Viens no tematiem, kas lasītājus saistījis visos laikos, ir apraksti par noziegumiem un arī tas, kādu sodu tiesa piespriedusi vainīgajiem. Parasti par to sabiedrību informē masu mediju pārstāvji. Savulaik laikraksta «Padomju Jaunatne» lasītāji korespondenta Jura Blaumaņa (13.03.1934.–04.07.2012.) rakstus gaidīja ar milzu nepacietību. Arī Elita Veidemane, kura pagājušā gadsimta 80. gados strādāja tā paša laikraksta redakcijā, rakstīja par aktuālām krimināllietām. Latvijas kriminālistikas vēsturē paliekoša vieta ir Veidemanes rakstam 1988. gada aprīlī saistībā ar izmeklēšanu krimināllietā par uzbrukumiem taksometru šoferiem, kur viņa kopā ar izmeklētāju nolēma riskēt, taču rezultāts tika sasniegts – noziedznieki notverti. Bez abiem minētajiem par krimināllietām Latvijas presē rakstījuši arī citi.
Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 143. pants noteica, ka sabiedrība ir iesaistāma nozieguma atklāšanā, savukārt 107. pantā norādīts, ka viens no lietas ierosināšanas iemesliem var būt presē publicētās ziņas. Praksē bija gadījumi, kad tā arī notika. Savukārt Latvijas Republikas Kriminālprocesa likuma 369. pantā «Kriminālprocesa uzsākšanas iemesli» preses līdzdalība vairs nav minēta.
Laikraksta «Padomju Jaunatne» korespondents un atbildīgā sekretāra vietnieks Juris Blaumanis lasītāju vidū tik populārs kļuva tāpēc, ka pievērsās kriminālajam žanram, nodarbojās ar dažādu noziedzīgo grupu darbības izpēti un veidoja aprakstus. Viņa publikācijās pārdomāts bija it viss, sākot ar nosaukumiem: «Tie paši vēži…», «Blēži saulgozī», «Pieci tūkstoši plastmasas maisā», «Esi sieviete. Esi vīrietis», «Mainu zirgu pret automobili…», «Kā slaistam tikt uz Eldorado» un daudzi citi. Blaumaņa popularitāte bija tik liela, ka nebija viegli tikt pie tiem «Padomju Jaunatnes» numuriem, kuros publicēts viņa raksts par kārtējo noziegumu. Preses kioskos tos izķēra kā karstus pīrādziņus, tāpēc daļa lasītāju rīkojās «oriģināli» - laikrakstu izzaga no kaimiņu pastkastes. Nereti notika tā: kādā no Latvijas rajoniem izdarīts noziegums, ierodas operatīvie darbinieki no Rīgas, taču Blaumanis vietējā viesnīcā ir jau priekšā.
Žurnālista, kurš savu stāstnieka talantu mantojis no paša Rūdolfa Blaumaņa, bija rakstnieka brāļa Arvīda mazdēls, darbadienas rīts parasti sākās ar lasītāju vēstuļu lasīšanu. Uz laikraksta redakciju pastnieks tās nesa maisiem. Itin bieži gadījies, ka adresāts, lasot kārtējo vēstuli, nevarēja saprast - smieties vai raudāt. Lūk, viena no tām: «Mans kaimiņš 1973. gadā pieslēdza pie manas elektrības vadiem kandžas aparātu un nu tik dzen dienu un nakti, jau māju uzcēlis no manas elektrības. Brauciet pārbaudīt!...» (Avots: Blaumanis J. Kas sekos aiz daudzpunktes? Kāda sociālā portreta skice.// Literatūra un Māksla, Nr. 17, 24.04.1976.)
Juris Blaumanis par svarīgāko savā darbā uzskatīja izzināšanu un spēju patstāvīgi domāt, turklāt viņš turēja godā vienu no žurnālistikas augstākajiem likumiem, proti, profesionālam žurnālistam tāpat kā tiesnesim jāievēro neitralitāte. «Nav mans uzdevums noteikt soda mērus, ārstēt hroniskus alkoholiķus, dalīt dzīvokļus. Mans uzdevums - likt cilvēkam domāt,» viņš paudis kādā intervijā reģionālās preses pārstāvim. (Avots: Rozentāle A. Atbild Juris Blaumanis.// Komunisma Ceļš (Bauska), Nr. 150, 17.12.1983.)
Bez laikraksta «Padomju Jaunatne», kam 1990. gadā mainīts nosaukums uz «Latvijas Jaunatne», Blaumanis publicējās žurnālos «Lauku Dzīve», «Praktiskais Latvietis», «Likuma Vārdā», bijis laikraksta «Lauku Avīze» līdzstrādnieks. Kad 1989. gada decembrī ceļu pie lasītājiem sāka Latvijas Detektīvžanra asociācijas ikmēneša izdevums «Pilnīgi Atklāti», Blaumanis bija pirmā numura redaktors. Sarakstījis vairākas grāmatas, to vidū pierakstījis un literāri apstrādājis nepamatoti uz nāvi notiesātā Zigurda Dreimaņa atmiņas, kas lasāmas grāmatā «219 dienas nāvinieku kamerā. Es no viņpasaules» (Rīga: Verdikts, 1992).
Publikācijas par kriminālo tematiku presei gatavojuši arī rakstnieki Andris Kolbergs, Egils Lukjanskis, satīriķis Egils Ziemelis, vairāku biogrāfisku grāmatu autore žurnāliste Līga Blaua.
Žurnālista slavai bija arī ēnas puse. Emigrācijā dzīvojošie tautieši par Blaumaņa darbību nebija sajūsmā atšķirībā no ļaudīm okupētajā Latvijā. Kulminācijas punkts bija viņa publikācijas: ««Lāča» bērni vai «bērni» kā lāči» (1982), bet jo īpaši «Kā rodas «disidenti»?» (turpinājumos; 1983), kas ķērās pie sirds jauniešiem emigrācijā un ne tikai viņiem vien. Atbilde ilgi nebija jāgaida, drīz vien tika publicēti vairāki Pāvila Brūvera raksti, piemēram, «Kad Blaumanis melo» (Austrālijas Latvietis, Nr. 1684; 01.07.1983.), taču viņš nebija vienīgais, kurš autoram izteica pārmetumus. «Vairāku minēto rakstu autors ir Juris Blaumanis, kuru laikabiedri vērtē kā «izcilu latviešu žurnālistu». Bijusī kolēģe Ieva Raiskuma pat nebeidz jūsmot: «Viņam «Padomju Jaunatnes» redakcijā bija sava vieta - nu tāda kā pusdieva vieta. Juris Blaumanis viennozīmīgi bija mistērija un žurnālistikas Džeimss Bonds. Varēja tikai apbrīnot un kaifojot un šermuļojoties lasīt viņa jaunāko rakstu.»
Patiesībā ar zākājošiem epitetiem apveltot tos, kam tiešām sirds dega par Latviju, Blaumanis bija čekas pakalpiņš, kā to 1990. gadā intervijā medijam «Novoje Russkoje Slovo» apliecinājis Roberts Ostrovskis: «VDK pasūtījumus ar dažādiem pseidonīmiem rakstīja arī tagadējais avīzes «Pilnīgi Atklāti» redaktors Blaumanis,» raksta Dainis Mjartāns. «Visi šie notikumi tēlainā padomju žurnālistikas stilā aprakstīti «Padomju Jaunatnes» slejās zem intriģējošā virsraksta «Kā rodas «disidenti»?», atmaskojot citādi domājošos kā kriminālus elementus.» (Avots: Mjartāns D. Par latviešu jauniešu pretpadomju darbību astoņdesmitajos gados.// LAIKS, 01.05.2019.)
Bez Blaumaņa kā kriminālžurnāliste sevi pozicionēja arī Ārija Klimkāne, kuras publikācijas bija lasāmas laikrakstā «Cīņa» (1990. gadā mainīja nosaukumu uz «Neatkarīgā Cīņa», aptuveni gadu laikraksti «Cīņa» un «Neatkarīgā Cīņa» pastāvēja paralēli; pēdējais nosaukums - «Neatkarīgā Rīta Avīze»). Klimkāne darba gaitas sāka redaktora Oļģerta Zīles laikā avīzes «Cīņa» Sadzīves nodaļā. Par labu darbu viņa ieguva titulu LPSR Nopelniem bagātā žurnāliste. Līdzīgi kā kolēģis Blaumanis, Klimkāne publicējās vairākos izdevumos - arī laikrakstā «Rīgas Balss», žurnālā «Veselība». Ir sarakstījusi grāmatu «Katru pirmdienu pulksten desmitos» (R.: Liesma, 1980) un kopā ar līdzautoriem Oskaru Gertu un Ēriku Podnieku - «Sieviete Latvijas PSR zinātnē, veselības aizsardzībā un tautas izglītībā» (R.: Liesma, 1977).
Klimkānes publikācijas, kuru centrā ir kriminālā informācija, bija spilgtas, tām dzirksti piešķīla autores stils un košie epiteti. Šķita, viņa pārtapusi par prokuroru vai tiesnesi, aizmirstot par savai profesijai tik svarīgo neitralitāti. Cilvēks uz apsūdzēto sola bija kļuvis ne tikai par vainīgo, bet vienlaikus par Klimkānes ienaidnieku. Nesaudzīga korespondente bijusi pret kukuļņemšanā apsūdzēto ārsti Skaidrīti Aivari (raksts «Slava un patiesība» laikraksta «Cīņa» 1963. gada 20. janvāra numurā). Vērtējot no mūsdienu skatupunkta, autores vēlme norādīt, kā dzīvot un kā tiesāt, ir pārsteidzoša. Varbūt žurnāliste alka demonstrēt, kā īstam padomju cilvēkam jādzīvo un pēc kādiem ideāliem jātiecas. Ņemot vērā, ka korespondentes vīrs Jānis Klimkāns bija viens no centīgākajiem un nežēlīgākajiem čekas aģentiem, kas paguva gan nodot prāvu skaitu cilvēku, gan uzdienēties par ārvalstu spiegu, taču tika atmaskots - viss kļūst saprotamāks. Centība attaisnojas. Dažkārt.
Šādu nosaukumu žurnālists Jānis Domburs izvēlējies kādai no savām publikācijām 1991. gadā. Tas bija pārmaiņu laiks, ko raksturo kapitāla pārdale un nepieredzēti augsts noziedzības līmenis. Plauka organizētā noziedzība. Konkurentu nogalināšana, automašīnu (un cilvēku) spridzināšana kļuva par ikdienu. Īsā laika posmā notika vairākas bēgšanas no ieslodzījuma vietām. Kriminālie notikumi tika atspoguļoti presē, par tiem laikrakstam «Diena» rakstīja Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes absolvente Līga Krapāne un Jānis Domburs. Gan viens, gan otrs tolaik regulāri apmeklēja prokuratūru un konsultējās ar izmeklētājiem. Savukārt Aivars Pastalnieks vadīja laikraksta «Labrīt», kas iznāca no 1993. līdz 1995. gadam, Likumības nodaļu un arī rakstīja par šiem notikumiem.
Pieminams ir reģionālā laikraksta «Kurzemes Vārds» žurnālists Gundars Matīss, kuru saistībā ar profesionālo darbību piekāva līdz nāvei (viņš mira slimnīcā 2001. gadā). Fiziski cieta arī kriminālziņu žurnālists Ivars Āboliņš, kuru, atriebjoties par publikāciju, piekāva 2002. gadā.
Mūsdienās kriminālžurnālistikas žanrs ir panīcis, taču ne iznīcis. Spilgtākie pārstāvji ir Kārlis Seržants un Jānis Domburs.