Ikvienā mājā astoņdesmitajos gados bija latviešu ārsta Jāņa Zālīša grāmata «Mīlestības vārdā», kas tika lasīta ar interesi un rūpīgi slēpta, jo Padomju Savienībā seksa nebija. Vēlāk tā tika izdota atkārtotā redakcijā – grāmata «Vēlreiz par mīlestību» un citāda grāmata-brošūra «Laulības dzīves erotizācija un seksterapija» jau ar izsmeļošāku un atklātāku vizuālo materiālu – seksa pozām, kas bija ar mākslinieciski erotisku pieskārienu. Atklātā sarunā par kailfoto uzņemšanu un modeles darbu brīvdienu žurnāls »Vakara Ziņas« uzrunāja vienu no pirmajām latviešu erotiskajām modelēm Dzintru Normenu, kas šobrīd ir mājsaimniece, precējusies jau desmit gadus, ir divi lieli dēli un dzīvo Apvienotajā Karalistē.
Drosmīga atļaušanās tajos laikos. Kā izlēmi kļūt par erotisko modeli?
Astoņdesmito gadu beigās, kad Padomju Savienībā parādījās sekss, daudzviet tika izsludināti dažādi konkursi. Laikrakstā «Padomju Jaunatne» bija sludinājums, kurā aicināja sievietes piedalīties konkursā «Miss erotika», taču toreiz es biju par jaunu, lai pieteiktos. Tika izdoti dažādi kalendāri ar kailām sievietēm, taču vienā laikrakstā, šķiet, tā bija «Rīgas Balss», atradu sludinājumu, ka Latvijas Fotomākslinieku savienība meklē fotomodeļus. Kopā ar draudzeni aizgājām, paņēmām līdzi peldkostīmus, tur bija liela telpa, kur rindā sēdēja ievērojamākie Latvijas fotogrāfi - Gunārs Binde, Jānis Kreicbergs, Valdis Brauns un citi. Vajadzēja defilēt, atbildēt uz dažādiem jautājumiem. Pēc fotoprovēm mums visām teica, ka piezvanīs un paziņos par rezultātiem. Draudzenei toreiz mājās bija telefons, un mūs uzaicināja uz nākamajām fotosesijām. Tā arī sākās mana modeles karjera. Mēs braukājām uz plenēriem, tika rīkotas dažādas fotosesijas, pārsvarā visas bija mākslinieciskās aktu fotogrāfijas. Kad esi tajā visā iekšā, tad jau tā informācija aiziet. Caur Gunāru Bindi nokļuvu pie fotogrāfa Jāņa Gleizda. Tas bija ļoti labs piedāvājums, mums par to labi samaksāja. Taču bija arī nepieciešams partneris, lai kopā izveidotu dažādas seksa pozas. Man bija pastāvīgs draugs, kurš piekrita kopā piedalīties fotosesijās. Lai viņu īsti neatpazītu, viņš pielīmēja ūsas. Pie grāmatas-brošūras «Laulības dzīves erotizācija un seksterapija» fotogrāfijām strādājām trīs mēnešus. Toreiz Jānim Gleizdam Traumatoloģijas institūtā bija sava studija, kur viņš strādāja. Uz to laiku man jau bija 19 gadu.
Tik agrā vecumā izlēmi fotografēties aktu fotogrāfijām?
Mani jau no sešpadsmit gadiem tā lieta ir interesējusi un saistījusi, es ievēroju, ka man ir ļoti skaists ķermenis, es nekaunējos no tā, man patika nēsāt drosmīgas un interesantas drēbes ar lieliem šķēlumiem un dekoltē, mini svārkus, es neslēpu savus skaistumus. Latvijā pirmoreiz bija konkurss «Miss Rīga», kas mani ļoti iespaidoja, jo tas bija saistīts ar skaistumindustriju, modelēm un tērpu demonstrēšanu. Būt par tērpu modeli mans augums neatļāva, jo esmu īsa. Taču augums un izskats bija atbilstošs aktu fotogrāfijām, arī tas, ka man bija drosme izģērbties kailfoto un man patika šokēt sabiedrību.
Kā ģimene un draugi reaģēja uz tavu izvēli?
Zināja visi, neviena fotogrāfija ar mani nav pornogrāfiska, nekas nav atklāti redzams. Par to arī bija noruna ar manu draugu, ka viss tiek mākslinieciski pietušēts un neizskatās piedauzīgi. Draugs teica - tu vari fotografēties kaila, bet tā, lai nav redzamas atplestas kājas un lai nav pornogrāfija. Augums man ir skaists, bet nav taču viss jāparāda pilnībā! Vecāki bija konservatīvi, mēs īpaši nerunājām par manu modeles darbu, taču mamma mani ļoti atbalstīja morāli, pat palīdzēja sagatavot drēbes fotosesijām. Tajos laikos tas bija arī nedaudz prestiži. Manā draugu lokā tas netika uzskatīts par nosodījumu. Varbūt citās aprindās tas tika uzskatīts par kaut ko netīru vai sliktu.
Cik ar tādu darbu varēja nopelnīt?
Toreiz bija tā, cik fotogrāfs no savas kabatas iedeva, tik arī bija. Jo tās bildes jau nekur nevarēja pārdot, tikai izmantot kādās fotomākslinieku izstādēs vai paturēt savai lietošanai. Citreiz tie bija 25 rubļi, citreiz tīrs entuziasms. Taču mums palika visas fotogrāfijas, kuras tika uzņemtas. Par aktu fotogrāfijām un seksa pozām grāmatai mums samaksāja ļoti labi. Man šo iespēju piedāvāja privāti, kaut kur kuluāros runāja, ka sākumā šī iespēja tika piedāvāta citai meitenei, taču viņas draugs esot iebildis. Tā kā tur vajadzēja pāri un mans draugs piekrita, tad arī izvēlējās mūs.
Vai vari pastāstīt, kā tas viss notika, kad veidojāt fotogrāfijas grāmatai Gleizda studijā?
Pirmajā reizē mēs tikai aprunājāmies par to, kas un kā ir iecerēts un kas no mums tiek prasīts. Parādīja mums skices, kurās bija attēlotas pozas. Pavisam kopā mēs uztaisījām ap 300 seksa pozām. Mēs pat smējāmies par tām pozām, jo viena kāja bija jānoliek nedaudz pa labi vai saliekta, un tā jau skaitās jauna poza. Tas viss nenotika pa īstam, tas viss tika notēlots. Izskatās kā dzimumakts, bet ģenitālijas nekur fotogrāfijās redzēt nevar. Mums bija jānotēlo kaisle sejās, mīmikā un emocijās. Statiskas pozas. Reiz mans draugs nedaudz iekarsa, un fotogrāfs teica, ka viņš izies ārā uz kādu mirkli. Mēs bijām jauni un brīvi, vēlāk satraukums vairs nebija tik liels, un tādu kāzusu turpmāk nebija, viss noritēja ļoti profesionāli. Tāpat, kā tas notiek kinofilmās, kad nekas pa īstam nenotiek. Tas viss notika uz kušetītes, kas bija pārklāta ar palagu. Tur nebija nekādu uzstādījumu, viss bija robusti un tikai tam, lai attēlotu un nofotografētu pozu. Mums nebija nekādu statistu, pati taisīju meikapu, studijā bijām tikai mēs trijatā. Viss darbs pie fotogrāfijām pagāja trīs mēnešu laikā. Katru nedēļu pāris stundas strādājām. Par to mums bija gabaldarba samaksa, tiem laikiem ļoti liela, katram no mums samaksāja 10 tūkstošus rubļu. Tajā laikā par 20 tūkstošiem varēja nopirkt astoto žiguli.
Grāmata nonāca tirdzniecībā, kādas bija tavas emocijas?
Tiem laikiem grāmata-brošūra bija ļoti populāra, to tirgoja grāmatnīcās, pēc tam arī vairākus gadus vēlāk to varēja iegādāties Rīgas centrālās stacijas tunelī. Es pat, ejot garām, redzēju uz grāmatas vāka sevi, kas bija izlikta tirdzniecības stendā. Es biju priecīga un lepna, kad grāmata tika izdota. Neesmu kaunējusies par savu atļaušanos un drosmi. Arī tagad, skatoties atpakaļ, esmu lepna, ka to izdarīju, biju viena no pirmajām latviešu erotiskajām fotomodelēm, kas ko tādu atļāvās.
Vai cilvēki tevi atpazina?
Nē, katrā ziņā klāt nenāca.
Vai pēc grāmatas bija arī citi projekti?
Jā, man bija piedāvājums dublēt Aurēliju Anužīti viņas pirmajā filmā «Zirneklis». Tieši kailainās. Taču filmas pēdējās ainās es vairs nedublēju aktrisi, tur redzama pati Aurēlija. Man nokrāsoja matus, lai mans tēls būtu līdzīgs Aurēlijas dabīgi rudajiem matiem. Toreiz mums
bija līdzīgas figūras un krūtis, arī augums. Tad atnāca Latvijas neatkarība, un visiem kļuva grūti ar naudu, fotogrāfiem, arī kinostudijai un mums vairs nebija projektu. Pašu Jāni Zālīti man nesanāca satikt, bet Gleizda veidotās fotogrāfijas viņš atzina par labām un profesionālām.
Foto vietas bija dažādas un neierastas?
Mēs kā aktu fotomodeles fotografējāmies dažādās pamestās mājās, vecās dzirnavās, pie jūras. Fotogrāfs Jānis Knāķis izmantoja dažādu simboliku - miliču cepures, sarkanās zvaigznes vīģes lapu vietā, jo tas bija viņa protests pret padomju režīmu. Es sapratu vienu, ka modelei nav viegli, jo ir fiziski grūti, jābūt psiholoģiski sagatavotai. Mežā jāsēž sūnās, un skudras kož, vai pļavās nātres, jāierāpjas un jāsēž ozola dobumā, tas bija nedaudz traumatiski, jo reizēm sanāca saskrāpēties vai nobrāzt ādu. Lai izveidotu vajadzīgo bildi, nācās kailai stāvēt, gulēt vai izveidot pozu arī vējā, lietū, kas ne vienmēr bija ērti.
Cilvēkiem ir aizspriedumi pret šāda veida darbu.
Uzskatu, ka izglītojošajā un informācijas ziņā tas ir noteikti vajadzīgs, ja vien tā nav pornogrāfija, ja tas ir medicīnas uzskates vai izziņas materiāls. Mūsdienas ir ļoti daudz iespēju gan fotomodeļu biznesā, gan erotiskā kino piedāvājumā. Tādi uzskates līdzekļi ir vajadzīgi.
Vai arī tagad ir bijušas idejas vai ieceres kādām fotosesijām?
Nav, es atstāšu to lāpu nest tālāk jaunai paaudzei, lai kā arī mīlu savu ķermeni, bet jāsaprot, kā tas estētiski izskatās. Bērni zina, ka mamma bija modele, bet bildes īsti nav redzējuši. Es tagad izskatos pavisam citādi, mans vīrs attiecas pret to ļoti pozitīvi, viņš nenosoda mani, mums ir ļoti labas attiecības. Angļiem tas ir pašsaprotami, jo viņiem nav biji dzelzs priekškars, tas viss viņiem ir pieņemams. Varbūt pamēģinātu arī šodien, ja vien nomestu kādus desmit kilogramus. Ir bijusi doma savaņģot fotogrāfus, modeles, ar ko kopā strādāju, lai uztaisītu labdarības kalendāru, taču laikam īsti nē, jo nevēlos izlikt sevi kritikai. Eidžisma arī vairs nav, bet, ja būtu interesants piedāvājums, nekas nebūtu pret.