VAKARA ZIŅAS. Vai mūsdienās pastāv iespēja savu ķermeni pēc nāves novēlēt Anatomijas muzejam?
Pagājušā gada jūnijā durvis vēra Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas muzejs. Ņemot vērā gan tā nosaukumu, gan atrašanās vietu Kronvalda bulvārī 9, ļaudis to nereti jauc ar anatomikumu. Nē, Anatomijas muzejs ir atsevišķa struktūrvienība, tas atvērts ikvienam interesentam, tajā skaitā ar medicīnu nesaistītam cilvēkam, vēlams no 14 gadu vecuma, kaut gan jaunākais muzeja pastāvīgais apmeklētājs ir četrus gadus vecs puisis. Muzeja izveide sākusies 2016. gadā, un tajā aktīvi iesaistījās arī tā nākamā vadītāja – RSU medicīnas vēstures docētāja Ieva Lībiete. Lai uzzinātu, ar ko Anatomijas muzejs atšķiras no anatomikuma, kas tajā tiek eksponēts, kā arī vēl citas lietas, aicinājām viņu uz sarunu.
Anatomikumu un Anatomijas muzeju cilvēki mēdz jaukt.
Tā ir. Iespējams, tāpēc, ka mūsu muzeja vēsture ir cieši saistīta ar anatomikuma vēsturi. Ēka, kuru mēs zinām kā anatomikumu, ir vieta, kur medicīnas studenti kopš 1920. gada, kad tika izveidota Latvijas Augstskolas Medicīnas fakultāte, apgūst anatomiju, histoloģiju, dažādas morfoloģijas zinātnes. Tolaik, 1920. gadā, lai mācītu anatomiju un izveidotu Anatomijas institūtu, uz Rīgu tika uzaicināts zviedru anatoms profesors Gastons Bakmanis. Viņš atbrauca no Upsalas un kļuva par pirmo anatomijas profesoru Latvijā. Viņa darbs bija sarežģīts, institūts bija jāiekārto ēkā, kurā iepriekš bija atradies Rīgas pareizticīgo seminārs. Ēka nekādi nebija pielāgota anatomijas studijām, nebija arī mācību materiālu. Tāpēc uzreiz pēc ierašanās Rīgā Bakmanis uzsāka veidot arī Anatomijas muzeju - vietu, kur eksponēt preparātus, kas būtu noderīgi medicīnas studijām un arī pētniecībai. Lai to realizētu, profesors muzeja vajadzībām anatomikuma ēkā pielāgoja otrā stāva kapelas zāli - milzīgu telpu, kuru sāka piepildīt ar speciāli pasūtītām vitrīnām un pirmajiem preparātiem. Tie ir gan pirkti, gan atrasti arheoloģiskajos izrakumos, gan atvesti no sekciju zāles. Tā veidojās anatomiskā kolekcija, kas līdz 2017. gadam atradās anatomikumā.
Savukārt 2017. gadā Rīgas Stradiņa universitātē tika izlemts veidot atsevišķu, plašai sabiedrībai pieejamu Anatomijas muzeju. Uzsākām lielu projektu, turpat, Kronvalda bulvārī 9, tikai pagalma ēkā, kur savulaik atradās Valodu fakultāte, bet pēdējos gados ēka netika izmantota. To kapitāli renovēja, izveidoja pazemes stāvu, izbūvēja divas piebūves, pielāgoja visām moderna muzeja vajadzībām. Nākamais solis bija muzeja eksponātu pārnešana uz šīm telpām un ekspozīcijas iekārtošana. Kopš pagājušā gada jūnija esam atvērti apmeklētājiem. Tātad anatomikumā pirmajos savu studiju gados mācās RSU studenti, savukārt Anatomijas muzejs ir valsts akreditēts muzejs, kas pakļauts visiem muzeju likumiem, noteikumiem un gaida apmeklētājus.
Jebkuru apmeklētāju vai tikai cilvēkus, kas profesionālā jomā saistīti ar medicīnu?
Jebkuru. Vienīgi jāpiebilst, ka mūsu mērķauditorija ir apmeklētāji, sākot no 14 gadiem. Muzeja eksponāti ir orgāni, ķermeņa daļas un embriji, tostarp patoloģiski, tāpēc daļa ekspozīcijas var būt uztraucoša jaunākiem apmeklētājiem. Taču, ja vecāki nāk kopā ar saviem bērniem un ir pārliecināti, ka viņu bērniem šis muzejs būs piemērots, laipni lūgti! Mūsu apmeklētāju lokā ir gan bērni, gan pieaugušie, kuri nāk uz muzeju vairākas reizes; tie ir mūsu pastāvīgie apmeklētāji. Vecums nav tas, kas nosaka, vai patiks Anatomijas muzejs.
Viens no mūsu muzeja darbības pamatprincipiem ir sadarbības veidošana. Lai anatomisko kolekciju padarītu apmeklētājiem saprotamāku un aizraujošāku, sadarbojamies ar māksliniekiem. Organizējam dažādas anatomijas izšūšanas meistarklases. Esam izšuvuši sirdis, mugurkaulus, skeletus. Pašlaik muzejā ir arī mākslas izstāde - keramikas intervence, kuru veidojis britu mākslinieks Padijs Hārtlijs. Drīzumā sadarbībā ar apvienību «Drink&Draw» būs skicēšanas nodarbību sērija, un nākamā gada augustā plānojam anatomijas, skicēšanas un mūzikas festivālu. Starp anatomiju un mākslu ir sasaiste kopš renesanses, to akcentējam arī muzejā.
Vai tiek gaidīts, ka apmeklētājs būs izglītots?
Ņemot vērā, ka cilvēku priekšzināšanas varētu būt niecīgas, bet intereses - dažādas, stāsts, ko vēstī šis muzejs, veidots trīs slāņos. Viens ir par cilvēka uzbūvi un anatomiju. Otrs ir par anatomijas vēsturi, tajā skaitā mēģinām pastāstīt, kā mēs pie saviem preparātiem esam tikuši, kā tie veidoti, jo tas apmeklētājus ļoti interesē. Un trešais - kolekcijai esam pievienojuši arī personiskos stāstus gan par ļaudīm, kuri kolekciju ir veidojuši, gan arī par tiem, no kuriem kolekcija ir veidota. Šajā sakarā bieži vien jāatbild uz jautājumu: «Vai tas ir īsts?», uz ko mēs sakām: «Te viss ir īsts.» Tad seko nākamais jautājums: «Ja tas ir īsts, kur jūs to dabūjāt?» Te jāsniedz plašāka atbilde, taču svarīgi piebilst, ka mūsu kolekcija ir vēsturiska, tā galvenokārt veidota no 1920. līdz 1944. gadam. Tolaik valdīja vienkāršs likums: ja Latvijas teritorijā nomira cilvēks un neviens viņu nevēlējās apbedīt, ķermenis tika vests uz anatomikumu un izmantots studentu apmācības procesā. Ja šajā procesā studenti vai profesors ieraudzīja labu ilustratīvu eksemplāru, kādu neparastu variāciju vai patoloģiju, ja tas šķita ievērības cienīgs orgāns vai ķermeņa daļa, to varēja izpreparēt, ielikt burkā, nofiksēt formalīnā un burku novietot muzeja vitrīnā. Tas ir parastais ceļš. Otrs, retāks veids - sadarbība ar kolēģiem no slimnīcām, kuri varēja atsūtīt kādu neparastāku sava pacienta anomāliju un pieaicināt Anatomijas muzeja darbiniekus noņemt kādu ķermeņa daļu atlējumus. Tas ir arī veids, kādā tapusi mūsu teratoloģijas un embrioloģijas kolekcija. Anomālie nedzīvi dzimušie augļi tika sūtīti uz institūtu izpētei un pēc tam eksponēšanai muzejā.
Vai ir iespējams, ka cilvēks pats sevi izvēlas novēlēt Anatomijas muzejam?
Ja palūkojamies uz anatomijas muzeju vēsturi pasaulē, tādi gadījumi bijuši reti. Bet mums viens šāds gadījums patiešām ir! Tas ir vīrieša skelets - pirmais eksponāts, kuru cilvēki ierauga, ienākot pa muzeja durvīm. 1925. gadā kāds jauns vīrietis - Jānis Teodors Lukstiņš - izdarīja pašnāvību, un leģenda vēsta, ka savā pirmsnāves vēstulē viņš norādījis, ka vēlas atrasties Anatomijas muzejā un lūdz sevi skeletēt (izveidot skeleta preparātu). Sākot šo leģendu pētīt un intervēt cilvēkus, kuri muzejā bija strādājuši iepriekš, uzklausīju visdažādākos stāstus. Viena no versijām, ka puisis bijis Latvijas armijas virsnieks, kurš kāršu spēlē zaudējis naudu, tāpēc, lai glābtu godu, izdarījis pašnāvību. Cita versija - viņš bijis medicīnas students, kurš nenokārtota anatomijas eksāmena dēļ esot nošāvies uz anatomikuma lielajām kāpnēm. Trešā versija bija romantiskais stāsts, ka tas bijis jauns vīrietis, kurš nelaimīgi iemīlējies medicīnas studentē, taču tā viņu ir atraidījusi, tāpēc viņš izdarījis pašnāvību ar domu, lai mīļotā viņu preparē, ja jau nemīlēja dzīves laikā. Stāsti bija visdažādākie, taču tas, ko mums dokumentāli izdevās atrast un pierādīt, ka tas ir bijis vīrietis vārdā Jānis Teodors Lukstiņš, 27 gadus vecs. Viņš nošāvies ormaņa ratos Elizabetes un Valdemāra ielas krustojumā. Pēc profesijas Lukstiņš bija policists, kas izskaidro to, kāpēc nēsājis ieroci. Savā pirmsnāves vēstulē viņš rakstīja, ka dodas nāvē dzīves apnikuma un nelaimīgas laulības dēļ. Mūsdienās to sauktu par depresiju. Vēl noskaidrojām, ka viņš ir piedalījies Pirmajā pasaules karā, tātad piedzīvojis visas kara šausmas. Iespējams, tādēļ arī depresija. Tagad es, protams, spekulēju, taču tāds tas stāsts varētu būt bijis.
Šobrīd skelets atrodas pie ieejas muzejā un aicina apmeklētājus apzināties to, ka katram kaulam, katram burkā iegremdētajam orgānam ir savs stāsts, pat ja mēs to nezinām.
Vai nezināt arī bijušo īpašnieku vārdus, kuru orgāni muzejā eksponēti?
Nē. Oriģinālā inventāra grāmata ir pazudusi, šķiet, kara gados. Taču maz ticams, ka šāda informācija tajā ir vispār bijusi. Vienīgā priekšmetu grupa, kura ir saglabājusi informāciju par to sākotnējiem īpašniekiem, ir tetovēto ādu kolekcija: uz tetovētās ādas preparātiem atzīmēti numuri, ar kādiem reģistrēti anatomikumā ievestie mirušie. Pēc numuriem var noteikt, piemēram, ka vairāki tetovējumi piederējuši noziedzniekam ar kriminālo iesauku Kolčaks, bet citi - kādam jūrniekam, kas cietis no smadzeņu sifilisa. Visbiežāk tetovējumu īpašnieki bija nākuši no kriminālās vides. Meklējot informāciju 20. un 30. gadu presē, dažreiz iespējams uzzināt, ko šie noziedznieki ir pastrādājuši. Droši vien arī anatomiem, kuri pagājušā gadsimta 20. gados ar šo kolekciju strādāja, bija svarīgs ne tikai zīmējums, bet arī persona, kurai tetovējums piederēja. Tāpēc uz tās arī saglabājušies līķu reģistrācijas numuri. Tas, iespējams, kriminālbioloģijas ideju ietekmē, kas uzskatīja, ka tetovējums liecina par cilvēka iedzimtām kriminālām nosliecēm. Tā, protams, drīz tika atzīta par pseidozinātni.
Atgriezīsimies pie Jāņa Teodora Lukstiņa likteņa. Vai mūsdienās pastāv iespēja savu ķermeni pēc nāves novēlēt Anatomijas muzejam? Tieši muzejam, nevis studentu apmācībai un zinātnei?
Teorētiski ir iespējams. Jābūt cilvēkam, kurš kaut ko vēlas novēlēt muzejam, kā arī muzejam, kas to vēlas pieņemt. Likums to šobrīd tiešā veidā neregulē - novēlējumu muzejam. Viesojoties Londonas Gordona patoloģijas muzejā, uzzināju, ka viņi savu kolekciju vēl aizvien papildina. Visbiežāk tas notiek, sadarbojoties ar medicīnas iestādēm. Piemēram, cilvēks sadarbībā ar ārstiem vienojas, ka muzejā nonāks kaut kas, ko viņam izņems operācijas laikā. Piemēram, izgriež žultspūsli ar akmeņiem, kas parasti caur histoloģijas laboratoriju nonāktu krematorijā, taču pacientam, vienojoties ar ārstu un muzeju, šī ķermeņa daļa nokļūst vitrīnā.
Pie mums šis ceļš vēl nav iestaigāts. Tas, ko šobrīd regulē likums, ir ķermeņa novēlēšana medicīnai, izglītībai un zinātnei. Atšķirībā no Latvijas pirmās brīvvalsts laika mūsdienās ķermeni, tā audus pēc nāves drīkst izmantot tikai ar paša cilvēka brīvi paustu gribu viņa dzīves laikā. Kopš pagājušā gada sākuma, reģistrējoties portālā «www.maniveselibasdati.lv», šo atļauju ir iespējams paust elektroniski; tas aizņem pāris minūšu laika. Agrāk vajadzēja doties uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un rakstīt iesniegumu.
Kāda, jūsuprāt, varētu būt cilvēka motivācija atļaut pēc nāves izmantot viņa ķermeni vai vismaz kādus orgānus?
Altruisms. Vēlme palīdzēt. Tas gan vairāk attiecas uz orgānu transplantāciju, ka cilvēks, iespējams, ir redzējis vai zina, ka šādā ceļā kādam iespējams palīdzēt glābt dzīvību, uzdāvināt kādus dzīves gadus. Tāpat uzskatu, ka, altruisma mudināti, cilvēki piekrīt savu ķermeni pēc nāves novēlēt izglītībai - nākamajām mediķu paaudzēm, lai viņi varētu no tā mācīties un aizvien labāk ārstēt cilvēkus. Cita motivācija varētu būt cilvēkiem, kuri sevi «dāvina» anatomijas muzejiem - viņi varbūt vēlas sevi «iemūžināt» un turpināt eksistēt arī pēc nāves. Tagad visā pasaulē popularitāti guvušās tādas izstādes kā vācu anatoma Gintera fon Hāgena lielie plastinētie preparāti, ko cilvēki savas dzīves laikā novēlējuši viņa kompānijai.
Pēc pamatprofesijas esat ārste. Vai darbojaties arī šajā lauciņā?
Nē. Rezidentūras laikā sāku rakstīt doktora darbu medicīnas vēsturē un atklāju, ka tā mani interesē vairāk nekā praktiskā medicīna.
****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!