VAKARA ZIŅAS. Ceļojam uz Vevē. Kūrorts Ženēvas ezera krastā
Ja jautātu, kas ir Vevē un ar ko tas slavens, droši vien lielākā daļa cilvēku neziņā paraustītu plecus. Iespējams, ļaudis, kuri interesējas par kino un tā personībām, zinātu atbildēt, ka Šveices Konfederācijas kūrorts Vevē cieši saistīts ar sera Čārlza Spensera Čaplina (16.04.1889.–25.12.1977.) dzīvi un daiļradi. 1953. gadā mākslinieks kopā ar savu ceturto dzīvesbiedri Ūnu O’Nīlu no ASV pārcēlās dzīvot uz Vevē, kur pavadīja 24 gadus līdz pat nāves brīdim. Kūrorta kapsētā viņš arī ir apbedīts. Pirms vairākiem gadiem ēkā, kur slavenība dzīvojusi, tika atvērts muzejs, kas ceļotāju vidū ieguvis milzu popularitāti.
Kūrorts Ženēvas ezera krastā ne mazāk vilinās arī tos ļaudis, kam kinomāksla ir vienaldzīga. Maigais klimats (arī vēlā rudenī un ziemas mēnešos), romantiskas pastaigu vietas, īpaši promenāde, kas vijas gar ezeru, nevar atstāt vienaldzīgu. Nemaz nerunājot par Pārtikas muzeju, kas atrodas netālu no kūrorta centra Ženēvas ezera krastā un īpaši piesaistīs bērnus un jauniešus. Piebilstams, ka kūrortā viegli var nokļūt no lielajām pilsētām Ženēvas, Lozannas un Cīrihes. Pirmās divas no minētajām Vevē atrodas pavisam tuvu.
Čaplina ēnā
Lielākā daļa ceļotāju uz Vevē dodas Čārlija Čaplina dēļ. Tas arī saprotams, jo relatīvi nesen durvis vēris ļoti moderns šai personībai veltīts muzejs, kas iekārtots mākslinieka divstāvu savrupnamā kūrorta nomalē. Lai muzejā nokļūtu, no vietējās dzelzceļa stacijas vai arī piestātnes, ja gadījumā uz Vevē esat atkuģojis no Montrē vai Ženēvas pa ezeru ar kuģīti, jāpārsēžas satiksmes autobusā, jo nams atrodas atstatu no centra. Turp var doties arī kājām, taču tas aizņems vismaz pusstundu.
Čaplina vārds kūrorta popularizēšanā izmantots jau gadu desmitiem ilgi. 1982. gadā, tātad piecus gadus pēc viņa nāves, Ženēvas ezera ziemeļrietumu piekrastē atklāta slavenajam aktierim un kinorežisoram veltīta bronzas statuja. Tajā Čaplins atveidots kā viens no savu slaveno kinofilmu varoņiem - tumšā uzvalkā un ar katliņu galvā. Nebūs pārspīlēts apgalvojot, ka tā ir vieta, kuru cilvēki, nokļūstot Vevē, visbiežāk fotografē vai arī pie statujas fotografējas paši. Taču bez Čaplina statujas Vevē, Ženēvas ezera krastmalā, atrodas piemiņas vietas arī citām slavenībām, piemēram, drosmīgajam čehu studentam Janam Palaham (11.08.1948.-19.01.1969.), kurš gāja bojā pašsadedzinoties, un ukraiņu rakstniekam Mikolam Gogolim (01.04.1809.-04.03.1852.), taču neviena no tām nesaņem tik lielu uzmanību, kā Čaplina statuja.
Apzinoties, kādu pienesumu Vevē kasei var nest visslavenākā kūrorta iedzīvotāja vārda prasmīga izmantošana, tas arī ticis prasmīgi izmantots. 1989. gadā šajā Šveices kūrortā tika rīkots daudz dažādu aktivitāšu par godu Čaplina 100. dzimšanas dienai. Viena no tām bija konkurss, kurā sacentās vairāki simti aktiera un kinorežisora «dubultnieku» - galvenokārt dažādu vecumu skolēni no visiem konfederācijas kantoniem. Laika gaitā par tradīciju ir kļuvuši arī starptautiskie Vevē kinokomēdiju festivāli.
Rātsnams, viesnīca, tūrisma centrs
Nebūtu īsti godīgi, ja Vevē nosaukumu saistītu vienīgi ar Čaplina vārdu. Interesi piesaista arī kūrorta arhitektūra, precizējot - dažādo stilu ēkas tik nelielā teritorijā. Izejot uz ielas no Vevē dzelzceļa stacijas, skatam paveras neliela pareizticīgo baznīca ar zeltā mirdzošu sīpolveida kupolu. Dievnams celts par godu svētajai moceklei Varvarai - tā nosaukums ir Svētās Varvaras katedrāle. Baznīcas būvi 1878. gadā finansiāli atbalstījusi grāfu Šuvalovu dzimta. Pavisam netālu no katedrāles atrodas nākamā sakrālā celtne - Svētā Mārtiņa baznīca; tā ir senākais dievnams kūrortā.
No stacijas puses dodoties Ženēvas ezera virzienā, nevarēs nepamanīt Luija XV stilā celto rātsnamu ar neparasto tornīti un pulksteni. Agrākajos laikos šajā namā atradusies lepna viesnīca, bet mūsdienās te dislocēts tūrisma informācijas centrs. Tā darbinieces, pat ja neproti franču valodu, ko runā Šveices frančvalodīgajā daļā, pasniegs Vevē karti un mazliet lauzītā angļu valodā pateiks, kā var nokļūt līdz Pārtikas muzejam.
Ar dakšu ūdenī
Nokļūstot Ženēvas ezera krastā, neviltotu uzmanību piesaistīs priekšmets, kas bez Alpu kalniem ezera pretējā pusē spoguļojas pretī. Tā ir milzu dakša, kas it kā iesprausta ezera dūņās. Savukārt tās otrs gals izsliets taisni un it kā raugās debesu jumā, no attāluma atgādinot stabu vai bomi. Ko tādu redzot, prātā nāk teiciens: «Ar dakšām ūdenī rakstīts.» Milzīgā dakša kalpo kā norāde 1985. gadā dibinātajam Pārtikas muzejam, jo, šķērsojot promenādi, tieši tai pretī, atrodas grezna villa, kur muzejs iekārtots.
Savdabīga ir nokļūšana līdz ieejas durvīm. Ieejot pa vārtiem, tālāk ved celiņš, kam abās pusēs iekārtotas dobes. Tajās sastādīti visdažādākie augi: gan labi zināmi, piemēram, mini tomātiņi, gan arī pavisam eksotiski, kuru nosaukumus zinās vien nedaudz apmeklētāju. Visiem šiem augiem ir saistība ar uzturu, tāpēc puķu dobes muzeja priekšpagalmā neatrast. Ja kāda auga nosaukumu nezini, turpat atrodama zīmīte ar norādi vairākās valodās. Ejot tālāk, pamanāma pat neliela siltumnīca, kurā audzē dažādas garšvielas.
Zupas terīnes vēsture
Jau ieejot muzeja vestibilā, pretī vēdī patīkama pusdienu smarža. Pirmajā stāvā sākumskolas skolēni vingrinās pavārmākslā. Muzejs šefpavāru vadībā piedāvā iepazīt jaunas, agrāk neiepazītas garšas, kā arī apgūt veselīgas maltītes pagatavošanu.
Kaut vai tā iemesla dēļ, ka šeit gūstama plaša, vispusīga informācija par pareizi sabalansētu uzturu, muzeju kaut vienreiz dzīvē vērts apmeklēt ikvienam, kurš nokļuvis Šveices Konfederācijas franciski runājošajā daļā. Apmeklējums patiesi ir tā vērts. Ēkas pirmajā stāvā aplūkojama liela piramīda, kas šeit novietota ar mērķi vēstīt par cilvēka organismam nepieciešamajiem mikroelementiem. Piramīdas pirmajā līmenī attēlots nevis ēdiens, bet gan šķidrums - vairāku veidu dzērieni, taču saldumi atrodas pašā piramīdas augšpusē. Tā sakot - jo retāk, jo labāk! Netālu no piramīdas ir stikla vitrīna - tajā norāde, cik ēdienreižu dienas laikā būtu vēlamas un kas attiecīgajā maltītē jābauda. Pēc šeit pieejamās informācijas secināms, ka dienā jāēd vismaz sešas reizes: pirmoreiz pulksten septiņos no rīta, bet pēdējoreiz - pulksten pusdeviņos vakarā.
Citā stendā eksponētas fotogrāfijas, cik atšķirīgi katrā valstī tiek pagatavots ēdiens un cik dažāds tas ir. Turpat arī trauki no agrākiem laikiem - apmeklētāji var uzzināt pat kādas zupas terīnes vēsturi.
Galvaskauss ar cukura graudiņiem
Atšķirībā no muzeja pirmā stāva, kas iekārtots ar mērķi izglītot, otrais stāvs izveidots tā, lai priecētu apmeklētāju acis un pārbaudītu viņu attapību, kas nepieciešama, skatoties dažādas animācijas. Kāpjot pa kāpnēm, ik pa brītiņam jāapstājas, jo gribas izlasīt daudzos uzrakstus pie sienas. No tiem uzzināms, cik sena ir vecākā pavārgrāmata; kad atklāja kokakolu; kad sāka izmantot papīra krūzītes, kā arī daudz citas informācijas.
Kā pretmets lejasstāva ekspozīcijai ir otrā stāva izstāžu zāle ar 25 meistaru, pārsvarā šveiciešu un franču, mākslas darbiem. Dažādos laikmetos tapušajās gleznās vienīgais pārstāvētais žanrs ir klusā daba. Kāpēc? Tas ir tēlotājas mākslas žanrs, kurā mākslinieki daudz gleznojuši visdažādākos pārtikas produktus: augļus, ogas, medījumus, žāvējumus un citus. Īpaši piesaista viena no gleznām, kur attēlots cilvēka galvaskauss, kam apkārt izbērti cukura graudiņi.
Otrajā stāvā iekārtota arī speciāli farmaceitam Henrijam Nestlem (10.08.1814.-07.07.1890.) veltīta zāle. Viņš atklāja piena aizstājēja formulu priekšlaikus dzimušiem zīdaiņiem - piena pulveri «Henri Nestlé Farine Lactée». Vēl šeit iespējams uzzināt daudz jauna gan par milzīgo pārtikas koncernu «Nestlé» kopš 1867. gada, gan par vairāk nekā 80 gadu vecās muzeja ēkas vēsturi.