VAKARA ZIŅAS. Neparasta zemnieku saimniecība "Silavas"- glābējsilīte dzīvniekiem
Saldus novada Remtē atrodas neparasta zemnieku saimniecība «Silavas», kas plašāk zināma kā mini zoo «Silavas». Tās īpašnieks ir Didzis Dreimanis. Pirmie šo saimniecību par mini zoo esot sākuši saukt apmeklētāji. Oficiāli šāds statuss saimniecībai piešķirts 2019. gada 1. maijā. «Kopš tā laika mana saimniecība darbojas līdzīgi kā zooloģiskais dārzs: te mājo dzīvnieki, kurus brauc skatīties cilvēki.» Didzis arī studē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes 4. kursā par ciltslietu zootehniķi. «Ar dzīvniekiem nodarbojos kopš bērnības. Sākumā tie bija kāmīši un zivtiņas, taču pakāpeniski zvēru skaits sāka pieaugt. Tagad mana ekspozīcija sastāv no 350 mutēm.»
Dzīvnieku dēļ pārveido māju
Ideja par dzīvnieku glābējsilīti Didzim radusies pati no sevis. «Vienā brīdī cilvēki man sāka vest dažādus dzīvniekus, piemēram, papagaiļus, kāmjus, šinšillas un citus, kas pašiem bija vai nu apnikuši, vai arī to spieda darīt dzīves apstākļi. Cilvēks pārceļas uz citu valsti, un viņam nav iespēju parūpēties par savu dzīvnieku. Sākumā šos zvēriņus neizliku publiskai apskatei, jo tie galvenokārt bija eksotiskie dzīvnieki, turklāt man nebija iekštelpu, kas šādai ekspozīcijai būtu piemērotas,» stāsta Didzis. «Tie kļuva par manis paša dzīvniekiem, kas dzīvoja kopā ar mani saimniecībā - mājā.» Viesistaba strauji piepildījusies ar būriem un akvārijiem, tāpat arī saimnieka istaba. Vienā brīdī Didzim tas sācis apnikt, jo viņam ir svarīgi, lai mājās valdītu tīrība, tāpēc dzīvniekiem tika atvēlēta telpa, kas iepriekš bija paredzēta kā garāža. «Pēc projekta mums ir angļu stila māja ar garāžu pirmajā stāvā, kas tika izremontēta un pielāgota dzīvniekiem.»
Rūpes par zvēriņiem piemērotas telpas izveidošanu radījušas apjausmu, ka Latvijā ir ļoti daudz eksotisku dzīvnieku, kas tiek pamesti: pilsētās arvien biežāk koku zaros sēž papagaiļi, kuriem tur nebūtu jābūt, vai pie atkritumu konteineriem regulāri tiek atstātas kastes ar mājas žurkām. «Tās ir kļūdas, kuras es cenšos izlīdzināt. Tā nav tikai bezatbildība, kuras rezultātā dzīvniekam ir slikti; problēma ir daudz dziļāka. Piemēram, invazīvās sugas. Agrāk zooveikalos bija nopērkami sarkanausu bruņrupuči, kas pārdošanas brīdī bija mazītiņi un ļoti interesanti. Kamēr bruņrupucis ir mazs, tas ir pievilcīgs un jauks, taču vai bruņrupuča pircējs aizdomājas, ka par šo dzīvnieku viņam būs jārūpējas visu viņa, cilvēka, mūžu? Turklāt ar laiku rupucis izaugs un būs lielāks par plaukstu.» Vienā brīdī zoologi pamanīja, ka Latvijā savvaļā sākuši parādīties sarkanausu bruņrupuči, kuri diemžēl iznīdē vietējo sugu - purva bruņrupučus. «Sarkanausu bruņrupuči invadē parazītus purva bruņrupučos. Mūsu bruņrupuči ar tiem nespēj tikt galā; parazīti tos nogalina. Rezultātā cilvēks savas bezatbildības dēļ iznīcina Latvijas faunu.» Ir vērts atcerēties bioloģijas stundās apgūto: daba ir ķēde. Tikko pārtrūkst viens ķēdes posms, rodas lielas problēmas.
Turpinot sarunu par glābējsilīti, Didža pārliecība ir, ka dzīvnieki ir kā bērni - tie ir neaizsargāti, un kādam par tiem jārūpējas, citādi dzīvnieki aizies bojā. «Ja cilvēks saprot, ka nav īstais laiks dzīvniekam, vai arī ir mainījušies apstākļi, labi, ja viņš zina - ir tāda vieta, kur var atvest un atstāt.»
Kurš ilgāk nodzīvos?
«Palaižot apnikušo dzīvnieku savvaļā, cilvēks atbrīvojas no problēmas, taču pati problēma nepazūd. Bēdīgākais ir tas, ka lielākā daļa šo dzīvnieku nepārziemos, īpaši jau papagaiļi, arī reptiļi.» Teorētiski tie varētu pārziemot, jo pilsētās zem ēku balkoniem un pagrabos ir silti, taču dzīvnieks, kurš visu mūžu pavadījis būrī, izlaists brīvībā, neprot sev atrast pārtiku. Tāpēc dzīvu dvēseļu glābšanu Didzis uztver kā savu misiju. «Visvairāk mūsu valstī ir kaķu glābēju, kas arī ir liela problēma, taču mana niša ir mazo dzīvnieciņu - peļu, mājas žurku, kāmju, Āfrikas susuru, cukuropusumu, zarkukaiņu, visdažādāko sugu papagaiļu un daudzu citu - glābšana. Cenšos tiem dot vislabāko.»
«Silavu» saimnieks novērojis, ka beidzot šai problēmai ir vismaz kaut kāds risinājums. Eksotiskajiem dzīvniekiem zooveikalos daudzreiz augušas cenas, līdz ar to cilvēks labi padomās, vai viņam tie patiešām ir jāpērk. «Kad man bija divpadsmit gadu, kanārijputniņu varēja nopirkt par septiņiem latiem. Tagad kanārijputniņu pārdod par septiņdesmit līdz astoņdesmit eiro. Tas ir pareizi. Vai bezatbildīgais cilvēks būs gatavs par tādu naudu šo putniņu pirkt? Un, pat ja nopirks, vai pie pirmajām problēmām gribēs to palaist savvaļā? Šaubos.» Dārgi ir ne tikai dzīvnieki, bet arī to barība.
Puiša aprūpē nonākuši daudzi ilgdzīvotāji: papagaiļi, divi 20 gadu veci pitoni, kuru dzīves ilgums var sasniegt 40 gadu, un citi. «Smejos, ka mani dzīvnieki, vismaz kāds no tiem, noteikti pārdzīvos mani pašu.»
45 zebru amadīni, pitons un papagaiļi
Didža pieredzē ir daudz gadījumu, kad cilvēks, kuram dzīvnieks kļuvis lieks, ar viņu sazinās, kā rezultātā glābējs dodas tam pakaļ pat ļoti tālu. Taču medaļai ir arī otra puse: ik reizi, kad Didzis par savu glābējsilīti ir stāstījis publiski, cilvēki ar viņu sazinās, lai ziedotu akvārijus, būrus un citas noderīgas lietas.
Stāsti, kā puisis tiek pie saviem dzīvniekiem, ir ļoti dažādi. Reiz viņam bija radusies interese par zebru amadīniem, kas dzīvo Āfrikā un izskata ziņā mazliet līdzinās zvirbuļiem. «Mazi, dekoratīvi putniņi - man tos ļoti gribējās, kā arī mājās bija brīvs voljērs. Joka pēc iedomājos paskatīties portālā un pamanīju sludinājumu, ka amadīnus patiešām pārdod. Braucot pie pārdevēja, mana doma bija nopirkt pāri. Runājot pa telefonu, man jau tika pieteikts, ka iedošot daudz vairāk. Labi, lai būtu. Aizbraucu. Ieeju dzīvoklī - tas ir tumšs un ļoti, ļoti netīrs. Nožēloju, ka nepaņēmu līdzi respiratoru, ko es parasti daru. Ieejot iekšā, vēdīja ļoti dīvaina smaka. Pārdevēja pavēra istabas durvis un teica: «Šeit tie ir!» Redzu, ka istabas stūrī atrodas voljērs, tas ir atvērts, līdz ar to putni apdzīvo visu telpu. It kā ar to nebūtu diezgan - istabā guļ arī slims cilvēks, kuram būtu nepieciešama paliatīvā aprūpe. Viņš nevarēja ne pakustēties, ne parunāt. Turpat arī ķērām amadīnus. Rezultātā es tiku pie četrdesmit pieciem putniņiem.» Didzis vēl tagad priecājas, ka toreiz bija paņēmis līdzi pietiekami daudz pārvadājamo būru, taču uzreiz arī piebilst, ka emocionālais iespaids, ko šis brauciens viņam atstājis, ir paliekošs uz mūžu. Kaut ko tādu nav iespējams aizmirst. «Tā bija viena no smagākajām dzīvnieku glābšanas operācijām manā mūžā. Vēl vairākas dienas pēc tam nespēju nomierināties.»
Savs stāsts ir katram «Silavu» saimnieka dzīvniekam. Pētot feisbuku, Didzis pamanījis ierakstu, ka tiek atdots pitons (Boa constrictor). «Man bija brīvs terārijs. Pitona īpašniecei uzrakstīju, ka čūsku esmu gatavs pieņemt, liekus jautājumus neuzdošu, un jau nākamajā dienā braucu uz Rīgu tai pakaļ. Paldies dievam, pitonam bija nokārtota dokumentācija, līdz ar to bez problēmām rāpuli varēju pieņemt. Un jau atkal - ieeju, paņemu, aizbraucu. Tieši tik vienkārši.»
Reiz Didzis braucis pēc papagaiļa, kuru tā iepriekšējais īpašnieks - onkulītis - viņam atdevis, raudādams un lūgdams, lai puisis par putnu rūpējas labi. «Pirms pāris mēnešiem atkal braucu pēc zvana, ka atdod divus korella papagaiļus. Piebraucu pie mājas, no tās iznāk smaidīga krievu meitene. Viņa man stāsta, ka šķiras no vīra, kurš viņu met ārā no mājas, līdz ar to putnus vairs nevar paturēt. Meitene iedod man būri, histērijā sāk raudāt un skatās mašīnas logā, kā putni tiek vesti prom. Es viņu no sirds centos mierināt, teicu, ka jebkurā brīdī papagaiļus pie manis var apciemot un ka regulāri viņai sūtīšu fotogrāfijas, lai būtu mierīgāks prāts, ka ar putniem viss kārtībā.» Puisis uzsver, ka visu glābējsilītes dzīvnieku iepriekšējiem saimniekiem ir pieteikts, ka dzīvniekus drīkst apciemot.
Plāno izveidot patversmi
Šeit atklātie stāsti ir vien niecīga daļiņa no tā, kas Didzim kā glābējam bijis jāpiedzīvo. «Mēs tagad runājam par pāris dzīvniekiem, taču savs stāsts ir katram no tiem.» Viņš arī neslēpj, ka psiholoģiski visgrūtākais ir darbs ar cilvēkiem. Kad dzīvnieks nokļuvis Didža saimniecībā, tiek apkopts, barots un mīlēts - tas jau ir citādi.
Vēl viena problēma, ar kuru «Silavu» saimniekam jāsaskaras, ir CITES konvencija «Par starptautisko tirdzniecību ar apdraudēto savvaļas dzīvnieku un augu sugām». Didzis stāsta: «Konvencija, protams, nav slikta lieta, jo tā aizsargā savvaļas dzīvniekus, lai izskaustu malumedniecību Āfrikā, Dienvidamerikā un citur. Mērķis ir, lai eksotiskos dzīvniekus neizķertu un pēc tam netirgotu. Runājot teorētiski (jo praktiski tā vēl nekad nav noticis), problēma būtu tad, ja pie manis nokļūtu dzīvnieks bez dokumentiem, kurš minēts CITES konvencijā. Ja tā notiktu, man dzīvnieku var konfiscēt, ierosināt administratīvā pārkāpuma lietu, un ar to arī viss beigsies. Paldies dievam, ka abi mani pitoni ir ar dokumentiem!»
Šī iemesla dēļ Didzim ir plāns 2023. gada vasaras nogalē dibināt patversmi, jo tad būtu iespēja dzīvnieku, kuram nav dokumentu, reģistrēt. «Bijām jau iesākuši patversmes reģistrācijas procesu, taču prasības ir ļoti nopietnas. Man vēl ir jābūvē un jāizdara daudz kas cits, lai iegūtu patversmes statusu.» Protams, neviens likums neaizliedz pieņemt dzīvniekus un tos turēt savās mājās. «Vienīgais ir šī nianse ar dokumentiem, kad tu, labu gribēdams, sev vari sagādāt lielas klapatas.» Didzis smejas, ka pirmām kārtām tas būtu vajadzīgs viņa sirdsmieram, jo, ja kaut vienam dzīvniekam nebūtu nokārtota dokumentācija, viņam naktī rādītos murgi. «Likums ir likums. Tas jāievēro!»