Samanta Petakova ir pārliecināta, ka katrs noskriets maratons viņai sagādā laimi. Viņa atzīst, ka skriešana ne tikai māca disciplīnu, bet arī liek savākties ekstrēmās situācijās. Patlaban viņa noskrējusi 112 oficiālus maratonus 25 valstīs un ir pirmā latviete, kurai izdevies noskriet tik daudz maratonu.
«Bērnībā sapņoju, ka būšu apģērbu dizainere, jo man patika zīmēt meitenes un kleitas. Pieaugusi es šajā profesijā ikdienā pelnu iztiku. Taču patlaban sapņoju par to, ka vēlos palīdzēt cilvēkiem uzsākt skriešanu - ar padomiem, ar iegūto pieredzi. Šobrīd jūtos pietiekami stipra šajā sfērā, tāpēc vēlos dalīties. Vēlos cilvēkiem iedegt to dzirkstelīti, kas rada prieku no skriešanas. Nespēju iedomāties savu dzīvi bez skriešanas, jo man tā nav tikai aktīva darbība, bet gan daudz vairāk. Man tā ir meditācija, jaunu ideju smelšanas avots, prieks un laime. Vēl es nespēju iztēloties dzīvi bez ceļošanas, kas ir cieši saistīta ar skriešanu, jo maratoni notiek visā pasaulē.
Mans pirmais maratons notika 2018. gada novembrī Ņujorkā, pirms tam skrēju pusmaratona distanci. Domāju - vismaz vienu reizi varētu noskriet maratonu. Atceroties Ņujorkas pieredzi un runājot par maratoniem, vēlos uzsvērt, ka lielajos maratonos valda loterijas princips, jo gribētāju ir ļoti daudz. Es reģistrējoties iemetu savu kartīti Ņujorkas maratona loterijā, un to izvilka. Tieši tad sapratu, ka man ir jātrenējas un jānoskrien maratons. Biju saviļņota un satraukta, turklāt nespēju iedomāties labāku vietu pirmajam maratonam, jo atbalstītāji bija visus četrdesmit divus kilometrus - ar plakātiem, zvaniem, bungām un skaļiem uzmundrinājuma vārdiem. Emocijas neaprakstāmas. Pat tagad atceroties man zosāda uzmetas, jo tādas emocijas aizmirst nevarēs nekad.
Noskrēju un sapratu, ka tagad mana dzīve dalīsies pirms un pēc Ņujorkas maratona. Tas bija liktenis, bija īstais laiks sākt dzīvot apzināti, sākt skriet, jo to vēlas mana dvēsele. Sapratu, ka vēlos skriet maratonus visā pasaulē, jo tas ir arī veids, kā apskatīt pasauli. Vienmēr saku, ka labākais suvenīrs, ko var atvest no pilsētas, kurā esi bijis, ir maratona medaļa.
Pēc tam, 2019. gadā, es noskrēju tikai astoņus maratonus, līdz sapratu, ka spēju skriet biežāk. Man ir paveicies, jo mans ķermenis spēj ļoti ātri atjaunoties un būt gatavs nākamajam pārbaudījumam. 2020. gadā sākās pandēmija un maratonus atcēla. Es piedalījos pēc iespējas visos maratonos, kas tolaik bija pieejami. Toties šogad skrienu gandrīz katru nedēļas nogali, jo tas ir lieliskākais veids, kā pavadīt nedēļas nogali.»
«Lai finišētu, ir jāstrādā ar sevi, jārunā ar sevi, ka padošanās nebūs. Es esmu skrējusi arī lielākas distances, proti, Rīga-Valmiera, kas ir simt septiņus kilometrus gara, un tur vēl vairāk jāprot sarunāt ar savu iekšējo es, ka ir jāskrien. Mana distance tomēr ir maratons, jo tur gūstu vislielāko baudu, ko izdala ķermenis - laimes hormonus. Protams, katram maratona skrējējam ir savas emocijas un atziņas, bet man pirmie desmit, piecpadsmit kilometri ir visneemocionālākie, jo tad vēl nesākas cīņa ar sevi vai otrā elpa, vai neizsakāma prieka sajūta. Man ļoti patīk pēdējie kilometri. No vienas puses, ko tur priecāties, kājas jau sagurušas, spēka palicis mazāk, bet man ir pretēji. Esmu vairāk enerģijas pilna nekā startā, bet tas laikam ir laimes hormonu dēļ. Tie izdalās, ilgāk skrienot.
Man ir bijusi vēlme padoties, īpaši, kad maratons notiek ļoti kalnainā vietā, vai arī tad, kad ir ļoti karsts. Bet es nekad nepadošos. Kad sevi izaicināju skriet desmit maratonus desmit dienās Anglijā, jau otrajā dienā ap sešpadsmito kilometru nepamanīju bedri un nokritu. Izmežģīju potīti, blakus skrējēji domāja, ka lauzta, jo izskatījās baisi. Taču es piecēlos un aizkliboju līdz finišam. Mani apskatīja ārsts, potīte bija izmežģīta. Bija tiešām sāpīgi, bet jau nākamajā rītā aizgāju uz startu, lai sāktu savu trešo maratonu. Noskrēju un iekļāvos laika limitā. Trešais un ceturtais maratons bija vismurgainākie, jo katrs solis rezultējās ar ciešanām, bet es skrēju līdz galam, nevēlējos padoties. Sapratu, ka varu izturēt sāpes, un noskrēju visus desmit maratonus. Biju neaprakstāmi lepna par sevi.
Nākamais izaicinājums bija noskriet desmit maratonus desmit dienās Itālijā, lai arī bija pagājis mēnesis kopš pirmā «10 in 10» izaicinājuma. Tur bija citas grūtības - karstums. Liktenis atkal lēma, ka finišēju visos desmit maratonos, starp sievietēm paliekot ceturtajā vietā, aiz sevis atstājot skrējējas no Singapūras, Austrālijas, Anglijas. Turklāt esmu pirmā latviete, kura ir noskrējusi desmit maratonus desmit dienās un vēl divas reizes.»
«Skrienot maratonus, esmu iemācījusies orientēties svešā valstī, kā tikt uz to valsti un pilsētu, kurā notiks maratons, jo ne vienmēr ir pieejami lidojumi. Esmu ekonomiskais ceļotājs, tāpēc bieži nācies ilgi gaidīt lidostās nākamo reisu. Ir pat bijis, ka lidostu aizver un tad ir ātri jāmeklē alternatīvas, kā tikt uz maratonu vai no maratona uz mājām - jākoncentrējas un nedrīkst krist panikā. To man ir iemācījušas maratona distances. Mani motivē izaicināt sevi, man ļoti patīk, kad attīstos, realizēju sevi, iegūstu pieredzi. Man patiesi patīk grūtības, sarežģītas situācijas, jo tikai caur grūtībām cilvēks aug un jūtas dzīvs. Man ir sajūta, ka Dievs man devis lielu pacietību un izturību, jo esmu piedzīvojusi neskaitāmas situācijas, kad ir jāiztur. Esmu arī sapratusi, ka man ir daudz enerģijas, jo varu garas stundas strādāt, pēc tam lidot uz maratonu, noskriet to un uzreiz doties atpakaļ uz mājām un atkal strādāt. Tieši tas man ļoti patīk sevī.»
«Kad nonāku līdz finišam, sajūtas nevaru pat aprakstīt. Tikai izjust. Tas vienmēr ir gluži kā sasniegt augstāko laimes virsotni. Turklāt mans lielākais spēks ir pieredze un izaicinājumi, kuri tikuši pievārēti. Kad atceros, ko esmu jau pievārējusi, tas dod man ļoti daudz spēka gan fiziski, gan emocionāli. Vienmēr jutīsimies spēcīgāki, kad izdarīsim ko tādu, ko neesam vēl darījuši.
Nevajag baidīties! Bailes nes negatīvas emocijas, un pie negatīvā pievilksies negatīvais. Nekas nenotiks pats par sevi, ir jāceļas un jādara, jāsper pirmais solis, tad otrais un trešais. Pēc tam parādīsies pārliecība par sevi un īstie cilvēki. Kad cilvēks jau dara, tad bailes vairs nav prātā. Es pati pagājušajam gadam biju noteikusi divus lielus un gada sākumā pat šķietami neiespējamus mērķus - sasniegt simt maratonus. Pagājušo gadu uzsāku ar četrdesmit diviem maratoniem, bet noslēdzu ar simt divpadsmit. Esmu pārspējusi Latvijas sieviešu rekordu ar visvairāk noskrietiem oficiālajiem maratoniem, jo pērn rekords bija simt četri maratoni. Un otrs mērķis, kurš ir sasniegts - visvairāk noskrieto oficiālo maratonu Latvijā gada laikā gan starp sievietēm, gan vīriešiem. Bija daudz brīžu, kad vēlējos atpūsties, aiziet izklaidēties ar draugiem, nopirkt sev kaut ko dārgāku, bet es saņēmos un sev teicu, ka man ir mērķis, kurš nav viegli sasniedzams, bet jāsasniedz. Lielas lietas nenāk viegli. Es turpinu un turpināšu. Es lepojos ar katru, kurš nes Latvijas vārdu pasaulē, tāpēc sev un visiem skrējējiem - gan maziem, gan lieliem - novēlu atrast sevī ko tādu, kas patīk, un sākt darīt. Jo divi vai pieci noskrieti kilometri ir vairāk par nulli. Vienmēr ir tikai jāsāk.»