VAKARA ZIŅAS. Uģis Joksts reiz strādājis Cēsu slimnīcā par sanitāru

Uģis Joksts ir raidījumu vadītājs Latvijas Televīzijā. Viņa lasītās sporta ziņas vienmēr ir ar priecīgu dzirksti, nerunājot par erudīcijas spēli «Veiksme. Intuīcija. Prāts», kas LTV1 skatāma jau vairāk nekā desmit gadu un kam vēl aizvien ir ļoti labs reitings. Skatītāji šo raidījumu iecienījuši tik ļoti, ka tā vadītājs un producents regulāri saņem marinētus gurķīšus, kāpostus, kūpinātu gaļu un, protams, daudz vēstuļu ar laba vēlējumiem. Kad dabā sācies tumšais periods, Uģis cenšas ļoti daudz strādāt, jo tā viņam ātrāk paejot ziema un pienākot pavasaris. Par dabu, it īpaši kokiem, un par strādāšanu būs mūsu saruna.

Jūsu bērnība nepagāja kā vairākumam vienaudžu. Bija jāaudzē tulpes.

Droši vien jāsāk ar to, ka mans tēvs visu ir sasniedzis ar darbu. Tolaik viņš audzēja tulpes ar mērķi tās pārdot. Tas bija mūsu ģimenes bizness. Tie, kuri runā, ka puķu audzēšana ir blefs, melo. Ar puķu audzēšanu padomju laikā varēja nopelnīt ļoti labi. Mans uzskats ir, ka Padomju Savienībā pārsvarā cilvēki bija slinki, it sevišķi lielajās pilsētās dzīvojošie. Kad aizbraucām ar savām puķēm, vienmēr viss tika notirgots. Tā bija dzīva nauda, kas mūsu ģimenei deva rīcības brīvību - dzīvot labāk. Mums bija buru laiva, mašīna, labs dzīvoklis - tas viss iegādāts par puķu naudu. Lai pie šī komforta tiktu, tas prasīja piespiešanos, kaut vai vasaras brīvlaika ziedošanu. Būdams bērns, sapratu, ka darbam būs rezultāts, turklāt neatceros, ka nīkšana puķu dobēs man būtu sagādājusi nepatiku. Darbs bija monotons, dažreiz kaitinošs, taču es zināju, kāpēc to daru. Laikam jau vecāki prata «uzkārt burkānu» - izdarīsi to, un vakarā brauksim peldēties. Mani arī ņēma līdzi, kad astotajā martā bija jābrauc tās puķes tirgot. Esam bijuši Ļeņingradā jeb Sanktpēterburgā un Novgorodā. Braucienu laikā arī sapratu, kā nekad negribētu dzīvot. Redzēju, kā vīrieši izvēlās no tramvaja un nāca pirkt puķes. Tirdzniecība vispār bija liels piedzīvojums, jo vecāki nekautrējās arī mani likt pie letes. Tā bija laba dzīves pieredze. Sapratu, ka no jebkā var iegūt labumu, ka ar darbu var nopelnīt, līdz ar to darbs ir prieks, dažreiz varbūt neliels, tomēr prieks.

Pieļauju domu, ka mana bērnības pieredze noder arī šobrīd, piemēram, ja strādāju pie projekta, kas man nav iepaticies vai arī nav veicies, kā bija cerēts. Tādā gadījumā aizveru acis un sev saku, ka tas drīz beigsies, tāpēc jāsaņemas un jāizdara līdz galam. Kaut kādus augļus šis darbs nesīs jebkurā gadījumā. Bērnībā bija līdzīgi. Tagad, aizbraucot pie tēva un sakot, ka daudz jāstrādā, tāpēc jūtos noguris, viņš pasmejas: «Ko tad tu gribi? Tu strādā kopš piecu gadu vecuma.»

Kad pabeidzāt Cēsu vidusskolas devīto klasi, pārgājāt mācīties uz Bulduru Dārzkopības vidusskolu. Vai skolas izvēli noteica puķu audzētāja pieredze?

Jā. Bērnībā radās interese par dārzu un augiem, kā arī dažādiem bioloģiskiem procesiem. Kad pienāca vidusskolas laiks, tie bija maiņu laiki - viss juka un bruka. Bija diezgan grūti orientēties, tāpēc arī plūdu turp, kur dzīve nesa, kaut arī tas bija diezgan apzināti. Liela loma Bulduros bija videi - tā tik ļoti atšķīrās no man ierastās. Vienmēr esmu uzskatījis, ka vide cilvēku veido. Kad pirmoreiz tur aizbraucu, sapratu, ka vides dēļ vien gribētu mācīties Bulduros. Tolaik tur bija liels konkurss, lai iestātos. Man izdevās, bet uz pārrunu rēķina. Mācību gadi Bulduros bija viens no labākajiem periodiem manā dzīvē. Vispār jau grēks būtu sūdzēties - man visi gadi bijuši labi. Tas laiks iedeva lielu sapratni, kā rīkoties, ko domāt un darīt. Esmu priecīgs, ka tur nonācu. Daudziem to esmu teicis - ja nebūtu nokļuvis Bulduros, diezin vai mēs te tagad runātu. Nezinu - kāpēc, bet tāda sajūta man ir.

Kad pabeidzu skolu, tik daudz kas tajos pāris gados bija mainījies. Radās jautājums - un ko tagad? Saproti, ka vajag sākt jaunus meklējumus. Man tie izvērtās veiksmīgi.

Esat sertificēts arborists jeb kokkopis. Kā nokļuvāt līdz šai profesijai?

Katram cilvēkam dzīvē gadījies tā, ka viņš kaut ko paveic, nevienam neko nesakot. Pat sev neprasot, vai to vajag darīt. Arī man ir šāda epizode. Dzirdēju sludinājumu, ka Ērgļu arodvidusskola aicina pieteikties kārtējam arboristu kursam. Es pat īsti nezināju, kas tas arborists tāds ir. Ā, laikam ārstē kokus. Tajā vakarā datorā izpētīju, kas tā par skolu un kas tas par kursu, un nākamajā dienā, nevienam neko nesakot, aizbraucu iesniegt dokumentus. Tikai vēlāk, sākot iedziļināties, sapratu, ka tas bija loģisks lēmums. Man šķiet, ka es dabu saprotu un saprotos ar to. Manuprāt, koks ir tāds veidojums, uz kā balstās puse pasaules; tas ir svarīgs mūsu dzīvē arī akadēmiskā skatījumā, tajā skaitā no pasaules uzbūves viedokļa. Droši vien atgriezos pie tā, ka man vajag kaut ko mācīties. Patika, ka bija daudz praktisko nodarbību. Kad kursi bija pabeigti, šajā profesijā sāku arī strādāt. Savā ziņā tas bija atgriešanās process. Arborismā ir likums, ka jāstrādā divatā. Tas tāpēc, ja ar vienu kaut kas notiek, blakus ir otrs cilvēks. Mani kompanjoni bija pasaules līmeņa čaļi, kas brauca strādāt uz Vāciju, Norvēģiju un citām valstīm. Vienā brīdī paliku viens un pievērsos ābeļdārziem. Ābeles arī ir lieli koki; sāku tās kopt, un tā tas aizgāja no mutes mutē. Nodarbojos ar ābeļdārzu restaurēšanu. Man darba pietiek, esmu priecīgs un vairāk arī negribu. Šad tad iekāpju ozolos; tā ir cita estētika - ozolu alejas ir skaistums. Darbs ar kokiem ļoti «atšķaida» to dzīvi, kas man ir televīzijā. Vienu gan varu teikt, iestādot koku, cilvēkam jāuzņemas atbildība. Tas ir līdzīgi kā pret savu bērnu vai vismaz suni.

Vai tas ir tiesa, ka jūs mācāties mežzinību?

Jā, sāku, taču pandēmijas dēļ mācības pārtrūka. Tie ir mūžizglītības kursi, kuros pieteicos, jo mani interesē jaunaudzes. Man Līgatnē pieder mežs, kuru paplucinājis astoņzobu mizgrauzis. Nepretendēju uz komercmežu, mans mērķis ir atjaunot savējo. Viens piemērs. Tu «ieej ēterā», un tas viss ir forši, bet salīdzinājumam - tu iznāc no meža, kur esi iestādījis simt piecdesmit egles, simt piecdesmit bērzus vai iztīrījis aizaugušās jaunaudzes. Lūk, tas ir darbs! Tagad tu esi izdarījis daudz.

Esat stādījis mežu. Kāda ir sajūta pēc laika, braucot tam garām?

Tā ir ļoti laba sajūta. Tas pat nepaliks ne maniem bērniem, pat ne mazbērniem. Īsti tas mežs piederēs aiznākamajai paaudzei.

Pāriesim pie cita temata - pie darba Latvijas Televīzijā. Viena no lietām, ko droši vien ir ievērojuši daudzi skatītāji, ka, vadot gan sporta ziņas, gan erudīcijas spēli, jūs vienmēr esat pozitīvs. Neuzspēlēti pozitīvs.

Mūsu sabiedrībā visi tiek aicināti būt pozitīvi. Ja man ir draņķīgs garastāvoklis, nolienu maliņā, izpukojos. Mans uzskats ir tāds: ja ir bijusi slikta diena vai noticis kas nelāgs, pārējie pie tā nav vainīgi. Neslēpšu, zināmā mērā tas ir profesionālisms. Piecas sešas stundas gatavot sporta ziņas var ar saskābušu seju, līdztekus domājot par citām lietām. Apsēžoties krēslā uz septiņām astoņām minūtēm, māku sevi noskaņot. Esmu to iemācījies, un tas palīdz. Gadās, ka pēc sporta ziņu nolasīšanas arī atlikusī dienas daļa izvēršas labāka. Ēters ir forša lieta. Man ēters ļoti patīk.

Vairāk nekā desmit gadu vadāt erudīcijas spēli «Veiksme. Intuīcija. Prāts». Tas ir liels laiks. Rodas iespaids, ka laika gaitā šis raidījums nenieka nav zaudējis no savas popularitātes.

Galvenais ir tie divdesmit jautājumi. Ja jautājumi ir interesanti, turklāt tos smuki izspēlē - tas ir raidījuma pamats. Man dažkārt rodas pārdomas, ko es tagad viņiem varētu pajautāt. Pa šiem gadiem esmu izrunājis visu savu dzīvi. Taču dzīve mainās, arvien gadās kas jauns, arī spēles dalībnieki piedzīvo ko jaunu, līdz ar to vienmēr ir kaut kas, par ko var runāt, kas gan tev, gan viņiem ir aktuāls. Varbūt šad tad glābj tas, ka apzinos - stop, šis skatītājam būs garlaicīgi, šis nav jāsaka. Skatītājs ir gudrs, tāpēc momentā jūt, ja kaut kas ir sanācis neīsti. Tu vari būt sliktā garastāvoklī, tu vari būt labā garastāvoklī, taču vienu lietu nedrīkst pieļaut nekad. Nedrīksti būt vienaldzīgs! Vienaldzību cilvēki sajūt momentā. Vienaldzība ir mazliet arī vardarbība. Tas skan banāli, taču katrā notikumā cenšos atrast kaut ko jauku. Šī iemesla dēļ palūdzu, lai reizi pa reizei mani iesaista jaunā projektā. Nav runa tikai par televīziju, tas attiecas uz visām jomām.

Piemēram?

Esmu sportisks cilvēks. Reiz man sportā sāka trūkt izaicinājumu. Gribēju saprast, kāpēc miljoniem cilvēku skrien maratonu un kas tas ir par mistisko trīsdesmit septīto kilometru, kad ar skrējēja organismu notiekot «brīnumu lietas». Tas beidzās ar to, ka tagad maratonu skriešu jau sesto reizi. Tas ir mans veids, kā sevi iepriecināt. Proti, ik pa laikam pamēģināt ko jaunu. Ar katru gadu tas kļūst grūtāk, taču šie izaicinājumi kaut kādā mērā tur pie dzīvības. Un vēl kas - man ir jāsaprot, ko es darīšu pēc pieciem gadiem. Kas tas būs? Kas es pats būšu divtūkstoš divdesmit piektajā gadā?

Jūs spējat uz šiem jautājumiem atbildēt?

Nē. Zemapziņā sēž, ka man to vajadzētu, jo jūtos atbildīgs par tām «lapsām», ko esmu pieradinājis. Bieži esmu sapratis, ka neesmu ļoti spilgts vai ļoti vienreizējs. Normāls čalis. Taču ir vēl kas. Cilvēkam neko vairāk par sarunu, spēju sarunāties, klausīties un uzdot jautājumus nevajag. Spēja klausīties ir puse no uzvaras jebkurā jomā. Mēs bieži nesarunājamies, neuzdodam jautājumus, neatzīstam kļūdas, kā arī nespējam atzīt, ja kaut ko nemākam vai nevaram. Tāpēc sabrūk milzīgi projekti un arī attiecības. Tāpēc arī vajag saprast, ka neesam nekādi Palles no grāmatas «Palle viens pats pasaulē», kuru ik pa brīdim būtu vēlams pārlasīt. Otra tāda grāmata ir «Vinnijs Pūks».

Ja atgriežamies pie «vipiņa», ir tā: tajā brīdī, kad manā virzienā sāks lidot akmeņi, sapratīšu, ka jādara kas cits. Reiz mamma pateica vārdus, kas mani ir iedrošinājuši dzīvot. Kādu laiku pusoficiāli esmu strādājis Cēsu slimnīcā par sanitāru, jo bija doma studēt medicīnu. Redzēju, kas paliek aiz cilvēka, kad viņš aiziet; redzēju, kā aiziet… Pat nevaru teikt, ka tas darbs nepatika. Domāju, ja man viss juks, iešu strādāt par medbrālīti. Mamma toreiz sacīja: «Par ko tu vispār uztraucies, dēls? Tev nekad nav bijusi problēma izberzt podu.» Ar to viņa gribēja teikt, ka varu darīt jebkuru darbu, ja tas būtu vajadzīgs. Bērnības vasaras puķu dobēs un sanitāra darbs man ielikuši tādu pamatu, ka nebaidos ne no kā. Galu galā katrs darbs reiz beigsies.