VAKARA ZIŅAS. Agrita Seilere no Elzasas: Nespēju sevi iedomāties bez latviskā

Jau divdesmit gadus latviete Agrita Seilere par savām mājām sauc nelielo Vitisheimas pilsētiņu Elzasā, vienā no skaistākajiem Francijas reģioniem. Ikdienā viņa rūpējas par savu ģimeni un vada viesu namu, kas jau izpelnījies lielu popularitāti ne tikai francūžu, bet arī latviešu ceļotāju vidū, bet katru rudeni dodas talkā vīnogu audzētājiem novākt jauno ražu. Un, protams, neiztiek bez latviskuma, jo «nespēju iedomāties, kā es varētu dzīvot bez savējā, latviskā».

Liktenīgais vakars «Citā operā»

«Pirms gadiem deviņpadsmit kādā piektdienas vakarā mana kursabiedrene (tolaik biju atsākusi mācības Latvijas Universitātē) zvanīja, lai piedāvātu atslēgties no mācībām. Sākumā viņai atteicu, jo tolaik pa nedēļu strādāju un sestdien atkal bija jāiet uz mācībām, taču draudzene atbildēja, ka tomēr esot jāiet tieši tajā vakarā, jo viņa gribot mani iepazīstināt ar interesantu cilvēku. Taču es atbildēju - ja liktenis nav lēmis, tad nav, un neaizgāju.»

Nākamajā dienā draudzene zvanījusi un teikusi, ka tas tomēr ir liktenis, jo viņas paziņas nokavējuši lidmašīnu. «Sestdienas vakarā devāmies izklaidēties uz savulaik slaveno Rīgas klubu «Cita opera». Toreiz ar jaunajiem paziņām nesanāca parunāties, jo puiši runāja franciski, vāciski un itāliski, savukārt es - latviski, krieviski un angliski.» Pēc šā vakara Agritas jaunais paziņa teica, ka viņš uz Rīgu braukšot vēl. «Es vieglprātīgi atbildēju, lai brauc vien. Patriks tiešām lidoja uz šejieni katru mēnesi - kā nu, būdams firmas īpašnieks, spēja saorganizēt darbus. Tā tas turpinājās divus gadus un beidzās ar to, ka pārcēlos uz dzīvi Elzasā. Nesen ar Patriku nosvinējām septiņpadsmit gadu kāzu jubileju.»

Lepnie un neatkarīgie elzasieši

Taujāta, kā ir sadzīvot ar elzasieti, Agrita atzīst - tas nav vienkārši, jo elzasieši atšķiras no francūžiem: «Elzasiešos ir spīts, kas nedaudz atgādina kurzemniekus; viņiem patīk pastāvēt pašiem par sevi. Ja viņiem kāds jautā, vai viņi ir francūži, tad atbilde skan - nē, vispirms mēs esam elzasieši, tikai pēc tam - francūži. Turklāt Elzasa vienmēr ir bijusi iekārota, un visi to kā pavalsti gribējuši sev. Bija laiks, kad Elzasa vienu nedēļu bija neatkarīga valsts, un šīs vietas iedzīvotājiem raksturiņš tiešām nav no vieglajiem!» Raksturojot sevi, elzasieši ar smaidu mēdzot teikt, ka viņi ēd un dzer kā francūži, bet strādā kā vācieši.

Dzīves sākums Elzasā neesot bijis viegls. «Franču valodu iemācījos primitīvā līmenī, kamēr «pievilkos» ar valodu, pagāja kāds laiciņš. Man tur nebija ne radu, ne draugu, ne kolēģu, tāpēc dažbrīd radās sajūta, ka esmu kā izmesta no laivas, un ik pa brīdim apdomāju, uz ko visu esam gatavi mīlestības dēļ. Sākumā likās - ārprāts, šī ir zemes mala, esam nekurienē. Te bija tikai bulanžērija, kas strādāja no rītiem trīsreiz nedēļā. Cilvēki ir jauki, taču nav tā, ka viņi jaunpienācējus uzreiz pieņemtu. Viņi ir pieklājīgi un laipni, bet tāpat jūti - tu neesi mūsējais. Tomēr ir gadījies, ka par kādu šeit sastapto cilvēku man šķiet, ka es ar viņu varētu runāt latviski. Un attopos, ka ar viņu jārunā franciski,» Agrita smejas un piebilst, ka Patriks, lai gan latviski nerunā, tomēr ļoti daudz saprot, «savukārt ar meitu Lini sarunājamies latviski vai arī tā, kā viņai tobrīd ir ērtāk».

No istabiņas līdz savam viesu namam

Kad Linei bija trīs gadi, viņa vīram teikusi - iešu strādāt! «Sākumā mans lēmums tika uztverts ar neizpratni. Atbildēju, ka man nekā nepietrūkst, bet pašsajūta un pašapziņa un, iespējams, arī audzināšana, kas mums, latviešiem, nāk pūrā, liek to darīt.» Pirmais darbs, kuram Agrita pieteicās, bija vīnogu vākšana: «Pēc mūsu sarunas vienkārši vakarā paziņoju, ka vākšu vīnogas, pēc tam meklēšu citu darbu. Iespējams, ka man atvērās kaut kādas čakras, jo tā ir goda lieta - kad latviete kaut ko saka, tad viņa arī to izdara!» Pēc tam Agritai radās ideja, ka varētu apmēbelēt vienu neizmantotu dzīvokli viņu ģimenes mājā un to piedāvāt izīrēšanai kā brīvdienu dzīvokli, «padarot to par manu mazo biznesiņu». Vīrs izturējies ļoti skeptiski - sak, kurš vispār brauks un gribēs tur dzīvot. «Kad Patriks redzēja, ka viss notiek un ar šo biznesu veicas, viņš piedāvāja kādu istabiņu izbūvēt jumta korē virs garāžas un pat vienu no garāžām likvidēt, lai no tās izbūvētu trepes uz istabiņām. Viņš uzņēmās visus krāsošanas un flīzēšanas darbus, savukārt manā ziņā bija interjera iekārtošana. Tobrīd sākās mans brīvdienu mājas bizness. Kad rezervāciju bija gana daudz, Patriks reiz ieteicās - varbūt viesu nama vajadzībām pārbūvējam arī tās istabas virs sienaugšas un uzbūvējam arī terasi? Protams, es piekritu.» Agrita smej, ka visus šos gadus viņi ir dzīvojuši gluži kā «stroikā», jo celtniecība norisinājusies nepārtraukti. «Taču nu pamazām sākam redzēt tuneļa galu un domājam, kā īstenot vēl dažas idejas.»

Ne rudeni bez vīnogu vākšanas

Agrita joprojām ik rudeni piedalās vīnogu vākšanā un uzsver - tas nav fiziski smags darbs. «Iespējams, tā bija kādreiz, kad savāktās vīnogas tika nestas grozos uz muguras. Taču arī toreiz nesēji bija jauni puiši. Turklāt Elzasā vīnogas aug pietiekami augstu, jostas līmenī, tāpēc tās ir viegli vākt; tikai retu reizi gadās, ka vecie vīnogulāji ir mazliet zemāki. Tāpēc tas nav grūti, toties šis process ir ļoti laba relaksācija.»

Gan Elzasā, gan citur Francijā uz vīnogu vākšanu (tas notiek apmēram 100 dienas pēc vīnogulāju ziedēšanas) tiek gaidīti viesstrādnieki, tāpēc Agrita teic - ja kādam latvietim ir interese pamēģināt, tā esot reāla iespēja. «Daudzi saimnieki man kļuvuši labi draugi. Man vīnogu vākšana ir kā «apdeitošana»: beidzas vasaras sezona ar brīvdienu mājām, tad ir vīnogu raža, un tad sākas ziema, kad atkal ir daudz darba; tas ir kā pieturas punkts un smadzeņu izvēdināšana. Protams, bagāts te nevar kļūt, taču tā ir lieliska iespēja sapelnīt naudu Ziemassvētku dāvanām.»

Agrita piebilst, ka Elzasā ir ciemati, kur ražas novākšanas laikā un arī pēc tam rīko jaunā vīna svētkus, un smaidot piebilst, ka, atšķirībā no filmā «Spītnieka savaldīšana» redzamajām metodēm, vīnogu apstrādes process ir modernizēts. «Piemēram, šajā apkaimē augušās vīnogas tiek nodotas Ribovilles pilsētiņas kooperatīvam, kas ir visvecākais Francijā. Tur ir gan modernas spiedes, gan citi uzlabojumi, un ir komanda, kas piedalās gan pudeļu mazgāšanā, gan etiķešu līmēšanā, palīdz rīkot degustācijas un izvadāt vīnus. Tur ir cilvēki, kas šajā procesā ir nepārtraukti iekšā, un man tas liekas patiešām forši - ka viss nebeidzas tikai ar vīnogu nodošanu un samaksas saņemšanu.»

Nevar dzīvot bez latviskā

Laiku Agrita velta arī latvietības saglabāšanai. «Dziedu Strasbūras latviešu ģimeņu korī «Staro», mums ir arī nodibināta biedrība «Latvija - Elzasa», Strasbūras latviešu pārstāvniecībā darbojas skoliņa. Un mēs, apkārtnē dzīvojošie latvieši, tajā visā esam iekšā ar sirdi un dvēseli, jo bez tā laikam nevarētu. Man šķiet, tas viss dod kopības sajūtu, ka arī, esot šeit, varam kaut ko darīt.» Latvijas dzimšanas diena parasti tiek svinēta netālajā Strasbūrā, tur pasākumus rīko Latvijas pārstāvniecība, kas aicina uz svinīgo pieņemšanu. «Uz Baltā galdauta svētkiem esam pulcējušies gan Strasbūrā, gan reizēm pie manis. Savukārt Jāņus parasti svinam latviešu centrā Bērzainē, Freiburgā, kur ir ļoti skaista pļava.» Viņa piebilst, ka jāņuguns ļoti piestāvētu arī vīnogulāju laukiem, taču vīnogu audzētāji nelabprāt redz uguni tuvumā saviem lolojumiem. «Taču agrāk elzasieši ir svinējuši vasaras saulgriežus ar ugunskuriem un pat sacentušies, kuram ciemam būs augstāks ugunskurs. Manuprāt, šādas svinības ar visu zaļumballi dažviet notiek arī tagad. Taču, ja kaut kas tāds tiek organizēts, viss notiek pēc nolikuma, noteikti dežurē arī ugunsdzēsēji. Tāpēc mēs nekad Jāņus neesam svinējuši manā mājā, vismaz ne tā, kā to dara Latvijā.»