vajag pārdot vai ka neredz došanos uz ārzemēm? Varētu teikt: «Nekustamā īpašuma cenām ir tendence pieaugt, bez ārkārtējas nepieciešamības no tā atbrīvoties nebūtu vēlams.»
Kā jebkurā jomā, arī nākotnes pareģošanā ir savi likumi un noteikumi, kuri jāņem vērā gan pareģotājam, gan pareģojuma uzklausītājam Pareģis var pateikt tā brīža stāvokli. Ja kaut kas mainīsies dzīvē, mainīsies arī nākotne. Ja jau zina pareģojumu, tad var darīt visu iespējamo, lai to mainītu. Pagātni nevar mainīt, bet nākotni gan. Vēl - var cerēt, ka nepatīkama atbilde būs kā pendele pa pēcpusi un cilvēks saņemsies, un kaut vai par spīti visam, bet panāks, ka tas nepiepildās.
Ir, protams tādi, kuri padoma prasīšanu pareģim vai zīlēšanu mājas kārtībā uzskata par laika un naudas izšķiešanu. Tā attiecoties tikai uz tiem, kas savu nākotni nodod citu rokās, un cilvēku varot programmēt tikai tik, cik pats to pieļauj. Tie, kas dzīvo pēc paša radīta scenārija, visu plāno un nosaka paši! Viņu sauklis: katram ir paredzēts viss pasaulē iespējamais! Tik, cik ir prāta un prasmes to visu paņemt.
Tomēr jāatceras, ka viens no svarīgākajiem noteikumiem pareģošanā ir precīza noskaidrojamā jautājuma formulēšana. Lai nesanāk kā valdniekam, kurš pirms kaujas pajautāja orākulam par kara iznākumu. Uzzinot, ka tiks sagrauta varena valsts, viņš piemirsa pajautāt, kura valsts. Un sagrāva pats savu. Kad jautājums noformulēts, tas nozīmē, ka cilvēks par tēmu jau nopietni padomājis, gatavs uzklausīt konkrētu atbildi un vairumā gadījumu - rīkoties. Tādēļ nav tik svarīgi, vai skatās zvaigznēs, kārtīs vai kafijas biezumos. Svarīgi, ka cilvēki interesējas par nākotni, par tās uzlabošanas iespējām un neļaujas tikai nest sevi dzīves straumei. Arī pareģojumi var sniegt zināšanas, kas palīdz plānot nākotni un pašam būt savas laimes kalējam.
