Juriste Zita Studente jau astoņus gadus strādā par tiesnesi. Darba dienas viņai paiet Rīgas pilsētas tiesā Abrenes ielā, iztiesājot krimināllietas, arī tā saucamās skaļās, kas ļoti interesē masu mediju pārstāvjus. «Man rīts sākas ap pulksten pieciem. Ap sešiem jau izbraucu no dzimtās Jelgavas uz Rīgu. Gandrīz visi darbadienu rīti man ir agrie, taču, lai atgūtu spēkus, mēģinu dzīvot harmonijā, nodarboties ar to, kas patīk un sagādā prieku. Līdz ar to mani vaļasprieki ir gluži pretēji maizes darbam – tā ir gleznošana un ceļošana,» sarunas sākumā atklāj tiesnese. Vaļasprieks – gleznošana – attīstīts līdz tādam līmenim, ka tiesneses darbi aplūkojami vairākās izstādēs, par ko viņai, protams, ir prieks un gandarījums.
«Mūsu vecaistēvs Vilis Students, iedvesmojoties no slavenās indiešu filmas «Zita un Gita», mums abām izdomāja vārdus. Šķiet, vārds Gita viņam īsti negāja pie sirds, tāpēc māsas vārds ir Vita. Mammai bija cits variants - Inese un Agnese, taču palika pie tā, kā bija vēlējies vecaistēvs,» atklāj tiesnese. Viļa Studenta dots ir ne tikai vārds; abas māsas, kurām kāzas notika vienā un tajā pašā dienā, saglabājušas arī dzimtas uzvārdu. «Abas esam Studentes. Bērni gan mums ir vīru uzvārdā.»
Padomju laikos Vilis Students bija augsta līmeņa amatpersona Jelgavas pilsētas izpildkomitejā, taču tas viņam netraucēja radoši izpausties. «Pēc aiziešanas pensijā vecaistēvs sāka gleznot. No tiem laikiem mēs ar māsu atceramies gan tikai vienu gleznu, kas atradās virtuvē pie sienas. Tie bija viņa gleznoti āboli.» Turklāt savu vecotēvu abas māsiņas vienmēr uzrunājušas uz «jūs» - tik liela cieņa bija pret viņu ģimenē. Jau ar pieauguša cilvēka prātu analizējot vecātēva izvēles, Zita Studente ir pārliecināta, ka vecums nav un nevar būt šķērslis, lai sāktu nodarboties ar kaut ko jaunu. «Gleznot esam sākušas abas ar māsu. Šobrīd to darām savam priekam. Pagājuši pieci gadi, kopš ar to sākām nodarboties.» Zita atzīst, ka vēlme zīmēt un gleznot bijusi jau agrāk, arī viņas meita ir pabeigusi mākslas skolu un uzgleznojusi diplomdarbu, taču tiesnese šim vaļaspriekam pievērsusies, kad pamanījusi sludinājumu par gleznošanas kursiem Jelgavā.
«Sludinājumā tika piedāvāts apgūt gleznošanas pamatus. Pieteicos. Izgāju trīs mēnešu kursus, lai saprastu, kas ir eļļas krāsas un molberts, kas ir nepieciešams, lai gleznotu,» atceras Zita Studente. Kad kursi bija pabeigti, viņa nolēma savu jauno nodarbi turpināt, tāpēc pieteicās Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. «Biju pabeigusi semestri, tad sākās pandēmija, kas manus plānus nedaudz izjauca. Turpināju gleznot mājās un privāti pie mākslinieces Alises Gibetas, ko daru vēl joprojām.» Papildus apmācībai tiesnese ir iegādājusies daudz grāmatu par glezniecību zināšanu papildināšanai. Brīvdienās, kā viņa smejas, abas ar māsu gleznojot katra savā mājā. «Apmaināmies ar fotogrāfijām un viena otru konsultējam. Tā arī top māsas un manas gleznas.»
Izvēle gleznot vienu vai otru lietu tiesnesei rodas spontāni. Sākoties Tīģera gadam, viņa gleznoja šos cēlos dzīvniekus. Tad pamēģinājusi uzgleznot savas meitas sunīti, taču nevis skatoties uz pašu dzīvnieku, bet gan tā fotogrāfijā. Tas nav bijis viegli, tāpēc Zitas Studentes skolotāja Alise Gibeta viņai palīdzējusi darbu pabeigt. «Mājās gribas mierīgos toņus, tāpēc izvēlos gleznot ziedus vai dabu. Gleznot varu arī pēc fotogrāfijas, turklāt to daru labprāt. Kad instagramā vai kur citur ieraugu skaistu attēlu, dažkārt mēģinu to uzgleznot.» Īpaši daudz Zitas Studentes darbos attēlotas peonijas, kas ir tiesneses iecienītākās puķes. Kā nu ne - vasarās viņas pagalmā priecējot 10 šķirņu peonijas. «Esmu sapratusi, ka daudziem cilvēkiem peonijas ļoti patīk. Ne tikai man vien. Darbus ar peonijām mēģinu arī uzdāvināt, ja skaidri zinu, ka cilvēkam mana glezna patiks un būs kur to likt. Ja nebūšu droša, ka saņēmējam patiks un varbūt arī nepiestāvēs interjerā, gleznu nedāvināšu.»
Par taisnīgas tiesas un likumības dievieti Temīdu Zitai Studentei ir savs stāsts. «Taisnīgums ir manas dzīves moto. Skatot jebkuru lietu, vados pēc viena principa - tas ir taisnīgums. Citādi šo darbu nevar strādāt. Tiesnesim lietas ir jāizspriež taisnīgi,» saka Zita Studente. Sākotnēji bijusi doma, ka gleznai, kurā attēlota Temīda, vajadzētu atrasties Rīgas pilsētas tiesas koridorā, lai tas ikvienam būtu atgādinājums, ka taisnīgums šeit ir galvenais. Zitai Studentei ir plāns uzgleznot vairākus darbus ar Temīdu un tos uzdāvināt visām Latvijas tiesām. Patlaban gleznu, kurās attēlota graciozā taisnības dieviete ar aizsietajām acīm, ir trīs. «Nezinu, vai tiesas to pieņems. Divi darbi, kur redzama Temīda, tagad atrodas manās mājās. Ir doma tos ierāmēt un Ziemassvētkos uzdāvināt divām Latvijas tiesām. Savukārt viena no manām Temīdām ir publiski skatāma Zemgales rajona tiesā Jelgavā. Patlaban šīs tiesas ēkas visos trīs stāvos ir izstādītas manas gleznas, par ko man ir ļoti liels prieks.» Piebilstams, ka Zemgales rajona tiesa Jelgavā nav pirmā vieta, kur publiskai apskatei tika izstādītas Zitas Studentes gleznas. Pirms vairākiem mēnešiem Rīgas kinoteātrī «Splendid Palace» notika tiesnešu konference, kurā piedalījās šā amata pārstāvji no visas Latvijas. Koridorā tika izstādītas gleznas. «Speciālu prezentāciju toreiz nerīkojām, taču bija kolēģi, kas pamanīja, nāca man klāt un apsveica, ka tik skaistas gleznas. Tā bija pirmā manu darbu parādīšana publiski.»
Kad izdevies uzgleznot ko jaunu, Zita Studente gleznu aiznes uz darbu un izstāda tur. Rīgas pilsētas tiesas virtuvītē pie sienas ir mazas ierāmētas glezniņas ar kārdinošiem tomātiņiem, bumbierīšiem, kas tapušas, autorei strādājot pēc fotogrāfijas.
«Gleznošanai varu nodoties vienīgi tad, kad pati jūtos labi - esmu pozitīvi noskaņota, atpūtusies un pacilātā garastāvoklī. Tikai tad varu ķerties pie krāsām, taču laika, ko varu veltīt savam vaļaspriekam, ir maz.» Tiesnese atklāj, ka ne katrās brīvdienās izdodas ko uzgleznot. Viņa piedzīvojusi brīžus, ka glezna ir iesākta, taču nav pabeigta, jo kaut kas nav sanācis vai arī darba autore sapratusi, ka kaut ko neprot izdarīt. «Es uzskatu, ka vēl mācos un meklēju veidus, kā pareizi saskaņot, kā uzzīmēt, lai mans darbs būtu baudāms.» Zita Studente vairākkārt no cilvēkiem dzirdējusi sakām, ka viņi gan nekad tā nevarētu gleznot. «Tā nevar būt! Var jebkurš! Arī man sākumā izdevās daudz sliktāk, vēl tagad ir brīži, kad nesanāk, taču tas nenozīmē, ka es nevaru. Ņemu krāsas, ņemu otas un zīmēju. Ja ir vēlme gleznot, nevajag baidīties! Ir jāglezno!»
Tas attiecināms ne tikai uz gleznošanu, bet uz ikvienas jaunas lietas apgūšanu. Gan Zitai Studentei, gan viņas māsai Vitai tā dzīvē sanācis, ka ļoti daudz vajadzējis mācīties. Gan vienai, gan otrai pirmās augstākās izglītības diploms iegūts, pabeidzot studijas ekonomikā, taču pēc tam liktenis viņas aizvedis pa citu ceļu. Māsas sāka strādāt par prokurora palīdzēm katra savā prokuratūrā, līdztekus studējot Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. «Pēc tam es sāku studēt socioloģiju, man ir maģistra grāds arī šajā nozarē. Kad tas bija izdarīts, gan māsa, gan es ieguvām maģistra grādu arī jurisprudencē. Vita šogad ieguva diplomu projektu vadībā - viņa absolvēja Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāti. Savukārt es patlaban esmu pabeigusi divus kursus doktorantūrā. Studijas mazliet apstājušās, taču mērķis tikt pie doktora grāda man ir.»
Ja atgriežamies pie gleznošanas, piebilstams, ka Zita Studente un viņas dvīņumāsa Vita nākamā gada martā savas gleznas ir plānojušas izstādīt Jelgavas kultūras namā. «Martu esam izvēlējušas tāpēc, ka astotajā martā ir mūsu kopīgā kāzu jubileja. Precējāmies abas vienā dienā. Vēlamies izstādi veltīt savai ģimenei,» piebilst Zita Studente.