Otrdiena, 31.janvāris

redeem Tekla, Violeta

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Vakara Ziņas

VAKARA ZIŅAS. 11 gadus vecas meitenes pazušana. Vainīgais joprojām neatrasts un nesodīts

© Pixabay

Žurnāla iepriekšējos numuros esam vēstījuši par krimināllietām, kas agrāk vai vēlāk, bet tika atklātas un vainīgie sodīti. Taču ir reizes, kad vainīgo atrast neizdodas. «Nekad nav tā, ka slepkavības tiek atklātas pa visiem simt procentiem. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad šķiet, esam izdarījuši pilnīgi visu, taču vainīgais tā arī nav atrasts. Tā ir izmeklētāju kļūda,» atzīst Rita Aksenoka, pensionēta sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja ar vairāk nekā 30 gadu darba stāžu. Viņa nespēj aizmirst vairākus gadījumus, kur, kā pati atzīst, rokas bijušas par īsām, pietrūcis zināšanu, līdz ar to slepkava palika neatrasts un nesodīts. Diemžēl ne viens vien no šiem gadījumiem ir saistīts ar bērniem.

Šoreiz - par diviem šādiem noziegumiem, turklāt viena gada laikā. Pirmajā noziedznieku notvēra, otrajā - nē. Lai saudzētu upuru piederīgos, neatklāsim ne bērnu vārdus, ne precīzas vietas, kur traģēdijas notikušas.

Traģēdija silā

«Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrā puse mums izvērtās murgaina, jo samērā neilgā laikā vairākas lietas bija saistītas ar mazgadīgām meitenītēm, kuras pēkšņi pazuda un pēc tam vai nu atrada nogalinātas, vai neatrada vispār,» atceras Rita Aksenoka. Viņa vēl aizvien labi atceras sava jaunākā dēla Kaspara 8. klases izlaidumu. Bija 1987. gada 11. jūnijs; Rīgas 1. vidusskolas (tagad Rīgas 1. ģimnāzija) zālē priecīgi satraukti gan izlaiduma klašu audzēkņi, gan viņu vecāki. Tas līdz brīdim, kad pie skolas ieejas apstājusies mašīna un Aksenoka izsaukta ārā. Kolēģi paziņoja, ka jābrauc uz kādu Vidzemes pilsētu. Netālu no tās atrodas sils, kur, lasot maijpuķītes 8. klases audzēkņu izlaidumam, pazudušas divas 7. klases meitenes. Izlaidumam vajadzēja notikt nākamajā dienā; šie bērni lasīja puķes iepriekšējās dienas vakarā. «Pirmā ziņa bija, ka noslepkavotas ir abas, taču, jau esot notikuma vietā, noskaidrojām, ka viena palikusi dzīva. Abas meitenes bēgušas no kāda vīrieša. Vienai no viņām laimējies aizbēgt un izglābties, bet otrai - ne. Meitene, kura izglābās, bija tik ļoti pārbijusies, ka neko neatcerējās un nevarēja pastāstīt,» atceras izmeklētāja. Savukārt noslepkavotā bērna līķi ar daudzu skolēnu, skolotāju, vecāku un operatīvo darbinieku palīdzību atrada nākamajā dienā noslēptu žagaru kaudzē netālu no šosejas ar dzīvu satiksmi.

Par traģēdiju lasāms arī vietējā laikrakstā: «Prokuratūras un iekšlietu daļas darbiniekiem, ieraugot noslēpto līķi, nebija nekādu šaubu, ka mūsu rajonā izdarīts drausmīgs noziegums. No šī brīža galvenais jautājums bija, kas to izdarījis, kādu motīvu vadīts un kā visīsākajā laikā atklāt, atrast un padarīt nekaitīgu sabiedrībai bīstamo noziedznieku. Šīs rūpes uzņēmās Latvijas PSR Prokuratūras un Iekšlietu ministrijas operatīvā grupa, kas nekavējoties ieradās no Rīgas. Jau otrā dienā prokuratūras un milicijas darbinieku redzeslokā nonāca pilsonis Boriss Igora d. Villers, dzimis 1957. gadā, kurš jau agrāk vairākas reizes bija sodīts.» (Avots: Krembergs J. No soda neizbēgt./ Stars, Nr. 20., 16.02.1988.)

Tika ieguldīts milzīgs milicijas, prokuratūras un ekspertu darbs, veiktas vairākas izmeklēšanas darbības, kā rezultātā slepkavu aizturēja. Villers saprata, ka tiesa viņam, visticamāk, piespriedīs augstāko soda mēru, tāpēc, atrodoties iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā, viņš pakārās. «1987. gada 23. decembrī Latvijas PSR Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija nolēma krimināllietu Borisa Villera apsūdzībā izbeigt sakarā ar viņa nāvi, jo saskaņā ar Latvijas PSR Kriminālprocesa likuma prasībām pret mirušu personu tiesvedība nav pieļaujama un tā izbeidzama.» (Avots: Krembergs J. No soda neizbēgt./ Stars, Nr. 20., 16.02.1988.)

Kad vairs nezini, kur meklēt

Kopš šīs traģēdijas pagāja vien pāris mēnešu, un Latviju satrieca ziņa, ka vienā no mūsu valsts pilsētām gaišā dienas laikā, ejot mājās no skolas, pazudusi 11 gadus veca skolniece. 1987. gada 14. oktobrī meiteni nākam mājās pa sava dzīvokļa logu bija redzējusi pašas māte, taču brīdī, kad bērns bija ticis līdz mājas ārdurvīm, kāpņutelpai, māte no loga aizgāja un sāka klāt galdu. «Paiet viena minūte, divas, piecas, desmit. Paiet stunda, bet [bērns] tā arī sava dzīvokļa durvis neatver. Un ir gandrīz vai nešaubīgs pamats domāt, ka viņa tās arī nekad vairs neatvērs…» (Avots: Lukjanskis, E. Slepkava joprojām tiek meklēts./ Neatkarīgā Cīņa, Nr. 177., 14.09.1993.)

Pēc pāris dienām nelaimes piemeklētajā mājā jau darbojās sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju grupa no Rīgas: Rita Aksenoka, Jānis Skrastiņš, Ints Upmacis, kā arī eksperti un Iekšlietu ministrijas darbinieki. Vispirms tika aptaujāti visi deviņstāvu mājas kaimiņi, ēkas liftā atrastas asins pēdas, pēc kurām bija iespējams noteikt grupu - tā bija identiska ar pazudušās meitenītes asins grupu. «Izgājām uz bēniņiem, tie pilni sprāgušiem baložiem un atkritumu kaudzēm. Vietā, kur var izkļūt uz ēkas jumta, bija divas ailes. Tur atradām ļoti daudz asiņu, taču līķa nebija. Pārmeklējām kāpņu telpas, pagrabu, katru mājas stūrīti. Kad tas bija izdarīts, pārmeklējām apkārtni, tajā skaitā netālos kapus. Varēja gadīties, ka līķis kādam kapam ir pierakts klāt. Apskatījām visas kopiņas. Nekā. Meklējām un iztaujājām milzīgu daudzumu cilvēku. Nekā. Nevarēja saprast, kur vēl lai meklē… Tā arī šī slepkavība palika neatklāta,» nopūšas Rita Aksenoka. It kā bija radušās aizdomas uz kādu jūrnieku, taču nekādu pierādījumu viņa vainai nebija. Tagad pagājuši 35 gadi, bet noziegums vēl aizvien nav atklāts.