Rokraksta analīzes speciāliste Irita Rozentāle secina, ka ir ārkārtīgi pašdisciplinēta un, izrādās, arī darbaholiķe. Turklāt viņa mudina saglabāt vienkāršību un cilvēcību, godīgi atklājot, ka pašas dzīves jēgas pamatā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. «Manuprāt, nevar skatīties no augšas uz visiem un teikt, ka es esmu liels. Patiesībā tie vienkāršākie cilvēki ir tie lielākie cilvēki.»
«Grafoloģija interesē jau kopš pusaudžu vecuma, kad nejauši manās rokās nonāca grāmata par grafoloģiju. Jau tad es centos apgūt tās zināšanas un analizēt rokrakstus klasesbiedriem un paziņām. Iemesls tam, kur esmu šobrīd, ir interese par psiholoģiju. Jau kā padsmitgadnieci mani interesēja iepazīt un saprast cilvēkus. Visticamāk man gribējās saprast pašai sevi, tāpēc tas ir rezultējies spējā saprast citus un palīdzēt, lai cilvēkiem dzīve būtu laimīgāka, pie reizes palīdzot arī sev.
Man ir maģistra grāds biznesa psiholoģijā, bet sporta psiholoģiju apgūstu pašmācības ceļā. Turklāt man pats būtiskākais rokraksta analīzē ir iepazīt cilvēku, viņa dvēseli un caur rokrakstu atrast veidus, kā šim cilvēkam palīdzēt, lai viņš spētu dzīvot pilnvērtīgāku un jēgpilnāku dzīvi. Sapņi gan man bijuši dažādi. Sākumā gribēju kļūt par sētnieci, jo man likās - ir «nenormāli» forši, ka viss ir kārtīgs. Paradoksāli, ka man kārtības uzturēšana absolūti nepadodas, tāpēc es vienmēr aicinu palīgus, lai uzturētu kārtību manā dzīvesvietā. Arī mašīnu pati nemazgāju. Pēc sētnieces profesijas bija sapnis būt par pārdevēju. Lai nopelnītu naudiņu, es pārdevu puķītes, auglīšus, sēnes, ogas, un man ļoti patika cilvēkiem pārdot skaistas un garšīgas lietas. Man likās, ka es viņiem palīdzu un viņus iepriecinu. Astoņu, deviņu gadu vecumā domāju, ka būšu profesionāla tirgus sieva. Ļoti skaidri atceros, ka trīspadsmit gadu vecumā gribēju būt par psihologu vai iegūt maģistra grādu psiholoģijā. Toreiz es nezināju, ka ir arī doktora grāds. Tagad vēlos arī doktora grādu.»
Ja aizdomājamies par darba patieso garozu, tad Irita atzīstas gan tā vieglumā, gan smagumā. «Vieglākais ir tas, ka ļoti, ļoti patīk mans darbs. Man ir interesanti. Grūtākais savukārt, ka sāp sirds par cilvēkiem, jo redzu, ka viņos ir daudz sāpju. Tad es pārdzīvoju. Vēl grūtāk ir tad, kad saprotu, ka nevaru palīdzēt. Ir vajadzīga papildu speciālistu palīdzība, bet cilvēks ne vienmēr ir gatavs tam piekrist, un tad ir skumji. Vai arī tad, kad es ļoti ticu un redzu cilvēka potenciālu, bet man ir grūti likt to ieraudzīt pašam. Tas, ko esmu iemācījusies, analizējot rokrakstus: atklātu cilvēku īsti nav. Visi sevi sargā, visiem ir kādas bruņas, un tas ir saprotami. Latviešiem raksturīgākais ir ļoti zems pašvērtējums un augsta paškritika. Ar to es strādāju grafoterapijā. Piemēram, citu tautību cilvēkiem tā nav, bet arī par visiem latviešiem tā nevar teikt, jo jaunajai paaudzei ir daudz labāka attieksme pret sevi.»
«Reiz man palīdzēja uzdevums: meditācijā «jāpieaug» par desmit gadiem, jāpaskatās uz sevi šobrīd un jāsajūt, ko sev teiktu. Pēc tam sev teicu: nebaidies, dari tagad, jo viss sanāks. Man gan vajadzēja vēl pāris gadus, lai sev paklausītu, bet tagad, kad es daru, zinu, ka varēju darīt jau tad. Jau pirms vairākiem gadiem, tikai es baidījos. Es vienmēr iesaku darīt, par spīti bailēm.
Pati savā rokrakstā redzu, ar ko man vēl jāstrādā. Ir bijušas dažādas raizes, bet ar sajūtām šķitis, ka viss ir kārtībā. Taču rokrakstā tas neparādījās. Rokrakstā man parādījās grūtsirdīgas domas un sajūtas, un tieši tas ir patiesais stāvoklis, kas apliecināja, ka man darbs ir jāturpina. Es vēl nevaru apstāties, jo man ir jāturpina pašizaugsme, un rokraksts labi palīdz saskatīt, kurās situācijās ir uzlabojumi. Vai tā ir ģimene, seksuālās attiecības, vai tā ir darba vide.
Perfekti, ja mani klienti ir gatavi strādāt ar savu rokrakstu, tad man gribas ar viņiem sadarboties, dot motivāciju, ticību. Esmu pārliecināta: jo vairāk laimīgāku cilvēku būs pasaulē, jo visa pasaule būs laimīgāka. Es vēlos maksimāli palīdzēt cilvēkiem. Man ir plāns par studijām doktorantūrā un koučingā. Un vēl man beidzot gribas dabūt zeltu Latvijas hokeja čempionā, kas ir mans sapnis, kopš esmu uz ledus.
Kopš sāku nodarboties ar grafoloģiju, pašai šķita, ka man vienkārši veicas, bet gan psihoterapeite, gan citi cilvēki pierādīja, ka pati esmu ieguldījusi milzīgu darbu. Es gan ticu arī veiksmei. Esmu hokejiste, ticu, ka ir pat savi hokeja dievi, jo esmu vārtsargs un spēlē brīžiem varu noķert ripu, bet brīžiem nevaru, lai gan daru vienu un to pašu. Savā ziņā ticu veiksmei, bet pamatā tomēr ir mērķtiecīgs darbs, pēc kura nāk rezultāts. Es sevi uzskatu par veiksmīgu un cenšos sevi tā noskaņot.»
Taujāta par pašas darbu dalījumu diennaktī, rokraksta analītiķe nonāk pie secinājumiem, kas liek brīnīties. «Es nespēju vienkārši apstāties. Jau pusotru gadu cenšos ar sevi sarunāt - lēnāk, lēnāk. Līdz gada beigām darba ir ļoti daudz, no janvāra centīšos lēnāk, bet tā jau domāju pirms gada, tas pats ir arī katru mēnesi. Pati esmu pārsteigta par to, cik daudz spēju dienā, bet man ir sava stratēģija, cik daudz rokrakstu analizēju, cik daudz konsultāciju sniedzu. Ārpus visa ieplānotā ir pasākumi, kur tiek vadītas vai nu meistarklases, vai notiek rokraksta ekspresanalīzes, kas ir vairāk kā izklaide. Laiks jāatvēl komunikācijai ar klientiem sociālajos tīklos un citos komunikācijas kanālos. Tas paņem laiku. Es vēl tikai meklēju savu ideālo darba režīmu, jo man ir svarīgi, lai nav rutīna, lai ir dažādība, lai man ir interesanti, jo tikai tad es varu cilvēkiem iedot labāko. Šobrīd mācos laikus iet gulēt, pietiekami daudz izgulēties. Man ir arī sports, seši treniņi nedēļā, lai spētu izvēdināt galvu, jo grafoloģija ir superintelektuāls darbs, kur pēc vairākām rokrakstu analīzēm galva kūp ļoti.»
«Es ticu reinkarnācijai un ticu, ka ir vairākas dzīves. Ticu, ka dvēseles nāk uz zemi, lai pilnveidotos. Tāpat kā cilvēks iet uz skolu, lai mācītos, tāpat arī dvēsele nāk šajā dzīvē, lai mācītos. Tā ir dabiska nepieciešamība cilvēkam. Galvenā lieta, ko mācīties, ir mīlestība, tīra mīlestība. Ticu karmai. Runājot par likteni, ticu, ka ir varianti. Piemēram, tu vari pa taisno uzkāpt kalnā, vari ar pacēlāju uzbraukt, vari apiet kalnam pa spirāli apkārt, un vēl visādi ceļi, bet mērķis ir kalna virsotne, un tajā tu nonāksi. Jautājums, pa kādiem ceļiem. Es arī ticu, ka dzīves laikā nonākam dažādās krustcelēs un atkarībā no mūsu izvēlēm iestājas sekas.»
Irita aizdomājas par šodienu: «Lai izdzīvotu visās krīzēs, kas mūs globāli skar, ir jāpievēršas sev un savai laimei - nevis egoistiski, bet gan jārūpējas par sevi. Tāpēc, ka tikai tad, kad pati būšu savā labākajā spēkā un enerģijā, es spēšu dot kaut ko labu pasaulei. Ja es raudu, esmu depresijā, man nav spēka, jo pārdzīvoju par to, kas notiek apkārt, tad es nevienam cilvēkam nespēju palīdzēt.»
«Man patīk būt līdzās cilvēkiem, kuri mani iedvesmo. Viņi mainās. Manuprāt, dzīve šodien rit tik ļoti ātri, ka ir normāli, ja visu mūžu dzīvē nav tikai viens cilvēks. Izņemot manu māsiņu, viņa ir mans tuvākais cilvēks, ļoti svarīga, bet visi pārējie nāk un iet. Es mācos ar pateicību uzņemt savā dzīvē un ar mīlestību palaist prom. Tāpat savu dzīvi nespēju iztēloties bez mīlestības un savas partneres. Arī klientu pateicība pēc rokrakstu analīzes ir mans iedvesmas malks un spēka avots. Kad pēc kāda laika man uzraksta - dzīve ir izmainījusies uz labo pusi, tad ir, ak dievs, kāda iedvesma. Es no laimes apraudāties varu.»
Irita Rozentāle iesaka, kā nokļūt iecerētā kalna virsotnē jeb kā sasniegt mērķi: «Vajadzētu būt patīkamam un samērīgam spītam un gribēšanai, kā arī spējai darīt. Nedzīvot tikai savā galvā, savos sapņos, bet darīt un gribēt. Neatlaidība un mērķtiecība ir klasika.»
****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!