VAKARA ZIŅAS. Maija Meiere-Oša: Cik gadu paies, līdz mēs aizmirsīsim Buču?

Maija Meiere-Oša ir liepājniece, kuru viņas profesija atvedusi uz Rīgu, turklāt sniegusi iespēju strādāt tieši tajā vietā, par kuru agrāk sapņojusi. Pēc studijām Liepājas universitātē viņa sāka strādāt šīs pilsētas muzejā par muzejpedagoģi. Maijas pienākumos ietilpst darbs ne tikai ar bērniem un jauniešiem, bet ar ikvienu cilvēku, kuru interesē dažādi ar vēsturi un arī muzeoloģiju saistīti jautājumi. Dzirdot, ka Rīgā tiek atklāts Žaņa Lipkes memoriāls, Maija nodomājusi, cik vienreizēji būtu tur strādāt. Vēlme piepildījās, un nu jau ceturto gadu tā ir viņas darbavieta.

Ir daļa cilvēku, no kuriem dzirdēts uzskats - vēsture ir pagātne, tā nav aktuāla, līdz ar to ir lieka. Šķiet, pēc 24. februāra domas varētu būt mainījušās. Nekad iepriekš tik bieži nav vilktas paralēles starp notikumiem pagātnē un patlaban notiekošo.

Manuprāt, viss, kas ar mums notiek - ar sabiedrību, ar pasauli, nekur nepazūd. Nav tā, ka bija, izbija un viss. Pagātnes notikumi, to sekas sajūtamas arī mūsdienu cilvēkos. Vēstures sasaisti ar mūsdienām varam salīdzināt ar aušanas procesu, kad audums veidojas no diegiem - nītīm un velkiem. Nītis ir ieliktas kaut kad pagātnē, un velki ir aktuālie notikumi. Apgalvošana, ka vēsture nav aktuāla, var novest pie tā, ka mēs atkārtojam pagātnes kļūdas. Tāpēc mana darba kontekstā svarīgi ir atcerēties un pieminēt Otrā pasaules kara notikumus un holokaustu, jo diemžēl ļoti līdzīgi procesi atkārtojas mūsdienās. Tie ir jāpamana, kamēr nav sasnieguši tādus apmērus kā holokausta laikā, kad speciāli tika būvētas gāzes kameras ar mērķi iznīcināt milzīgu skaitu cilvēku. Vēsture vismaz šodienas kontekstā mums māca noķert ļaunumu, kamēr tas nav paspējis izplesties, kamēr vēl ir nosacīti neliels. Taču tajā pašā laikā es esmu sastapusi cilvēkus, kuri uzskata aptuveni tā: vēsture ir milzīgs informācijas un gadskaitļu apjoms, tāpēc daudz vieglāk ir neiedziļināties. Manuprāt, tā ir vieglprātība, kam var būt ļoti smagas sekas. Ja cilvēku ievaino, visiem - latvietim, ukrainim, ebrejam, krievam - sāp vienādi. Asinis tek vienādi. Tuviniekiem sirds par sava vīra, tēva, brāļa nāvi sāp vienādi stipri.

24. februāra rītā, kad absolūti lielākā daļa cilvēku bija neizpratnē par notiekošo un tam nespēja noticēt, tu savā «Facebook» kontā rakstīji, ka līdz pēdējam brīdim paļāvīgi kā bērns cerēji, ka agresorvalsts attapsies un iebrukuma nebūs.

Man bija cerība līdz pēdējam brīdim, ka šis neprātīgais solis netiks sperts. Optimistiski uzskatīju, ka tā ir provokācija, kārtējais blefs. Kaimiņvalsts līderis ar bandītiskām metodēm regulāri draud pārējiem «kaimiņiem», rāda «muskuļus» - īstus vai izdomātus; katrā ziņā ir ieņēmis agresīvu pozu un tajā visu laiku atrodas. Jā, cerība bija naiva, taču tas cilvēciskais manī patiesi cerēja, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Mana darba specifika ir tāda, ka mēs katru gadu pieminam šāda naida un agresijas sekas. Daudziem kolēģiem, kuri savu profesionālo dzīvi ir veltījuši tam, lai pētītu Otrā pasaules kara notikumus, bija cerība, ka mēs esam mācījušies un attīstījušies. Tā, protams, bija naiva cerība.

Nākamais temats pārdomām būs par gadījumu Jēkabpilī, kad drosmīgs vietējais iedzīvotājs bez saskaņošanas aizveda un noslēpa padomju varu slavinošu atribūtu, par ko viņam tika piemeklēts pants Krimināllikumā. Paiet pāris mēneši, un tam pašam cilvēkam par to pašu rīcību atkal tiek piemeklēts pants, šoreiz attaisnojošs, turklāt padomju varu slavinošas piemiņas vietas sāk demontēt visā Latvijā.

Tāpēc jau vēsture ir tik interesanta; tādi tie līkloči ir! Šādas rīcības konteksts ir ļoti svarīgs - sabiedrībai kopumā ir jānobriest līdz pieminekļu demontāžai, jāpieņem šāds lēmums. Nepietiek ar to vien, ja šādu lēmumu jeb iniciatīvu pieņem viens indivīds. Tas ir sabiedrībai kopā veicams darbs. Jā, šobrīd mēs līdz tam esam nonākuši. Diemžēl arī apstākļi ir tādi, kas to veicina. Kaut arī šīs darbības rezultāts ir viens un tas pats, ir liela atšķirība, vai lēmumu pieņem sabiedrība vai viens indivīds.

No savas vecmāmiņas atceros vienu stāstu, taču neesmu pārbaudījusi, vai un cik lielā mērā tas ir patiess. Tas ir par Kuldīgu, taču atkārtoju vēlreiz - tā ir leģenda, nevis vēsturisks fakts, līdz ar to kuldīdznieki to var vai nu apstiprināt, vai noliegt. Leģenda vēsta, ka 50. gadu sākumā Kuldīgā dzīvojuši divi brāļi. Drosmīgākais no viņiem sadūšojās un ar traktoru mēģināja nojaukt Staļina pieminekli, par ko viņu izsūtīja. Pagāja laiks, līdz Padomju Savienības vadītāji saprata, ka Staļins nav pats labākais varonis, tāpēc pieminekļi un krūšu tēli jānovāc. Kuldīgā to lika izdarīt sodītā cilvēka brālim - tas bija viņa pienākums. Atkārtoju: tā ir leģenda, taču man kopš bērnības palikusi atmiņā. Jā, tā dzīvē mēdz notikt.

Vēlreiz uzsveru - tas nav viens un tas pats, kaut gan rezultāts, protams, ir vienāds, proti, piemineklis demontēts. Pieminekļu un piemiņas vietu nojaukšanai ir jābūt sabiedrības, nevis viena indivīda vēlmei. Ja šāda vēlme viņam bija, vajadzēja meklēt ceļus, kā to izdarīt leģitīmi, jo tad tā kļūst par tiesisku pilsonisku pozīciju.

Ja esam sākušas runāt par pieminekļu demontāžu, nekas neatliek kā jautāt tavas domas par ielu nosaukumu, kas arī ir vēsturiskās atmiņas glabātāji, iespējamo maiņu.

Mana pirmā adrese bija Pētera Stučkas iela 47, Liepāja. Sāku mācīties 1. klasē, kad pēkšņi tā pārtapa par Ezera ielu. Toreiz jutos apjukusi, jo man neviens neizskaidroja, kas ir Pēteris Stučka un kāpēc ielai tagad būs cits nosaukums. Tagad ar pieaugušā prātu saprotu, ka šāda iela neatkarīgā Latvijā neiederas, lai arī Stučka ir daļa no valsts vēstures.

Kas attiecas uz ielu nosaukumiem, katrs gadījums jāvērtē individuāli. Ja vēl ir saglabājušies ielu nosaukumi cilvēkiem, kuri pārstāvējuši šo represīvo varu, tad ir pienācis laiks izvērtēt - varbūt kāds cits cilvēks ir daudz vairāk pelnījis, lai viņa vārdā nodēvē ielu. Varbūt ielai ir sens vēsturisks nosaukums, ko vērts atjaunot. Vienmēr vēlams atrast zelta vidusceļu, lai šī tendence nepārvērstos histērijā, aklā, neizglītotā naidā ar mērķi tikt vaļā no jebkā, kas izklausās krieviski. Te jāpiemin Maskavas iela, kas ir vecais Maskavas ceļš.

Senāk Maskavas ielas nosaukums bija Latgales iela.

Lūk! Manuprāt, par ielu nosaukumu maiņu ir vērts diskutēt pilsoniski, kā arī jāsaprot, cik tas izmaksās. Vai šis brīdis ir īstais, lai to darītu lielo izmaksu dēļ. Tātad ekonomiskais aspekts. Interesanti, kā vērtēt tos cilvēkus, pēc tautības - latviešus, kuri padomju varai bijuši tik ļoti lojāli, ka viņu vārdā nosauktas ielas.

Andrejs Upīts?

Arī. Kā rakstnieks viņš noteikti ir pelnījis savā vārdā nosauktu ielu. Taču kā vērtēt Upīša politisko darbību? Svarīgi ir saprast, kādas sekas uz cilvēku psiholoģiju atstājis režīms, kas šeit valdījis 50 gadu. Kāpēc tik daudz ļaužu šim režīmam pakļāvās. Sava izdevīguma dēļ, bailēs no represijām? Īsti nebija jau arī alternatīvu, ja vēlējies dzīvot, rūpēties par ģimeni vai realizēt savus talantus. Te ir vieta diskusijai.

Ja tev būtu iespēja pārdēvēt kādu ielu, kura cilvēka vārdā tu to nosauktu?

To cilvēku vārdos, kuri glāba ebrejus. Katrā Latvijas pilsētā bija drosmīgi cilvēki, kuri to darīja. Rīgā ir Žaņa Lipkes iela, taču es apmaldījos, kad mēģināju to atrast. Pieļauju, ka vairums rīdzinieku nemaz par tādu nezina. Labi atceros epopeju Liepājā ar Miķeļa Valtera ielu. Beidzot tā iela viņa vārdā patiešām ir, bet tas prasīja ļoti ilgu laiku.

Lai atgādinātu par ļaunumu, ko Eiropa piedzīvoja samērā nesen, Žaņa Lipkes memoriāls ik gadu pie Brīvības pieminekļa organizē svecīšu nolikšanu jeb sveču taku.

Ideja radās manai kolēģei Lolitai Tomsonei - Žaņa Lipkes muzeja direktorei, kura secinājumu, ka vajag pieminēt Rumbulas mežā nogalinātos, ir atvedusi tieši no Kijivas. Viņa tur bija laikā, kad tika pieminēti Babinjaras gravā noslepkavotie - gan ebreji, gan citu tautību cilvēki. Lolita redzēja, kā par nobendētajiem sēro visa valsts un viņus piemin. Atgriežoties Rīgā, viņa apjauta, ka tajā gadā paliek 75 gadi, kopš tas pats slepkava Fridrihs Jekelns noorganizēja masu slepkavības Rumbulas mežā. Tie bija 25 tūkstoši tepat, Rīgā, dzīvojošu un strādājošu civiliedzīvotāju. Kopš tā laika bija pagājuši 75 gadi, un sabiedrībā valdīja absolūts klusums - it kā nekas nebūtu bijis. Tāpēc arī radās iniciatīva ik gadu doties pie Brīvības pieminekļa un aizdedzināt svecītes nogalināto piemiņai. Latvijā ilgus gadus izpratne bija apmēram tāda: tie ir ebreji, tāpēc ebrejiem par to būtu jādomā un jāatceras. Jāsaka, ebreji šo traģēdiju vienmēr arī ir atcerējušies - pat tajos laikos, kad tas ne visai patika padomju varai. Taču mūsu uzskats un pārliecība ir, ka šī traģēdija būtu jāizprot un par to jāatceras visai Latvijas sabiedrībai, jo 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī netaisnīgi tika iznīcināta daļa mūsu valsts iedzīvotāju. Protams, Rumbula nav vienīgā vieta Latvijā, kur tas notika. Dažādās Latvijas pilsētās tas notika dažādos datumos.

Vēl, runājot par atmiņu, cik gadu paies, līdz mēs aizmirsīsim Buču? Vai Bučas iedzīvotāji to vispār spēs aizmirst? Vai arī tur sāks pētīt, kas bija upuri? Vai ukraiņi pieminēs tikai noslepkavotos cilvēkus ar ukraiņu saknēm? Nē! Ikviens šī kara nozieguma upuris ir pelnījis, ka viņu piemin visa sabiedrība, kuras daļa viņi bija. Lūk, kādas paralēles varam vilkt ar Rumbulu. Paies 75 gadi, un nevienam šie nobendētie ļaudis nerūpēs? Es ceru, ka tā nebūs.

Lolita ar domubiedriem - Ritu Rudušu, Kasparu Zelli, Iļju Ļenski - nolēma aicināt cilvēkus pieminēt šo noziegumu un nogalinātos ebrejus īpašā vietā - pie Brīvības pieminekļa. Tas tapis par Latvijas iedzīvotāju ziedojumiem. Kad vietnē «periodika.lv» skatāmies ziedotāju sarakstus, daudz tajos ir arī ebreju vārdu un ebreju uzņēmumu nosaukumu. Arī tas parāda, ka viņi bija Latvijas daļa, citiem vārdiem, daļa mūsu sabiedrības «auduma», nevis svešu cilvēku kopiņa, kas dzīvoja no citiem nošķirtu dzīvi vai nodibinājuši savu valsti valstī. Manuprāt, ir tik svarīgi atcerēties un pieminēt kaut vai tāpēc, lai otrreiz ko tādu nepieļautu. Sociālajā medijā «Facebook» ir izveidota atsevišķa lapa «Rumbula. Mēs atceramies, mums sāp», kur publicējam stāstus par noslepkavotajiem ebrejiem. Aiz katra traģiska cipara par upuru skaitu stāv cilvēks, tāpēc svarīgi ir ne tikai gadskaitļi, bet arī konkrēti cilvēkstāsti.

Sveču takas skaistums, ja tā var teikt, slēpjas tajā, ka tas nav formāls sarīkojums. Tā organizētājs juridiski ir Žaņa Lipkes memoriāls, taču praktiski - draugu kopa, jo sākotnēji tā bija pilsoniska aktivitāte.

Mans pēdējais jautājums atkal būs par Ukrainu. Zinu, ka Latvijas muzeju darbinieki centušies palīdzēt kolēģiem Ukrainā. Lūdzu, pastāsti sīkāk!

Kad vēl bija situācija, kad nevarēja saprast, kas notiks, Kijivas muzeju darbinieki reaģēja ļoti operatīvi un sāka iepakot pašu vērtīgāko. Kad jūnijā biju Baltijas muzeoloģijas skolā, satiku arī Ukrainas kolēģus. Kolēģe Anastasija no Bohdana un Varvaras Haņenko Nacionālā mākslas muzeja Kijivā stāstīja, ka bija jāizvēlas simt vērtīgāko viņas pārstāvētā muzeja priekšmetu. Muzejniekam tā ir neiedomājama izvēle. Neiedomājama! Vispirms tika sastādīts saraksts, tad sāka iepakot, turklāt tas notiek apstākļos, kad tu nezini, cik ilgs laiks ir dots un kad būs klāt okupanti. Turklāt tu esi darbā, nezinot, kas notiek ar tavu ģimeni un kā beigsies šī diena. Darbā ir jābūt, jo misijas apziņa ir lielāka par visu, pat nāves bailēm. Tajā brīdī izskanēja lūgums ziedot pakojamo materiālu šim un citiem Ukrainas muzejiem. Viņiem vajadzēja visu uzreiz, jo normālos apstākļos muzejā nav tik daudz materiāla, lai varētu iepakot visu kolekciju. Latvijas muzejnieki kolēģu lūgumam atsaucās, tajā skaitā mūsu muzejs. Tajā brīdī bija iespēja ziedot naudas summu, lai iepirktu pakošanas materiālu. Vēlāk ukraiņu kolēģi ziņoja, ka, pateicoties tam, ka nerealizējās Putina plāns un Kijiva nekrita trīs dienās, ir izdevies izglābt visu kolekciju, to sapakot un noslēpt.

Kas attiecas uz okupētajām teritorijām, tur viss ir likteņa varā. Tur muzejnieki, pametot telpas, ir centušies visu aizbloķēt, aizslēgt, aizkrampēt, noslēpt, taču diemžēl daļa muzeju ir izlaupīta. Šobrīd Ukraina tiek iznīcināta ne tikai cilvēku un infrastruktūras, bet arī kultūras, vēstures un artefaktu ziņā. Ienaidnieka mērķis ir iznīcināt pat atmiņu. Nezinu, ko starptautiski izspriedīs juristi, taču manas vēstures zināšanas un pieredze liek domāt, ka tas ļoti izskatās pēc genocīda.