VAKARA ZIŅAS. Ievas Aleksandrovas-Eklones liktenīgie masu skati kino

Stāstot par savu izvēlēto mīļāko fotogrāfiju, kura tapusi  1990. gadā, aktrise Ieva Aleksandrova-Eklone teic, ka, tāpat kā daudzi viņas vienaudži, arī viņa vidusskolā vēl nebija izlēmusi, ko iesākt pēc skolas beigšanas: «Sekmes man bija teicamas, bet nebija neviena virziena, intereses, ko es vēlētos studēt tālāk. Diezgan bezcerīgs stāvoklis. Taču tad nāca kāds liktenīgs piedāvājums, par kuru stāstīšu visu pēc kārtas.»

Galvenais, ka ir zirgi!

Tolaik Ievas mamma strādāja kafejnīcā «Turaida», kas atradās netālu no Dailes teātra. «Tur bieži apgrozījās gan kino, gan teātra ļaudis, tādējādi tiku uz Dailes teātra izrādēm, jo mammai aktieri dāvināja ielūgumus. Viens no pastāvīgajiem klientiem, kurš kļuva par mūsu ģimenes draugu, bija Aleksandrs Žukovskis jeb Žukiņš, kā viņu mīļi sauca mana mamma. Kādā ziemīgā dienā, skolas brīvlaikā, viņš izstāstīja, ka drīzumā braukšot uz Madonu filmēt masu skatus, es varot braukt līdzi, ja gribot pamēģināt filmēties. Izmitināšana paredzēta Madonas viesnīcā, ēst būs, honorāru arī maksāšot, filmēšanā zirgi būšot. Ar to man pietika, jo galvenais arguments bija, ka ir zirgi!»

Tikai Madonā Ieva uzzinājusi, ka ieradusies uz masu skatu filmēšanu režisora Vara Braslas filmai «Mērnieku laiki»: «Filmējām bēru ainu. Mans uzdevums bija skriet pakaļ zirga vilktām kamanām, mēģināt tās noķert un ielēkt tajās. Skrēju, klupu, kritu un atkal skrēju, bet zirgu panācu! Filmā arī ir atstāts šis kadrs. Pēc tam vajadzēja arī pašai sevi ieskaņot. Arī tas bija vesels piedzīvojums: devos uz Rīgas kinostudiju, kur garajos gaiteņu labirintos bija skaņu studija, un tur mani sagaidīja skaņu režisors Gļebs (uzvārdu neatceros). Viņš izstāstīja, ka man jāmēģina trāpīt «sev» virsū skaņa. Tas man izdevās, un Gļebs saslavēja mani un teica, ka sauks uz dublāžām, ka man esot laba «čutene».»

Pa īstam «saslimst» ar kino

Ievas izvēlētā bilde ir no filmēšanās otrās dienas, kur viņa tika izvēlēta par aktrises Indras Burkovskas muguras dublieri. «Tā nu filmējās mana mugura kopā ar brīnišķīgo aktieri Jāni Paukštello, ar kuru kopā vēlāk esam gan kino spēlējuši (pie režisores Ilonas Brūveres filmā «Figūras»), gan vairākkārt tikušies uz Dailes teātra skatuves,» aktrise piebilst un atzīst, ka tieši šajā masu skatu filmēšanas reizē tā pa īstam «saslimusi» ar kino. «Redzēju, kā strādā režisors ar aktieriem, kā uzstāda kadru, kā aktieri gatavojas lomai. Iezīdu šīs sajūtas ar katru savu šūnu un sapratu, ka tā ir lieta, ko vēlos darīt.» Pēc tam Ieva kādā brīdī Indrai Burkovskai tā arī pateica, ka viņa ir vainīga profesijas izvēlē, jo - «nebūtu es spēlējusi Oļiņietes muguru, varbūt nemaz nebūtu «saslimusi» ar šo tik skaisto, bet reizē tik nežēlīgo profesiju…».

Pēc tam no Žuka Ieva uzzinājusi, ka notiek uzņemšana Kinoaktieru studijā: «Konkurss bija milzīgs, biju ārprātīgi uztraukusies, un vienīgais, ko atceros no atlases, ka Aina Matīsa man lika spēlēt etīdi, kā es slaucu govi. Tiku uzņemta kursā kopā ar tagadējiem aktieriem Baibu Broku, Zani Daudziņu, Andri Keišu. Jau pirmajā kursā nāca pirmā loma pie Maijas Dances seriālā «Cilvēks, kas visu zina» un filmā «Figūras» - pie manas mīļās Ilonas Brūveres, kuru saucu par savu kino mammu, jo esmu piedalījusies daudzos viņas darbos kino un uz skatuves.»

Aktrise neslēpj - kino viņai ir mīļāks par teātri. «Man ir sajūta, ka kino ir vairāk maģijas, vairāk pārsteiguma, jo tu nekad nezini, kāds būs gala rezultāts, kas būs redzams filmā. Tāpēc tagad ļoti gaidu rezultātu Vlada Kovaļova seriālam «Nelūgtie viesi», kur piedalījos šovasar. Zinot Vladu, viņš skatītājiem neliks vilties!»