Otrdiena, 31.janvāris

redeem Tekla, Violeta

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Vakara Ziņas

VAKARA ZIŅAS. Ārsts Andris Kristons: Neizprotu cilvēkus, kuri pamet dzimto zemi. Es pat naudas dēļ to nedarītu

© ĢIRTS GERTSONS

Liepājnieks, ārsts ftiziatrs un arī komponists Andris Kristons ir ļoti bagāts cilvēks. Ne materiāli, bet ar savu sirdsdegsmi, atdošanos mīļām lietām ar visu savu būtību. Viņš pats teic: «Medicīna man tiešām ir sirdslieta, es nevaru iedomāties, ka strādātu kaut kur citur.» Un visu mūžu Andrim līdzās ir arī otra dvēselei un viņa dziļākajai būtībai tuva mūza – mūzika. Caur stāstiem par mūziku viņš atklāj ne tikai sevi, bet līdzcilvēkus, kuru vairs nav.

Profesijas izvēli iespaido tētis

«Tēva mājas ir Bauskas pusē, Iecavā, bet Liepājā es ieprecējos. Sieva Silvija arī mācījās Rīgas Medicīnas institūtā, pabeidza divus gadus agrāk par mani un sāka Liepājā strādāt, viņa ir farmaceite. Liepāja ir mana pilsēta kopš 1970. gada,» stāstu sāk Andris Kristons. Viņa tēvs slimojis ar astmu, diezgan smagi mocījies. Andris atceras, ka inhalatoru tētim radi sūtījuši no tālās Amerikas. «Tas mani nedaudz iespaidoja profesijas izvēlē. Medicīnas institūtā mācījos Ārstniecības fakultātē, pēc tam specializējos plaušu slimību jomā. Kad mani atsūtīja uz Liepāju jau kā diplomētu ārstu, te atradās Veselības daļa, un man piedāvāja, vai nevēlos strādāt ftiziatrijā, būt plaušu slimību un tuberkulozes ārsts, jo pilsētā trūkst speciālistu. Mani aizsūtīja specializēties uz Rīgu. Es gan šos kursus īsti nepabeidzu, jo tūlīt iesauca padomju armijā,» tālāko dzīves gājumu klāsta liepājnieks un teic, ka viņu kā diplomētu mediķi aizsūtījuši uz autobataljona Medicīnas daļu, kur vajadzējis pildīt bataljona priekšnieka pienākumus. Andris tur bijis viens, pašam vajadzējis sasirgušos zaldātus transportēt uz medpunktu vai hospitāli un ārstēt.

«Pēc armijas atgriezos darbā Liepājā. Sākumā biju vienkāršs iecirkņa ftiziatrs, tad kļuvu par stacionāra nodaļas vadītāju. Kad atbrīvojās galvenā ārsta vieta Tuberkulozes slimnīcā, kļuvu par šīs iestādes vadītāju. Toreiz viss notika citādi. Ārstēja ne tikai tuberkulozi, bet visas plaušu slimības. Slimnīcā slimnieku skaits bija ap simtu, tas bija daudz. Tuberkuloze tolaik bija ļoti plaši izplatīta, nebija tāda mēneša, ka daži saslimušie no šīs kaites neaizietu mūžībā,» pagājušos laikus atceras pieredzējušais ārsts. «Kontingents bija dažāds, arī cietumnieki un daudz vienkāršu cilvēku. Cilvēki slimoja veselām ģimenēm, pat paaudzēm. Arī tagad, ja vienam cilvēkam atrod infekciju, ir jāpārbauda visa ģimene. Mans darbs visu laiku paliek viens un tas pats,» pauž speciālists.

Tuberkulozes problēmu izcēla gaismā

Liepājas ftiziatrs, Tuberkulozes slimnīcas galvenais ārsts Andris Kristons kļuva slavens visā Latvijā 90. gados, jo vietējā presē publicēja ar tuberkulozi saslimušo vārdus un datus - tas daudziem šķita galīgi nepieņemami un bija pat aizliegts. Viņš šodien atzīst: «Savulaik bija traki, kad slimnieki ārstēšanai nepakļāvās. Bija tā saucamie bacilārie izplatītāji, un viņi klīda pa pilsētu. Šie cilvēki absolūti nebija ieinteresēti ārstēties un bēguļoja. Tas troksnis deviņdesmitajos gados pacēlās ne tāpēc, ka viņu vārdi tika publicēti presē, bet bija viens cilvēks, kurš šo samilzušo problēmu pacēla gaismā, atklātībā. Rezonanse toreiz bija pa visu republiku. Domāju, ka kaut kāds rezultāts tomēr bija, un sabiedrība, arī citi ārsti vairāk sāka interesēties par tuberkulozi.»

Atgriežoties pie šodienas medicīnas tēmas, Andris Kristons atzīst, ka ļoti daudz cilvēku slimo ar plaušu kaitēm - darba viņam kā ftiziatram ir daudz, dienā uz pieņemšanu ierodas aptuveni 30 pacientu. Plaušu slimību un patoloģiju arī esot ļoti daudz. «Pats nelāgākais ir saistīts ar onkoloģiju, jo cilvēki regulāri nedodas uz profilaktiskajām medicīniskajām pārbaudēm un pēc tam atrodam ielaistas onkoloģiskas slimības. Ja ir cerība uz pilnvērtīgu dzīvošanu, sūtām uz operāciju pie Rīgas speciālistiem, bet, ja to nav, neko vairs nevar darīt,» drūmi nosaka ārsts.

Nekur nav tik labi kā mājās

Ārsts atceras, ka ne tik viegli iedzīvojies Liepājas vidē. Kad uz vēju pilsētu pirmoreiz atbraucis ar nakts vilcienu no Rīgas, nodomājis, ka nokļuvis drūmā vietā, ļaužu maz, ielu apgaismojuma nav. «Es tā īsti nevarēju iedzīvoties Liepājā apmēram desmit gadus. Tagad gan jūtos kā savās mājās, un, manuprāt, tieši pēdējos gados pilsēta ir kļuvusi ļoti skaista un sakopta. Nezinu otru tik daiļu pilsētu Latvijā,» jūsmo liepājnieks. Viņš bērnībā dzīvojis Aiviekstē, kas ir viņa mammas dzimtā puse. Vēl tagad atceras, ka ar mammīti rudeņos devušies sēņot, kas bijis nopietns darbs. Ziemas krājumiem tika sasālītas lielas mucas dažādu meža skaistuļu sēņu.

Atmodas gados kopā ar kolēģiem ir izbraukāta visa Eiropa, dodoties uz mediķu kongresiem. Īpaši paticis Itālijā un Spānijā. «Latvija ir krustu šķērsu izbraukāta, un mūsu zemīte ir ļoti skaista. Sevišķi to izjūt, kad ir būts ārzemēs. Nekur nav tik labi kā mājās! Es nekad negribētu dzīvot ārzemēs, man tas ir pilnīgi nepieņemami. Neizprotu cilvēkus, kuri pamet dzimto zemi. Es pat naudas dēļ to nedarītu. Esmu savā mūžā izbaudījis dažādus sarežģītus laikus Latvijā, bet nekad neesmu domājis, ka no šejienes jāmūk,» ārsts ir īsts dzimtās zemes patriots.

Arī ar Ārijas Elksnes vārsmām

Andra Kristona otra sirds mīlestība ir mūzika. Viņš ir beidzis toreizējās Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas trompetes klasi. Pats atzīst, ka mūzikas mīlestība noteikti nākusi mantojumā no vecākiem. Andra tētis beidzis Kultūras darbinieku tehnikumu un Iecavā strādājis par kultūras nama vadītāju. «Blakus sovhozā apmēram septiņus kilometrus no Iecavas dibinājās pūtēju orķestris, un tētis mani uz turieni aizsūtīja. Es sāku mācīties spēlēt trompeti. Divreiz nedēļā ar riteni braucu uz mēģinājumiem, un pašiem radās savs orķestrītis,» muzicēšanas sākotni atceras mediķis un piebilst, ka tagad viņu var dēvēt arī par komponistu, jo tapis vairāk nekā 2000 dziesmu.

Nopietnāk tas aizsācies jau Medicīnas institūta laikā, kur toreiz bijusi mūziķu «brigāde», koncertējusi pa visu Latviju. Andris šajā sastāvā spēlējis trompeti. «Kad mācījos Medicīnas institūtā, mana pedagoģe bija arī dzejniece Ārija Elksne. Viņas dzeja bija ļoti piemērota komponēšanai, man tapa vairākas dziesmas. Mēs, studenti, gan Elksni nedaudz apcēlām - pēc dabas viņa bija diezgan klusa, jau tolaik daudz ceļoja pa ārzemēm. Iespējams, ka pa tā dēvētajām sociālisma valstīm. Viņas lekcijās lūdzām, lai pastāsta savus iespaidus, un Elksne uz to «iekrita». Taču toreiz doma, ka es rakstīšu mūziku ar šīs dzejnieces dzeju, man galīgi nebija prātā,» par jaunības dullumu pasmaida Andris. Tomēr pašlaik, pārskatot savu dziesmu krājumu, ko uzrakstījis ar Ārijas Elksnes vārdiem, ir nolēmis vēl kādas dziesmas ar viņas dzeju sacerēt.

Mākslas darbi nerodas mokās

«Liepājā iepazinos ar vietējiem dzejniekiem, no kuriem liela daļa jau mūžībā. Olafs Gūtmanis, Modris Zihmanis, Visvaldis Paspārnis un citi... Es sāku rakstīt dziesmas ar viņu tekstiem, viņiem tās parādīju, nodziedāju. Dzejnieki mani uzslavēja: viss ir kārtībā,» palepojas Andris un piebilst, ka nav tāda Liepājas dzejdara, ar kuru tekstiem viņam nav tapušas dziesmas - arī ar Ādolfa Gaujieša, Dzintras Zorgevicas, Zojas Zandbergas rakstītajām vārsmām.

«Sākumā es pats meklēju dzeju, bet vēlāk man atsūtīja dzejas grāmatiņu vai dzejnieks savu nule uzrakstīto dzejoli, lūdzot, lai uzrakstu dziesmu. Tad jau tas bija gandrīz kā pasūtījuma darbs. Pēdējā laikā man dzeju vairāk iedod, pašam nav jāmeklē,» atklāj skaņradis un pastāsta, ka pievakarēs, kad atnākot no savas mediķa prakses, topot dziesmas. Joks esot tas, ka Kristons nemokās radošās mokās - izlasot dzejoli, un tas sākot skanēt. Dziesmas topot viegli.

«Sākumā viss notika vienkārši, izmantoju trīs pamatakordus, melodijas bija ļoti vienkāršas. Tagad esmu aizgājis sarežģītās lietās. Sākumposmā tapušās dziesmas man labāk patīk, jo ir viegli saprotamas. Tomēr citi man saka, ka manas dziesmas, salīdzinot ar citiem komponistiem, esot nedaudz ne tā kā standarts,» viņš salīdzina. Jā, un pie klavierēm pieejot un paspēlējot katru dienu.

«Pašlaik sadarbojos ar Nīcas pagasta sieviešu vokālo ansambli «Sentiments», kura vadītāja ir Ritma Kluce, un top jaunas dziesmas.» Tapušas četrdesmit dziesmas ar Koknesē dzīvojošās dzejnieces Ārijas Āres vārdiem - ārsts un komponists ar viņu ir ilgāku laiku pazīstams. Ir dziesmas arī ar Kokneses dzejnieces Sarmītes Rodes vārdiem, ilgstoša sadarbība bijusi ar turienes kori «Alaine», kuru vadīja Silvija Cīrule.

Arī ar paša sarakstītiem četriem tekstiem tapušas dziesmas, bet Andris gan uzskata, ka dzejnieki protot izteikties daudz labāk. Ar viņa dziesmām iznākuši divi mūzikas diski, savulaik arī divas kasetes, bet neesot laimējies gūt lielu popularitāti, pašam tam neesot laika, un atzinība īpaši neinteresē. Svarīgākais esot process, dziesmas radīšana.

Gūtmanis vēlējās saglabāt katru vārdu

«Ar Liepājas dzejnieka Olafa Gūtmaņa vārdiem man tapušas apmēram sešdesmit dziesmas. Savulaik braucām ciemos pie viņa uz Jūrmalciema «Šeirām», dzejnieks bijis arī manās lauku mājās Otaņķos. Bijām ļoti labi draugi. Ar Olafu gan problēma bija tāda, ka viņš bija vienīgais no dzejniekiem, kurš vēlējās, lai viņa dzeju pilnībā saglabā mūzikā - katru uzrakstīto vārdu. Olafs teica, ka katram vārdam ir svarīga nozīme. Tad man tā bija jārīkojas. Savukārt dzejnieks Ādolfs Gaujietis teica, ka viņa tekstos varu kaut ko mainīt un labot. Kā cilvēks gan Gūtmanis bija ļoti vienkāršs, mācīja jaunos un bija liels patriots,» atzīst Kristons.

Jādara, kamēr var

Andris Kristons ir arī viens no Liepājas literātu un radošo mūziķu biedrības «Helikons» dibinātājiem. Biedrības paspārnē regulāri iznāk tāda paša nosaukuma žurnāls. Ārsts un mūziķis gan bilst, ka maz palicis to, kuri sākumā darbojās biedrībā. «Dzeja mūsu žurnālam tiek meklēta ne tikai no Liepājas dzejniekiem, bet no visas Latvijas. Parādās daudz dzejdaru, kuri tikai sāk savas radošās gaitas. Biedrības biedru kopā sanākšanas vairs nenotiek, bet, kad klajā nāk žurnāls, tad gan sapulcējamies svētku reizei. Tas ir arī veids, kā mēs pastāvam. Negribas visu pamest likteņa varā, jo iesākuši esam. Kamēr varam, tikmēr darām,» viņš ir apņēmīgs.

Andris savulaik beidzis Bebru pamatskolu, un šajā mācību iestādē kopš 2012. gada tiek rīkots tēlniekam Voldemāram Jākobsonam veltīts mākslas konkurss «Mans lepnums - Bebru pagasts», kurā skolēni kādā no pavasara dienām skolā rada ainavas, portretus, mozaīkas, skulptūras, maketus, sadzīves priekšmetus un daudz ko citu. Visus šos gadus konkursa mecenāts ir idejas autors - Voldemāra Jākobsona skolnieks, ārsts un komponists Andris Kristons.

Nav laika novecot

Ārsts Kristons neslēpj, ka viņam ir 77 gadi. «Laikam jau cilvēki nenoveco tāpēc, ka nekad nav laika par to domāt. Mani bijušie klasesbiedri un studiju biedri saka: ko tu vari ņemties visu laiku! Viņi jau vismaz desmit gadus neko vairs nedara. Taču es neizprotu pat jēdzienu brīvais laiks. Īsti nav laika pat grāmatas lasīt, bet kādreiz aizrāvos ar zinātnisko fantastiku - man bija visas šīs sērijas grāmatas. Tagad tās nomainījušas dzeju izlases, to ir pilni plaukti. Eju pie klavierēm ar dzejas grāmatu rokās, pašķirstu lapas un, kad kaut kas iekrīt acīs, uzrakstu dziesmu. Kādreiz pats dziedāju, tagad to daru mazāk. Diezgan ilgu laiku dziedāju komponista Valda Aivara vadītajā ansamblī «Dziedonis»,» izstāsta daudzpusīgais liepājnieks.

«Kādreiz mans hobijs bija makšķerēšana, bet tuvējā Bārtas upē zivis vairs nemīt, un tā ir aizaugusi. Savulaik Otaņķos pie mūsu lauku mājas atradās upe un nebija problēmu pamakšķerēt. Māju tagad esmu atdevis dēlam Mārcim, bet to esmu savām rokām uzcēlis - iemācījos mūrēt un veikt visus celtniecības darbus,» atklāj Andris. Kad abi dēli bijuši mazi, reizēm nav bijis ko ēst - mediķu algas sākumā bija niecīgas. Lasījuši jāņogas, upenes, veduši uz kafejnīcām pārdot. Audzējuši cukurbietes, veduši uz vietējo cukurfabriku, pretī iegūstot saldumu. Tas viss noticis vienkāršas izdzīvošanas dēļ.

Dēli turpina ģimenes tradīcijas

Dēls Juris gājis tēva pēdās - absolvējis Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolu kā vijolnieks, bet tagad ir taustiņinstrumentālists. Viņš gan nekomponē, raksta aranžijas stīginstrumentiem. Dēls ar ģimeni dzīvo Mārupē, bet, kad uz Liepāju brauc koncertēt, tētis vienmēr apmeklē šos pasākumus. Savukārt dēls Mārcis pamatskolu pabeidzis kā pianists, bet mūzika viņu neesot interesējusi, taču arī viņš devies tēta pēdās - ir plaušu slimību speciālists Liepājas reģionālajā slimnīcā.